Druīds bija priesteris ķeltu apdzīvotājās teritorijās (mūsdienās — Īrija, Lielbritānija, daļa Francijas) dzelzs laikmeta Eiropā.
Lielākoties ziņas par druīdiem ir saglabājušās sengrieķu un seno romiešu rakstītajos avotos. Druīdi baudīja augstu sociālo statusu ķeltu zemēs. Viņiem piedēvēja dzīvu cilvēku upurēšanas rituālus, reinkarnācijas ideju praktizēšanu, varoņteiku un maģisku poēmu pārzināšanu. Pie britiem un īriem druīdi agri zaudēja savu dzejnieku lomu, jo to vietā nāca bardi. IV—V gadsimtā, kad ķeltu zemēs izplatījās kristietība, druīdi nonivelējās līdz lauku ārstu, pūšļotāju statusam. Gallijā druīdisms tika iznīcināts krietni agrāk (I—II gadsimtā), jo šajās zemēs iebrukušie romieši apspieda druīdus un to praktizētos kultus.
