Ziloņroņi
| Ziloņroņi Mirounga (Gray, 1827)</small | |
|---|---|
 Ziemeļu ziloņroņi (Mirounga angustirostris) | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Zīdītāji (Mammalia) |
| Kārta | Plēsēji (Carnivora) |
| Apakškārta | Suņveidīgie (Caniformia) |
| Virsdzimta | Airkāji (Pinnipedia) |
| Dzimta | Roņi (Phocidae) |
| Ģints | Ziloņroņi (Mirounga) |
| Iedalījums | |
| |
 Ziloņroņi Vikikrātuvē | |
Ziloņroņi, ziloņroņu ģints (Mirounga) ir viena no roņu dzimtas (Phocidae) ģintīm, kas apvieno divas mūsdienās dzīvojošas jūras zīdītāju sugas. Ziemeļu ziloņronis (Mirounga angustirostris) izplatīts ziemeļu puslodes Klusā okeāna austrumos, dienvidu ziloņronis (Mirounga leonina) pasaules okeānu dienvidu puslodes daļās (Atlantijas okeāna, Indijas okeāna un Klusā okeāna dienvidos, Dienvidu okeānā). Pārāk intensīvu medību ietekmē 19. gadsimta beigās abas sugas gandrīz izmira, bet, kopš tika ieviesti plaši aizsardzības pasākumi, ziloņroņu populācijas sākušas atjaunoties.
Kopīgās īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
.jpg)
Ziloņroņi ir lielākie no visiem airkājiem, un tiem raksturīgs ekstrēms dzimumdimorfisms — tēviņi ir apmēram 10 reizes[nepieciešama atsauce] smagāki nekā mātītes, un tiem ir izteiksmīgs snuķis.[1] Tēviņš ar snuķa palīdzību spēj radīt ļoti skaļu rēkoņu, īpaši vairošanās sezonas laikā. Tomēr vissvarīgākā snuķa funkcija ir mitruma uzņemšana no ieelpotā gaisa, tādējādi uzturot ķermeņa mitrumu vairošanās sezonas laikā, kad tēviņš vairākus mēnešus nepamet sauszemi un neuzņem ūdeni. Mitruma uzņemšanu no gaisa nodrošina snuķa iekšpusē esošie dobumi, kuros uzkrājas gaisa mitrums.[2]
Ziemeļu ziloņronis ir mazāks nekā dienvidu ziloņronis, bet tēviņa snuķis lielāks. Arī mātītēm, lai arī nav snuķa, ir garāks purns nekā dienvidu ziloņroņa mātītēm.[3] Dienvidu ziloņroņa tēviņš parasti ir apmēram 5 m garš un sver 3000 kg, lielākie īpatņi sasniedz 6 m garumu un sver līdz 4000 kg. Mātīte ir apmēram 3 m gara un sver ap 900 kg. Ziemeļu ziloņroņa tēviņa ķermeņa garums 4,3—4,8 m, lielākie īpatņi sver 2500 kg.[4][5]
Matojuma maiņa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Ziloņroņi matojumu maina reizi gadā. Līdzīgi kā mūku roņiem, arī ziloņroņiem, kad mainās matojums, nolobās ādas virskārta.[6] Kamēr ataug ādas ārējā kārta un matojums, ziloņroņi ir aukstuma jutīgāki nekā parasti. Šajā periodā tie bez barošanās ilgstoši uzturas krastā (apmēram mēnesi). Tādēļ ziloņroņi ieņem pēc iespējas drošākas un vientuļākas pludmales. Atkarībā no sugas un dzimuma matojuma maiņa notiek atšķirīgos laikos. Mātītes un mazuļi ir pirmie, pēc tam matojumu maina jaunie tēviņi, bet pieaugušie tēviņi ir pēdējie.[1]
Ķermeņa siltums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Izturību pret aukstumu ziloņroņiem nodrošina nevis kažoka matojums, bet trāns — zemādas tauku slānis. Lai uzturētu nemainīgu ķermeņa temperatūru, ziļoņroņiem raksturīga asins pretējo plūsmu siltuma apmaiņa. Tā aizsargā ķermeni no liekiem siltuma zudumiem, vienlaicīgi siltuma uzturēšanai tērējot minimālu enerģiju. Artērijas un vēnas asinsritē novietotas tā, ka atdzisušās asinis, kas plūst sirds virzienā, pa ceļam tiek sildītas ar siltajām asinīm, kas plūst virzienā uz ķermeņa ārējo kārtu.[1]
Piemērošanās ieniršanai dziļumā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Ziloņroņiem ir liels asinsrites sistēmas tilpums, tādējādi tie spēj piesaistīt lielu apjomu skābekļa, kas tiek izmantots ienirstot. Lielais asins daudzums galvenokārt atrodas lielos vēdera dobumos. Muskuļos ir augsta mioglobīna koncentrācija, tādēļ arī muskuļaudos uzkrājas liels daudzums skābekļa. Turklāt ziloņroņiem ir proporcionāli daudz skābekli transportējošo sarkano asinsķermenīšu.[7]
Lai spētu ienirt lielā dziļumā, ziloņroņi spēj palēlināt arī sirds pukstus (bradikardija) un regulēt asinsrites plūsmu tādējādi, ka asinis ar skābekli pirmkārt apgādā dzīvībai svarīgākos orgānus.[1] Ienirstot lielā dziļumā, tiem arī palēninās vielmaiņa.[1]
Ziloņroņiem ir lielas, apaļas acis, un tīklenes nūjiņu ir daudz vairāk nekā vālīšu. Tādējādi dzīvnieki var salīdzinoši labi redzēt arī vājas gaismas apstākļos, piemēram, ienirstot dziļumā.[1][8] Acīs ir arī gaismas membrāna (tapetum lucidum), kas atstaro gaismu un uzlabo redzi.[8]
Ziloņroņiem ir ļoti garas ūsas jeb vibrisi (taustes mati), kas palīdz orientēties zem ūdens un noteikt medījuma atrašanās vietu.[1] Vibrisi ir savienoti ar asinsvadiem, nerviem un muskuļiem.[8] Lai arī ziloņroņiem, kā visiem roņiem, nav ārējās auss, to dzirde zem ūdens ir ļoti laba. Iekšējās auss anatomija pastiprina uztverto skaņu, un dzīvnieks var precīzi noteikt skaņas avota atrašanās vietu. Turklāt iekšējās auss struktūra nav pakļautas zemūdens spiedienam.[8]
Uzvedība un barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Ziloņroņi lielāko daļu laika pavada barojoties jūrā, apmēram 80% no visa sava laika. Dienā tie noppeld ap 100 km.[1] Ienirstot ziloņroņi spēj aizturēt elpu ilgāk nekā 100 minūtes, bet parasti ieniršanas ilgums mātītei ir ap 20 minūtēm, tēviņam ap 60 minūtēm. Atpūtas brīdis starp ieniršanām ir apmēram 2—3 minūtes. No jūras zīdītājiem tikai vaļveidīgie zīdītāji spēj uzturēties zem ūdens vēl ilgāk.[1][9][10] Ieniršanas dziļums parasti ir līdz 1550 m, visbiežāk medījot 300—600 m dziļumā.[9] Dziļuma rekordu uzstādījis dienvidu ziloņronis, ienirstot 2388 m dziļumā.[11] Salīdzinoši mātītes parasti nirst dziļāk nekā tēviņi.[1]
Ziloņroņi galvenokārt barojas ar rajām, zušiem, nelielām haizivīm, dažādām lielām kaulzivīm, kalmāriem un astoņkājiem.[1]
Vairošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vairošanās sezona ilgst no decembra vidus līdz februāra vidum, bet dominantie tēviņi uz vairošanās pludmalēm ierodas novembrī. Katrs ieņem savu teritoriju, kuru bez pārtraukumiem agresīvi apsargā nākamos trīs mēnešus. Tādējādi nodrošinot sev iespēju, sapāroties ar pēc iespējas vairāk mātītēm. Tēviņi, skaļi rēcot, ieņemot draudīgas pozas un nepieciešamības gadījumā cīnoties, pārbauda viens otra spēkus, izturību un modrību.[1][12] Kad tēviņš sasniedz 8—9 gadu vecumu, tam ir pilnībā attīstījies snuķis, kas ļauj izdvest biedējošu rēkoņu, un kā vairogs sabiezējusi krūšu āda. Ja tēviņi sakaujas, tie izslienas pēc iespējas garāki un ar spēku gāžas viens otram virsū, kā ieroci izmantodami savas platās, spēcīgās krūtis un asos zobus.[1]
Kad krastā ierodas grūsnās mātītes, teritorijas starp tēviņiem ir sadalītas. Tās sagrupējas harēmos, apmēram līdz 50 mātītēm uz vienu tēviņu. Ārpus mātīšu bara apkārt klejo teritorijas beta tēviņš, kas alfa tēviņam palīdz apsargāt mātītes no citiem tēviņiem. Par to alfa tēviņš atļauj beta tēviņam sapāroties ar vienu vai divām mātītēm, kamēr pats ir aizņemts.[1] Pārošanās notiek pēc tam, kad mātītēm ir piedzimuši mazuļi un kad mātītes ir gandrīz beigušas tos zīdīt ar pienu. Laktācijas periods ilgst apmēram 28 dienas, pārošanās notiek 2—3 dienas pirms laktācijas beigām.[1] Ziloņroņiem ir ļoti trekns piens. Tauku saturs pienā ir vairāk kā 50%. Salīdzinoši cilvēka piena tauku saturs ir 4%, govs 3,5—4%.[13] Mātei ar mazuli izveidojas ļoti ciešas attiecības, un tā atšķir mazuļa smaržu un balsi no daudziem citiem simtiem mazuļu.[1]
Vairošanās sezonas laikā gan tēviņi, gan mātītes zaudē apmēram trešdaļu no sava svara. Pēc tam, kad māte ir beigusi mazuli zīdīt, tas uz sauszemes pavada vēl 10 nedēļas, līdz iemācās peldēt un nirt. Grūsnības periods ilgst 11 mēnešus. Piedzimst viens mazulis, 79% mātīšu katru gadu.[1][14] Dzimumbriedumu tēviņi sasniedz 5—6 gadu vecumā, bet alfa tēviņa statusu sasniedz apmēram 8—12 gadu vecumā. Mātītes dzimumbriedumu sasniedz 3—6 gadu vecumā.[15][16] Jo vecāka un pieredzējušāka mātīte, jo lielākas iespējas, ka mazulis izdzīvos (83%). Jaunām mātītēm (pirmo reizi mātes) izdzīvo nedaudz vairāk nekā puse no mazuļiem (66%).[14] Dzīves ilgums 14—21 gads.[15][16]
Sistemātika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Ziloņroņu ģints (Mirounga)
- Dienvidu ziloņronis (Mirounga leonina)
- Ziemeļu ziloņronis (Mirounga angustirostris)
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ 1,00 1,01 1,02 1,03 1,04 1,05 1,06 1,07 1,08 1,09 1,10 1,11 1,12 1,13 1,14 1,15 1,16 "Elephant seals. Friends of the Elephant Seal." San Luis Obispo, Calif.: Central Coast Press. 1999. ISBN 9780965877695. OCLC 44446823
- ↑ The contribution of nasal countercurrent heat exchange to water balance in the northern elephant seal, Mirounga angustirostris
- ↑ Thewissen, Würsig, and Perrin, J.M., B.G., and W.F (2009). Encyclopedia of Marine Mammals. Amsterdam: Academic Press.
- ↑ Parks and Recreation: Elephant Seals
- ↑ MSN Encarta: Elephant Seal
- ↑ Perrin, William F.; Bernd Wursig; J. G. M. Thewissen (2008). Encyclopedia of Marine Mammals. Academic Press. ISBN 978-0-12-373553-9.
- ↑ Seals: Sub-Antarctic and Antarctic seals have adapted to their habitat, allowing them to hold their breath and swim under water for much longer periods than we can
- ↑ 8,0 8,1 8,2 8,3 Macdonald, David (2009). Princeton Encyclopedia of Marine Mammals. Princeton University Press.
- ↑ 9,0 9,1 BBC: Elephant seals dive for science
- ↑ Southern Elephant Seals of Sea Lion Island
- ↑ From the Edge of Darkness to the Black Abyss: Marine Scientists Census 17,500+ Species and Counting
- ↑ Laws, R (1956). "The Elephant Seal: General, Social, and Reproductive Behavior". Falkland Islands Dependencies Survey. 13.
- ↑ Northern Elephant Seal Fact Sheet
- ↑ 14,0 14,1 Lee, Derek E. (2011-06-09). "Effects of environmental variability and breeding experience on northern elephant seal demography". Journal of Mammalogy. 92 (3): 517—526. doi:10.1644/10-MAMM-A-042.1. ISSN 0022-2372
- ↑ 15,0 15,1 National Geographic: Elephant Seals
- ↑ 16,0 16,1 Huber, Harriet R. (1987-06-01). "Natality and weaning success in relation to age of first reproduction in northern elephant seals". Canadian Journal of Zoology. 65 (6): 1311—1316. doi:10.1139/z87-207. ISSN 0008-4301.