Zilbe
Zilbe (vācu: Silbe) ir burtu kopa, kurā ir iekļauts viens patskanis (vai tā vietā zilbisks līdzskanis)[1] vai divskanis un papildus var būt iekļauti viens vai vairāki līdzskaņi. To izrunā ar vienu mutes atvērienu. Zilbe vai zilbju apvienojumi veido vārdus. Dažādās valodās ir atšķirīga zilbes uzbūve. Zilbē mēdz izšķirt 3 sastāvdaļas: zilbes sākumu, centru (kodolu)[1] un nobeigumu. Piemēram, vārdā sēt zilbes sākums ir burts "s", centrs (kodols) — "ē", bet nobeigums — "t". Zilbē obligāta sastāvdaļa ir centrs (kodols), kuru visbiežāk veido patskanis vai divskanis, retāk zilbiski līdzskaņi,[1] piemēram, vārdā "putns". Pēc zilbes nobeiguma izšķir slēgtas zilbes (aiz patskaņa ir līdzskanis) un vaļējas zilbes (aiz centra (kodola) nav līdzskaņa). Zilbes mēdz izšķirt arī pēc uzsvara, tas ir, uzsvērtas zilbes un neuzsvērtas zilbes.
Latviešu valodā, ja starp diviem patskaņiem ir līdzskanis, tad tas pieder pie nākamās zilbes ("mā-te"), bet, ja ir divi līdzskaņi, tad viens pie iepriekšējās, bet otrs pie nākamās zilbes ("lap-sa")
Skatīt arī
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ 1,0 1,1 1,2 «Akadēmiskā terminu datubāze – zilbes kodols».
Zilbes galvenā daļa starp zilbes sākumu un zilbes beigām. Latviešu valodā fonoloģiski nozīmīgu zilbes kodolu galvenokārt veido patskanis (piemēram, mā-ja) vai divskanis (piemēram, ie-la), retāk — diftongisks savienojums (piemēram, mans). Fonētiskajā analīzē latviešu valodniecībā tiek pieļauts zilbes kodols, ko veido skanenis, piemēram, kakls [kkls], bebrs [bebrs]. Valodniecības pamatterminu skaidrojošā vārdnīca. — R., 2007
 | Šis ar valodniecību saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |