Zemgales galīgā nopostīšana

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Livonijas konfederācijas karte 13. gadsimta vidū. Zemgale atrodas uz dienvidiem no Rīgas

Zemgales galīgā nopostīšana notika 1290. gadā. Heiligenbergas pils ordeņa garnizona karavīri neļāva zemgaļiem apsēt un nopļaut labības laukus un zemē iestājās bads. Rudenī viņi piespieda zemgaļus atstāt Dobeles un Raktes pilis un kopā ar Rīgas arhibīskapijas un kuršu karavīriem ilgstoši aplenca Sidrabenes pili. Zemgaļi izlēma atstāt savu zemi un to lielākā daļa pārcēlās uz Lietuvas dižkunigaitijas zemēm.

Atskaņu hronikas vēstījums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pavasarī zemgaļi vēlējās apart zemi un iesēt labību, bet Heiligenbergas pils garnizona karavīru uzbrukumi to traucēja darīt. Tie sadalījās divos pulkos un atkal nodedzināja pilsētas ap Raktes un Dobeles pilskalniem, nogalināja vai sagūstīja to iedzīvotājus un atņēma viņiem lopus un mantu. Rudens pusē krustneši iznīcināja nobriedušās labības laukus un visā zemē izcēlās bads. Ordeņa karapulki negaidot uzbruka Dobelei no jūrmalas puses pa ziemeļu zemes ceļu un no jauna nopostīja pilsētu. Zemgaļi "kļuva pliki, nabagi un bēdas tā tos māca", ka viņi nolēma paši nodedzināt neieņemamo Dobeles pili un daļa devās uz Rakti, bet daļa tālāk uz Lietuvu. Tad ordeņa karapulki uzbruka Raktes pilskalnam, kas kādu laiku pretojās, bet ienaidnieki izdedzināja visu pils apkārtni, ka zemgaļiem "tur vairs dzīvot nepatika un turklāt vēl bads tos mocīja". Viņi pili pameta un par ķīlu atstāja savu mantu, bet Heiligenbergas komturs pēc ordeņa mestra rīkojuma pili nodedzināja. Visbeidzot ordeņa brāļi ar karakalpiem un vasaļiem ("leimaņiem") vairākas dienas aplenca Sidabrenes pili, kur bija "daudz varoņu brašu". Aplenkumā piedalījās arī Rīgas arhibīskapa un kuršu karapulki. Uzbrucēji nodedzināja pilsētu un zemgaļi "gauzdamies nu dziedāja bēdu dziesmas".

Sidrabes zemgaļu apspriedē tad tika nolemts, ka tas saimes, kas "kas sadzīvot ar brāļiem māk", patvērās pilī, bet pārējie atstāja Sidabrenes pili, aizgāja uz Lietuvu un "zaudēja tēvu mantojumu". Pilī palikušie sūtīja ziņnešus pie Mītavas komtura, kurus tas paturēja par ķīlniekiem un lūdza ordeņa mestra vietnieka padomu. Viņš sasauca ordeņa brāļu sapulci, kurā nolēma Sidabrenes pili nodedzināt. Uz turieni devās Mītavas komtura karapulks. Komturs devās pie pils vārtiem, kur "viņu mīļi apsveica un par mieru viņi norunāja". Tomēr zemgaļiem nācās pili atstāt, viņu pili nodedzināja un pašus aizveda gūstā uz Jelgavu. "Kad Sidabrene liesmās gruva, tad zeme apkārt tukša kļuva. Par to, kas tur bij noticis, neviens pēc tam nav runājis."[1]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «Atskaņu hronika (11336. -11652.)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 29. maijā. Skatīts: 2012. gada 18. jūnijā.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]