Ķīnas tīģeris

Vikipēdijas lapa
Ķīnas tīģeris
Panthera tigris amoyensis
(Hilzheimer, 1905)
Ķīnas tīģeris
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlaseZīdītāji (Mammalia)
KārtaPlēsēji (Carnivora)
DzimtaKaķu dzimta (Felidae)
ĢintsPanteras (Panthera)
SugaTīģeris (P. tigris)
PasugaĶīnas tīģeris (P. t. amoyensis)
Izplatība
Ķīnas tīģeris Vikikrātuvē

Ķīnas tīģeris (Panthera tigris amoyensis) ir viena no tīģera pasugām, kas mūsdienās, iespējams, sastopama tikai nebrīvē.[1][2] Kādreiz tas mājoja Ķīnas dienvidaustrumos: galvenokārt Fudzjaņas, Guandunas, Hunaņas un Dzjansji provincēs.[3]

Saskaņā ar Starptautiskās dabas un dabas resursu aizsardzības savienības datiem pasugai kopš 1996. gada ir piešķirts kritiski apdraudētas sugas statuss. Visticamākais, tas savvaļā ir izmiris, tā kā pēdējie plēsēja novērojumi savvaļā bijuši 1980. gados.[3][4] Tā dzīves vieta ir degradēta un defragmentēta, arī izdzīvošanai nepieciešamo pārnadžu populācijas ir ļoti nabadzīgas un mazskaitlīgas.[5] Ik pa laikam vēsturiskās izplatības areāla esošajos rezervātos tiek veikti Ķīnas tīģera meklējumi savvaļā, tomēr tie visi bijuši nesekmīgi. Lai arī Ķīnas dienvidos ir vairākas aizsargājamas teritorijas, tomēr tās ir tik ļoti nelielas, ka nespētu uzturēt pat dažus tīģerus.[1]

Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ķīnas tīģeris ar medījumu Laohu ielejas rezervātā Dienvidāfrikā

Ķīnas tīģeris ir vismazākais no visiem tīģeru veidiem, kas mājo kontinentā, par to mazāki ir tikai uz salām dzīvojošie tīģeri. Kā visiem tīģeriem, tēviņi ir lielāki nekā mātītes. Tēviņa ķermeņa garums ir 2,3—2,65 m, svars 130—175 kg, mātītes garums ir 2,2—2,4 m, svars 110—115 kg.[6] Aste parasti nav garāka par pusi no ķermeņa garuma. Kažoks ir dzeltenāks un gaišāks nekā citām tīģera pasugām, uz ķepām, sejas un vēdera bieži daudz baltā matojuma. Svītras ir šauras un pēc skaita vairāk kā citām pasugām, jo novietotas ciešāk viena pie otras, kā arī svītras kontrastaini izceļas uz gaišās kažoka pamatkrāsas.[7]

Galvaskausa velve Ķīnas tīģerim ir īsāka, un acu dobumi atrodas tuvāk viens pie otra, toties vaigu kauli ir lielāki, salīdzinot ar citiem tīģeriem. Arī zobi (gan ilkņi, gan griezējzobi) ir smalkāki, īsāki.[7]

Ekoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Morfoloģiski Ķīnas tīģeris ir visatšķirīgākais no visām tīģera pasugām, bet ģeogrāfiski abi ar Indoķīnas tīģeri mājo pleistocēna aizvēsturisko tīģeru izplatības centrā, un tiem ir vistuvākā ekoloģiskā līdzība ar senajiem tīģeriem.[8]

Ķīnas tīģeris vislabprātāk medīja lielus pārnadžus, piemēram, sambarbriežus, goralus un mežacūkas. Retāk medījums bija vidēji liels, piemēram, cekulainie brieži, Indoķīnas aksisbrieži, mundžaki un languri, vēl retāk neliels, piemēram, dzeloņcūkas un zaķi. Apdzīvotām vietām un lauksaimniecības saimniecībām arvien ciešāk iekļaujot tīģera apdzīvotās teritorijas, dzīves vide Ķīnas tīģerim sajaucās ar cilvēku vidi, kas beidzās ar uzbrukumiem cilvēkiem un mājlopiem.[1][9][10]

Ķīnas tīģeris, līdzīgi kā citi tīģeri, upurim uzbrūk no aizmugures vai sāniem, no ļoti neliela attāluma. Upuris tiek nogalināts, tam pārkožot rīkli. Pēc tam medījums apēšanai tiek ievilkts slēptā vietā, reizēm tas tiek vilkts pat vairākus simtus metrus. Vienā ēdienreizē tīģeris apēd 18—40 kg gaļas.[6]

Vairošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ķīnas tīģera tēviņi dzimumbriedumu sasniedz 5 gadu vecumā, mātītes 4 gados

Ķīnas tīģera tēviņi dzimumbriedumu sasniedz 5 gadu vecumā, mātītes 4 gados. Grūsnības periods ilgst apmēram 103 dienas.[6] Piedzimst 3—6 nevarīgi, akli un kurli mazuļi. Piedzimstot tie sver 780—1600 g. Māte tos zīda ar pienu pirmās 8 nedēļas. Kad mazuļi ir 6 mēnešus veci, māte tos sāk apmācīt medīt. Jaunie tiģeri pamet māti, kad sasniedz 1,5—2 gadu vecumu.[5]

Ķīnas tīģeris un cilvēks[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Uzbrukumi cilvēkam[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tīģeru cilvēkēdāju skaits dramatiski pieauga Minu un Cjinu dinastijas laikā, tā kā šajā laikā strauji pieauga Ķīnas iedzīvotāju skaits un cilvēki sāka apdzīvot jaunus reģionos, tīģera teritorijas ieskaitot. Šajā periodā ir datēti apmēram 500 tīģeru uzbrukumi cilvēkiem, vidēji viens gadījums gadā. Kopumā ir nogalināti vairāk kā 1000 cilvēku.[11] Nāvējoši tīģeru uzbrukumi cilvēkiem joprojām ir datēti 1950. gados. Hunaņas provincē 1957. gadā vienā no uzbrukumiem tika nogalināti 32 cilvēki.[12]

Ķīnas tīģeris savvaļā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1950. gadu sākumā Ķīnas tīģeru savvaļas populācijā bija vairāk nekā 4000 īpatņu. Šajos gados uzsākās valdības organizētais Mao Dzeduna projekts "Lielais lēciens uz priekšu" — cīņa ar "ienaidnieku un kaitēkli". Nekontrolētās medības papildināja intensīva mežu izciršana, kā arī lielo pārnadžu izmedīšana. Lielas cilvēku masas tika pārvietotas no pilsētām uz jaunajām lauku apdzīvotajām vietām. Tīģeru populācija kļuva ļoti fragmentēta un strauji samazinājās. 1982. gadā savvaļā mājoja 150—200 Ķīnas tīģeri.[4]

1987. gadā tīģeru populācija bija samazinājusies līdz 30—40 īpatņiem.[13] 1990. gadu sākumā pazīmes par tīģera klātbūtni tika konstatētas 11 rezervātos Sičuaņas kalnos, Fudzjaņas, Guandunas, Hunaņas un Dzjansji provincēs, bet pēc šīm pazīmēm vairs nevarēja noteikt populācijas lielumu. Šajos gados neviens tīģeris novērots netika.[14]

2001. gadā tika veikti novērojumi 8 aizsargātās teritorijās 5 provincēs (kopējā teritorija 2,214 km²), uzstādot mežā kameras, izmantojot GPS sistēmas un veicot vairākas meklējumu ekspedīcijas. Tomēr netika atklāts neviens tīģeris, bet par tā klātbūtni liecināja pazīmes 5 vietās.[2] Iespējams, Ķīnas tīģeri joprojām dzīvo savvaļā, par to liecina vietējo iedzīvotāju novērojumi Hubei un Dzjansji provincēs.[3] 2007. gada maijā Ķīnas valdība Dabas aizsardzības pārvaldei CITES ziņoja, ka savvaļā Ķīnas tīģeri nav sastopami,[15] bet tā paša gada septembrī mežā, Aņkanas tuvumā (Šaaņsji provincē), tika atrasts, iespējams, tīģera saplēsts Āzijas melnais lācis. Pēc mēneša tajā pašā apvidū tika atrasta tīģera saplēsta govs.[16]

Aizsardzība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1973. gadā Ķīnas valdība uzsāka Ķīnas tīģera aizsardzību ar kontrolētām medībām, bet 1977. gadā medības tika aizliegtas vispār.[4] Pasaulē tīģeris ir aizsargājama suga un ir aizliegta jebkādu no tīģera (neatkarīgi no tā, kurai pasugai tīģeris pieder) iegūtu izstrādājumu starptautiska vai vietēja tirdzniecība.[17]

Ir nodibināta nevalstiska organizācija "Izglāb Ķīnas tīģerus" (angļu: Save China's Tigers), kas sadarbībā ar Ķīnas valsts Mežu administrāciju ir izstrādājusi plānu par Ķīnas tīģera reintrodukciju savvaļā. Galvenais diskusiju temats un problēma ir pietiekami liela rezervāta izveidošana, kas spētu nodrošināt nelielu tīģeru populāciju ar tam nepieciešamo dzīves telpu un barības resursiem. Biedrības mērķis ir izveidot vismaz trīs šādas tīģeru populācijas, kurās katrā būtu 15—20 tīģeri. Katrai šādai nelielai populācijai ir nepieciešama 1000 km² teritorija. Ķīnas valdība ir ieinteresējusies par biedrības projektu un uzsākusi piemērotu apgabalu atrašanu Ķīnas dienvidos.[18]

Ķīnas tīģeris nebrīvē[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ķīnas tīģeris mūsdienās sastopams tikai zoodārzos vai rezervātā Dienvidāfrikā

Mūsdienās Ķīnas tīģeris sastopams vairākos zoodārzos un Laohu ielejas rezervātā Dienvidāfrikā.[1][2] 1986. gadā 17 Ķīnas zoodārzos bija 40 "tīrasiņu" (bez citu tīģeru pasugu ģenētiskā piemaisījuma) Ķīnas tīģeri, no kuriem 23 bija pieauguši tēviņi un 14 pieaugušas mātītes. Visi šie tīģeri bija dzimuši nebrīvē un bija trešā vai ceturtā paaudze no vienas tīģerienes (no Fudzjaņas provinces) un pieciem tēviņiem (no Guidžou provinces).[19] 2005. gadā Ķīnas zoodārzos bija 57 Ķīnas tīģeri, kuriem varēja novērot veselības problēmas, kādas raksturīgas, kad vecāki ir tuvi radinieki.[5] 2007. gadā kopējā zoodārzu populācijā bija 72 īpatņi, no tiem daži atradās ārpus Ķīnas.[20]

2007. gadā Laohu ielejas rezervātā Dienvidāfrikā piedzima pirmais tīģerēns, kurš bija piedzimis nebrīvē ārpus Ķīnas. Kopš tā laika rezervātā ir piedzimuši vēl vairāki mazuļi. 2016. gada februārī Laohu ielejas rezervātā mājoja 19 Ķīnas tīģeri.[2]

Mūsdienās ir izveidota Ķīnas tīģeru ciltsgrāmata, kurā tiek reģistrēts ikviens piedzimušais mazulis un viņa vecāku līnija. Pirms ciltsgrāmatas izveidošanas valdīja uzskats, ka esošā Ķīnas tīģeru populācija ir pārāk maza un pārāk tuvu radniecīga, lai to varētu izmantot reintrodukcijai. Tomēr, reģistrējot visu zoodārzu tīģerus, atklājās, ka Ķīnā ir daudz vairāk šīs pasugas pārstāvju, nekā domāja pirms tika uzsākta ciltgrāmatas veidošana.

Rezervātu izveidošana Ķīnā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Iedvesmojoties no kolēģiem Dienvidāfrikā, kuriem ir izdevies Laohu ielejas rezervātā nebrīvē dzimušos tīģerus pieradināt pašiem medīt, biedrība "Izglāb Ķīnas tīģerus" izvirzīja mērķi atjaunot Ķīnas tīģeru savvaļas populāciju Ķīnas dienvidos. Kopš 2001. gada biedrības komanda uzsākusi ciešu sadarbību ar Ķīnas valsts Mežu administrāciju. Tika nolemts izstrādāt un realizēt tīģeru reintrodukcijas pilotprojektu, veidojot trīs privātos rezervātus, kuros savvaļā tiktu palaisti Dienvidāfrikas rezervātā dzimuši tīģeri. Četrās dienvidu provincēs tika piemeklētas 9 piemērotas teritorijas, kas atbilst 36 noteiktiem ekoloģiskiem parametriem. 2005. gadā tika apstiprinātas divas no tām, Dzjansji un Hunaņas provincēs. 2010. gadā tika atrasta arī trešā iespējamā rezervāta teritorija. Šobrīd visas trīs teritorijas gaida Ķīnas valdības apstiprinājumu un lēmumu par rezervātu izveidošanu.[21]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 «Dramatic decline of wild South China tigers Panthera tigris amoyensis: field survey of priority tiger reserves». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 15. aprīlī. Skatīts: 2017. gada 2. aprīlī.
  2. ↑ 2,0 2,1 2,2 2,3 The South China Tiger Is Functionally Extinct. Stuart Bray Has 19 of Them
  3. ↑ 3,0 3,1 3,2 Panthera tigris ssp. amoyensis
  4. ↑ 4,0 4,1 4,2 Lu, H., Sheng, H. (1986). Distribution and status of the Chinese tiger. pp. 51–58 in: Miller, S., Everett, D. (eds.) Cats of the World: Biology, Conservation and Management. National Wildlife Federation, Washington, DC.
  5. ↑ 5,0 5,1 5,2 Tilson, R. L., Traylor-Holzer, K., Jiang, Q. M. (1997). "The decline and impending extinction of the South China tiger". Oryx. 31 (4): 243–252. doi:10.1046/j.1365-3008.1997.d01-123.x
  6. ↑ 6,0 6,1 6,2 «Mammalian Species: Tiger». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 9. martā. Skatīts: 2011. gada 21. oktobrī.
  7. ↑ 7,0 7,1 Hilzheimer, M. (1905). Über einige Tigerschädel aus der Straßburger zoologischen Sammlung. Zoologischer Anzeiger 28: 594–599.
  8. ↑ Luo, S.J., Kim, J.H., Johnson, W.E., Van Der Walt, J., Martenson, J., Yuhki, N., Miquelle, D.G., Uphyrkina, O., Goodrich, J.M., Quigley, H., Tilson, R., Brady, G., Martelli, P., Subramaniam, V., McDougal, C., Hean, S., Huang, S.Q., Pan, W., Karanth, U.K., Sunquist, M., Smith, J.L.D. and O'Brien, S.J. 2004. Phylogeography and genetic ancestry of tigers (Panthera tigris). PLoS Biology 2: 2275–2293.
  9. ↑ Bagchi, S., Goyal, S. P., Sankar, K (2003). "Prey abundance and prey selection by tigers (Panthera tigris) in a semi-arid, dry deciduous forest in western India". Journal of Zoology. 260 (3): 285–290. doi:10.1017/S0952836903003765
  10. ↑ «Predator–prey relationships and responses of ungulates and their predators to the establishment of protected areas: A case study of tigers, leopards and their prey in Bardia National Park, Nepal». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 28. jūlijā. Skatīts: 2011. gada 28. jūlijā.
  11. ↑ Ming Z.D. (2003). "The Tiger Trouble and its Relevant Problems in Ming and Qing Dynasty". Ancient and Modern Agriculture. 16 (1): 17–23.
  12. ↑ Mo, Yabai (2008-03-27). "百虎围村50年前的人虎大战". 法制周报 (Ķīniešu valodā).
  13. ↑ Peilon, X., Bangjie, T., Xiangggang, J. (1987). South China Tiger Recovery Program. pp. 323–328 in: Tilson, R. L., Seal, U. S. (eds.) Tigers of the world: the biology, biopolitics, management and conservation of an endangered species. Noyes Publications, Park Ridge, N.J.
  14. ↑ Koehler, G.M. (1991). Survey of the remaining population of South China tigers. Unpubl. report, WWF International, Gland, Switzerland.
  15. ↑ «Tiger Update by Global Tiger Forum (GTF) – May 2007». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 27. septembrī. Skatīts: 2017. gada 3. aprīlī.
  16. ↑ The Wild South China Tiger: The Photographers Account | Save China's Tigers. English.savechinastigers.org. Retrieved on 26 September 2011.
  17. ↑ Asian big cat conservation and trade control in selected range States: evaluating implementation and effectiveness of CITES Recommendations
  18. ↑ «Reintroduction of the Chinese Tiger». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 14. martā. Skatīts: 2017. gada 3. aprīlī.
  19. ↑ Bangjie, T. (1987). Status and Problems of Captive Tigers in China. pp. 134–148 in: Tilson, R. L., Seal, U. S. (eds.) Tigers of the world: the biology, biopolitics, management and conservation of an endangered species. Noyes Publications, Park Ridge, N.J.
  20. ↑ Luo, S. J., Johnson, W. E., Martensen, J., Antunes, A., Martelli, P., Uphyrkina, O., Traylor-Holzer, K., Smith, J. L. D., O'Brien, S. J. (2008). "Subspecies genetic assessments of worldwide captive tigers increase conservation value of captive populations". Current Biology. 18 (8): 592–596. doi:10.1016/j.cub.2008.03.053. PMID 18424146
  21. ↑ FAQs | Save China's Tigers. English.savechinastigers.org (25 July 2004). Retrieved on 26 September 2011

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Ķīnas_tīģeris&oldid=3870013"