Špicbergena

Špicbergena
	Spitsbergen
	Īsfjorda piekraste pie Barencburgas
Ģeogrāfija
Izvietojums	Ziemeļu Ledus okeāns
Koordinātas	78°45′N 16°00′E / 78.750°N 16.000°EKoordinātas: 78°45′N 16°00′E / 78.750°N 16.000°E
Arhipelāgs	Svalbāra
Platība	37 673 km²
Augstākais kalns	Ņūtona kalns; 1717 m
Administrācija
	Norvēģija
Teritorija	Svalbāra
Lielākā pilsēta	Longjērbīene (2144)
Demogrāfija
Iedzīvotāji	2650 (2015)
Blīvums	0,07/km²
Pamatiedzīvotāji	norvēģi
	Špicbergena Vikikrātuvē

Špicbergena (norvēģu: Spitsbergen), agrāk arī Rietumšpicbergena (norvēģu: Vestspitsbergen), ir Norvēģijai piederoša sala Arktikā,^[1] lielākā no Svalbāras arhipelāgas salām.^[2] Izvietojusies starp Ziemeļu Ledus okeānu ziemeļos, Grenlandes jūru rietumos, Norvēģu jūru dienvidos un Barenca jūru austrumos. Špicbergena veido 62% no arhipelāga teritorijas, ir lielākā Norvēģijas sala un 36. lielākā sala pasaulē.

Ģeogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Špicbergena izvietojusies arhipelāga rietumos. Hinlopena šaurums ziemeļaustrumos to atdala no Ziemeļaustrumu Zemes, Stūrfjords dienvidaustrumos — no Barenca salas un Edža salas, bet Forlannsunnets rietumos — no Prinča Kārļa Zemes. Stipri izrobots fjordu krasts (garākie — Veidefjords ziemeļos un Īsfjords rietumos), piekrastē daudz nelielu saliņu un klinšu. Reljefs kalnains, augstākā virsotne ir Ņūtona kalns (1717 m). Apmēram puse sauszemes klāta ar ledājiem.

Salā valda arktiskais jūras klimats, raksturīgas miglas un stiprs vējš. Raksturīgs tundras augājs. Mīt leduslāči, ziemeļbrieži, polārlapsas, vasarā ligzdo ap 40 putnu sugu. Salā seši nacionālie parki.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Špicbergenu 1596. gadā atklāja holandietis Vilems Barencs un kartēs atzīmēja to kā Het Nieuwe Land of Spitsbergen — ‘Jaunā zeme vai Smailie kalni’. Pastāv vēsturnieku hipotēzes, ka par arhipelāgu skandināvi zinājuši jau 12. gadsimtā, bet norādes ir tik vispārīgas, ka atrastā zeme varētu būt arī Jana Majena sala, Grenlandes austrumdaļa vai pat patstāvīgs ledājs ziemeļos. Kaut gan vikingi būtu varējuši sasniegt Svalbāru, tam nav neapgāžamu arheoloģisku pierādījumu. Krievu vēsturnieki uzskata, ka pomori apmeklējuši arhipelāgu jau 16. gadsimtā vai pat agrāk. Tomēr citi pētnieki pret šo pieņēmumu izturas skeptiski, jo nevienā 16. gadsimta vēsturiskajā aprakstā par Svalbāru netiek pieminētas krievu apmetnes, toties par krievu aktivitātēm arhipelāgā ir rakstiskas liecības no 17. gadsimta otrās puses. Lai arī nav zināms pomoru ierašanās datums, viņi bija pirmie pastāvīgie ziemotāji arhipelāgā.

17. gadsimta sākumā Špicbergenas rietumu piekrastē sākās vaļu medības, kas ievērojami paātrināja arhipelāga izpēti. 1619. gadā Špicbergenas ziemeļrietumu piekrastē Amsterdamas salā holandieši nodibināja Smērenburgas apmetni. Drīz vien apmetnes piekrastē dibināja arī briti, dāņi un franči. Savas pretenzijas uz arhipelāga pārvaldīšanu izteica Dānija un Lielbritānija.

19. gadsimta beigās salā sākās komerciāla akmeņogļu ieguve. Norvēģu, zviedru un krievu kompānijas iedibināja vairākas raktuves, pie kurām izauga kalnraču pilsētiņas.

1920. gadā tika parakstīts Svalbāras līgums, kas piešķīra Norvēģijai suverenitāti uz arhipelāgu ar nosacījumu, ka pārējām parakstītājvalstīm ir nediskriminējošas tiesības uz zveju, medīšanu un izrakteņu ieguvi.