Staļingradas kauja

Vikipēdijas lapa

Koordinātas: 48°42′N 44°31′E / 48.700°N 44.517°E / 48.700; 44.517

Staļingradas kauja
Daļa no Otrā pasaules kara Austrumu frontes

Vācu karavīri Staļingradas kaujas laikā, 1943. gada janvāris.
Datums1942. gada 23. augusts — 1943. gada 2. februāris
Vieta
Staļingrada, Krievijas PFSR, PSRS
Iznākums

Sarkanās armijas uzvara

Karotāji
Valsts karogs: Vācija Trešais reihs
Rumānija
Valsts karogs: Itālija Itālija
Ungārija
Horvātija		 Valsts karogs: Padomju Savienība PSRS
Komandieri un līderi
Valsts karogs: Vācijas Impērija Ādolfs Hitlers
Valsts karogs: Vācijas Impērija Frīdrihs Pauluss
Valsts karogs: Vācijas Impērija Erihs fon Manšteins
Valsts karogs: Vācijas Impērija Volframs fon Rihthofens		 Valsts karogs: Padomju Savienība Josifs Staļins
Valsts karogs: Padomju Savienība Semjons Timošenko
Valsts karogs: Padomju Savienība Vasilijs Čuikovs
Valsts karogs: Padomju Savienība Aleksandrs Vasiļevskis
Iesaistītās vienības

Ass valstu spēki Valsts karogs: Vācijas Impērija Armiju grupa "B":

Valsts karogs: Vācijas Impērija Armiju grupa "Dona"[P 1]

Sarkanās armijas spēki[P 2] Valsts karogs: Padomju Savienība Staļingradas fronte:

Valsts karogs: Padomju Savienība Donas fronte:[P 3]

Valsts karogs: Padomju Savienība Dienvidrietumu fronte:[P 4]

Zaudējumi
Kopējie zaudējumi:
841 000[1]		 Kopējie zaudējumi:
1 129 619[2]

Staļingradas kauja (krievu: Сталинградская битва) bija lielākā no Otrā pasaules kara militārajām kaujām Austrumu frontē, kurā PSRS cīnījās pret nacistisko Vāciju un tās sabiedrotajiem par Staļingradas (mūsdienās Volgograda) pilsētu Krievijas dienvidrietumos. Tā norisinājās no 1942. gada 23. augusta līdz 1943. gada 2. februārim, un bija daļa no operācijas "Blau" — 1942. gada Vācijas vasaras stratēģiskās ofensīvas.[3][4]

Abu pušu kopējiem zaudējumiem sasniedzot apmēram divus miljonus cilvēku, šī kauja kļuva par vienu no lielākajām un asiņainākajām Otrajā pasaules karā, kur gala rezultātā pēc vairāku mēnešu intensīvām cīņām Sarkanajai armijai izdevās ielenkt un pilnībā iznīcināt vācu 6. armiju, kā arī nodarīt ievērojamus zaudējumus rumāņu, itāļu un ungāru militārajām formācijām Donas un Volgas upes flangos, kas tādējādi beidzās ar Vācijas un pārējo Ass valstu spēku neizbēgamu atkāpšanos no Krievijas dienvidrietumu un Kaukāza reģiona.[5]

Pēc nesekmīgās Staļingradas kaujas kļuva skaidri redzams, ka Vācija vairs nekādi nespēs uzvarēt karā pret Padomju Savienību.[6] Šī iemesla dēļ Staļingradas kauja tiek uzskatīta arī par nozīmīgāko Otrā pasaules kara pagrieziena punktu Eiropā.[6][7]

Priekšvēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Operācijas "Barbarosa" rezultātā vāciešiem 1941. gada otrajā pusē bija izdevies iekarot Baltijas valstis, Baltkrieviju, kā arī praktiski visu Ukrainas teritoriju līdz Donbasa reģionam.[8][9] Turpretim decembrī kaujā par Maskavu vācu karaspēks tika sakauts un bija spiests atkāpties par 160 kilometriem, kas līdz ar to ļāva Sarkanajai armijai pārņemt stratēģisko iniciatīvu karā uz turpmākajiem pieciem mēnešiem.[10][11] Lai gan 1942. gada pirmajā pusē vācu armijām izdevās nostiprināt frontes līniju uz austrumiem no Smoļenskas, kļuva skaidri redzams, ka Vācijai gluži vienkārši vairs nepietika karaspēka un resursu, lai virzītos uz priekšu visā Austrumu frontē.[12]

Par spīti tam Hitlers jutās pārliecināts, "ja vācu armija izturēs ziemu, tad būs novērsts vēsturiskais lāsts, kas gulst pār tiem, kuri uzbrūk Krievijai".[10] Šī iemesla dēļ Hitlers uzskatīja, ka pēc ziemas kaujām arī pati Sarkanā armija bija izsmēlusi savus pēdējos spēkus, kas tādējādi lika noprast, ka vēl viens tikpat spēcīgs vācu uzbrukums 1942. gadā noteikti arī pieliks punktu visai karadarbībai Austrumos.[13]

Taču pirmajos sešos karadarbības mēnešos Vācija karā pret PSRS bija paspējusi zaudēt jau vairāk kā 1 miljonu karavīru, kas nozīmēja to, ka 1942. gada pavasarī no kopējām Ass valstu 162 divīzijām, kas tobrīd atradās Austrumu frontē, tikai 58 no tām bija iespējams sagatavot kaut cik optimālām uzbrukuma pozīcijām.[14][15] Respektīvi, tas parādīja to, ka 1942. gadā Vācijas militārie resursi vairs neatļāva tās karaspēkam uzbrukt visā frontes garumā, kurā piedalītos visas trīs vācu armiju grupas.[16] Līdz ar to Hitleram un Vērmahta vadībai bija jāizlemj, kurai no vācu karaspēka grupām — armiju grupai "Ziemeļi", armiju grupai "Centrs" vai armiju grupai "Dienvidi" — dot priekšrocību gaidāmajā vasaras stratēģiskajā ofensīvā.[15]

Attiecīgi 1942. gada pirmajā pusē Hitlers apspriedē ar saviem ģenerāļiem norādīja, ka, "ja mēs neieņemsim Maikopu un Grozniju, tad es būšu spiests beigt karu", kas atgādināja par to, ka arī Vācijas naftas resursi bija praktiski kā izsmelti.[17] Līdz ar to, lai Vācijai būtu izredzes turpināt karu, tai kā minimums bija jāieņem Kaukāza naftas atradnes Maikopā un Groznijā, kas kopā ar Baku naftas atradnēm Azerbaidžānas teritorijā tajā laikā ražoja aptuveni 90% no visas PSRS naftas.[18] Šī iemesla dēļ vācu uzbrukums PSRS dienvidu sektorā bija visoptimālākais, ja Hitlers savā rīcībā vēlējās iegūt Kaukāza naftas atradnes un turpināt karu Austrumu frontē.[15]

Visbeidzot 1942. gada 5. aprīlī Hitlera štābs izdeva rīkojumu sākt gatavoties militārajai kampaņai, lai gūtu galīgo uzvaru Austrumos, kurā vācu vasaras stratēģiskā ofensīva — nosaukta par operāciju "Blau" — galvenokārt tika vērsta PSRS dienvidrietumos.[19] Attiecīgi stratēģiskā ofensīva tika uzticēta armiju grupai "Dienvidi", kuras mērķos ietilpa divdaļīgs uzbrukums — ieņemt Krievijas dienvidu daļu līdz Staļingradai un nodrošināt pozīcijas gar Volgas upi, lai tādējādi otra karaspēka daļa varētu iebrukt Kaukāza reģionā un ieņemt tās bagātīgos naftas laukus, kur uzbrukums Volgas virzienā lielākoties tiktu uzticēts vācu 6. armijai, iekams par Kaukāza iekarošanu galvenokārt būtu atbildīga vācu 17. armija.[20]

Lai gan sākotnējā plānojumā Staļingradai kā militāri rūpnieciskam centram netika atvēlēta īpaši liela nozīme, operācijas gaitā Hitlers vairs neaprobežojās ar sākotnējo ideju — tikt līdz Volgai un iznīcināt ieroču rūpnīcas, bet gan pavēlēja vācu spēkiem pilnībā ieņemt pilsētu, kas nesa Staļina vārdu.[21]

Kaujas priekšvakarā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

No Doņecas līdz Donai[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Operācija "Blau"
Vācu armiju grupas "Dienvidi" virzība Donas upes virzienā starp 1942. gada 7. maiju un 23. jūliju
1942. gadā, gatavojoties atkāpties no Maskavas, uzbūvētais slepenais Staļina bunkurs Kuibiševas pazemē.

Pirms gaidāmās vācu vasaras stratēģiskās ofensīvas PSRS dienvidrietumos armiju grupai "Dienvidi" 1942. gada pavasarī bija jāiztur maršala Semjona Timošenko vadītais padomju pretuzbrukums Harkivas virzienā.[22] Lai gan cīņas Harkivas, Volčanskas un Izjumas apkārtnē bija sīvas, tieši šeit maija izskaņā vācu 6. armijai, sadarbojoties ar ģenerāļa Evalda fon Kleista 1. tanku armiju, izdevās ielenkt veselas divas padomju armijas un gūstā saņemt gandrīz 240 000 padomju karavīru, 2600 artilērijas iekārtu un 1200 tanku, kas tādējādi ļāva vāciešiem nostiprināt savas pozīcijas gar Doņecas upi un gatavoties lielajai vasaras ofensīvai Krievijas dienvidos.[23][24]

Oficiāli vācu vasaras stratēģiskās ofensīvas — Operācijas "Blau" — pirmā fāze sākās 28. jūnijā, kad vācu 2. armija un 4. tanku armija no Kurskas apkārtnes devās triecienā austrumu virzienā uz Voroņežu.[25] Tas tika darīts tāpēc, lai sākotnēji maldinātu padomju virspavēlniecību par to, kurā ģeogrāfiskajā reģionā patiesībā norisināsies vācu lielā vasaras ofensīva, jo uzbrukums Voroņežai, kas atradās aptuveni pa vidu starp Maskavu un Staļingradu, tikpat labi varēja arī nozīmēt uzbrukumu PSRS galvaspilsētai, kas tādējādi liktu noprast, ka vācu gaidāmais uzbrukums tiktu koncentrēts vairāk uz ziemeļiem, nevis uz dienvidiem, kā to bija paredzējis Hitlers.[26] Tikai nedēļu pēc tam, kad vācu militārā ofensīva bija jau pilnā sparā norisinājusies, Staļins beidzot atzinās piekrist, ka plānotais uzbrukums galvenokārt tiks izvērsts PSRS dienvidrietumos, nevis Maskavas virzienā.[27][28]

Tikmēr ģenerāļa Frīdriha Paulusa vadītā vācu 6. armija, kuras uzdevumos ietilpa sasniegt Staļingradu un nodrošināt vācu Kaukāza karaspēkam ziemeļaustrumu flangu gar Volgas upi, savas starta pozīcijas gar Doņecas austrumu krastu atstāja 30. jūnijā un kopā ar 2. ungāru armiju, kas attiecīgi atradās tās ziemeļu flangā, sāka pamazām kustēties Donas virzienā.[29] Savukārt atlikušais armiju grupas "Dienvidi" karaspēks (vācu 17. armija un 1 tanku armija, kā arī 3. un 4. rumāņu armija), kas lielākoties bija izvietotas gar Miusas upi uz dienvidiem no Harkivas, savas starta pozīcijas Rostovas un Donas virzienā atstāja tikai 7. jūlijā — pēc tam, kad jau bija noslēgusies operācijas "Blau" pirmā fāze.[4][30]

Jūlija sākumā Vērmahts piedzīvoja savus pirmos militāri stratēģiskos panākumus PSRS dienvidos, kad ģenerāļa Eriha fon Manšteina komandētā vācu 11. armija, kas nepiedalījās vācu uzbrukumā Volgas un Kaukāza reģionam, bet bija izvietota Krimā, beidzot ieņēma Sevastopoli.[31] Tāpat 6. jūlijā vācu 2. armija sekmīgi pabeidza Voroņežas ieņemšanu, kas tādējādi ļāva vācu 6. armijai kopā ar 4. tanku armiju pagriezties uz dienvidrietumiem un traukties Kalačas pilsētiņas virzienā, kas pati par sevi atradās Donas lielajā ielokā, kādus nepilnus 75 kilometrus uz rietumiem no Staļingradas.[28]

Vācu tanki Donas stepē, 1942. gada vasara

Stepē starp Doņecu un Donu vācu karavīri virzījās uz priekšu pa teju vai bezgalīgiem saulespuķu un labības laukiem, kur ik pa laikam nācās sastapties ar salīdzinoši intensīvu Sarkanās armijas pretestību.[29] Tomēr jaunais bruņojums un lielie panākumi kaujā pie Harkivas pavasarī bija nostiprinājusi vācu armijas garu, kur iepriekšējās ziemas neveiksmes bija praktiski kā aizmirstas.[29] Šķērsojot Donas stepi, lielāko problēmu vācu karavīriem sagādāja dzeramā ūdens trūkums, jo, padomju armijām atkāpjoties, tika piegānītas akas un nopostīti kolhozi.[32] Turklāt lielā vasaras tveice Donas stepē lika atsevišķiem vācu armijas komandieriem atzīmēt, ka "tur ir tikpat karsts kā Āfrikā", kas vēl jo vairāk apgrūtināja aprūpi pār slimajiem un ievainotajiem.[32] Viens no 6. armijas korpusa komandieriem, ģenerālis Karls Štrekers, par teju vai bezgalīgo Donas stepi izteicās nedaudz alegoriskāk, nosaucot to par "okeānu, kas var noslīcināt ikvienu iebrucēju".[33]

Par spīti tam vairums no civiliedzīvotājiem Donas stepē, kas bija izvēlējušies palikt uz vietas, pret esošajiem vāciešiem izturējās samērā draudzīgi.[30] Donas kazaki regulāri bija gatavi atdot pārtiku, kā arī dalīties ar citām piedevām.[30] Turklāt Donas kazaku baltās kleķa mājiņas ar salmu jumtiem, ķiršu dārziņi, vītoli un zirgi ganībās patīkami kontrastēja ar apkārtējo teritoriju.[30] Šī iemesla dēļ vairāki vācu 6. armijas karavīri gluži vai iemīlējās šajā Donas kazaku zemes nostūrī, kur daži pat sapņoja pēc kara apmesties šeit uz dzīvi un ierīkot sev lauku saimniecību.[34]

Vācu bruņutehnika Donas stepē ceļā uz Staļingradu, 1942. gada vasara

Lai gan vācu karaspēks lēnām tuvojās Donas upes ielokam, Hitleru kaitināja tās kavēšanās Donas stepē, kur fīrers nemitīgi alka iespējas kā paātrināt esošo ofensīvu Kaukāza naftas lauku virzienā.[35] Šī iemesla dēļ Hitlers jūlijā izlēma atstādināt esošo armiju grupas "Dienvidi" virspavēlnieku, feldmaršalu Fedoru fon Boku, un pavēlēja sadalīt armiju grupu "Dienvidi" divās daļās — armiju grupā "A" (vācu 17. armija un 1. tanku armija) un armiju grupā "B" (vācu 2. armija, 6. armija, 4. tanku armija, kā arī vēl četras sabiedroto valstu armijas, kuras galvenokārt veidoja itāļu, rumāņu un ungāru vienības).[36] Pēc karaspēka pārdalījuma armiju grupai "A" ar tās jauno virspavēlnieku, feldmaršalu Vilhelmu Listu, bija jāturpina virzība Kaukāza reģionā, iekams armiju grupai "B" ar tās jauno vadošo komandieri, feldmaršalu Maksimiliānu fon Veiksu, bija jānostiprina pozīcijas gar Donas un Volgas flangu.[35] Vācu 6. armijai, kas šajā gadījumā bija armiju grupas "B" lielākā formācija, tagad bija pilnībā jāieņem Staļingrada un pēc tam jāsūta motorizētās vienības lejup pa Volgu uz Astrahaņu pie Kaspijas jūras.[35]

24. jūlijā pēc divu dienu ilgām ielu cīņām vācu armiju grupa "A" ieņēma arī Rostovu un sāka šķērsot Donas lejteci Kaukāza virzienā.[37] Turpretim armiju grupa "B" jūlija beigās sasniedza Donas ieloku, kur līdz pat augusta sākumam aizvadīja sīvas cīņas pret vairākām padomju armijām, kas centās nepieļaut vācu 6. armijas nokļūšanu Donas austrumu krastā.[38] Tomēr sadarbība un koordinācija ar vācu tanku vienībām ļāva vāciešiem ielenkt veselas astoņas padomju divīzijas pie Kalačas pilsētiņas uz rietumiem no Donas, aiz kuras esošā stepe tālāk stiepās līdz pat pašai Staļingradai.[39] Ne velti pēc sīvajām kaujām Donas ielokā vācu karavīri atzīmēja, ka "pēc Donas mēs iesim tālāk uz Volgu".[40] Šī iemesla dēļ Staļins jau jūlija otrajā pusē bija izdevis rīkojumu nekavējoties gatavot Staļingradu aizsardzības kaujām pret uzbrūkošo vācu karaspēku.[37]

Staļingradas nozīme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Volgograda

Staļingrada bija rūpnieciska pilsēta, kas atradās Krievijas PFSR dienvidrietumos Lejasvolgas reģionā, kur Otrā pasaules kara laikā tā stiepās aptuveni 30 km garumā gar Volgas rietumu krastu, kalpojot gan par vienu no Padomju Savienības paraugpilsētam, gan arī par pilsētu, kas nesa toreizējā PSRS vadītāja Staļina vārdu.[41]

Lai gan vēlāk vācu 6. armijas štābs propagandas nolūkos Staļingradu devēja par "Staļina pilsētu" vai "sarkanās revolūcijas šūpuli", pati pilsēta bija vairāk pazīstama ar saviem skaistajiem dārziem Volgas stāvajā rietumu krastā, kā arī augstajiem un baltajiem daudzdzīvokļu namiem, kas tai piešķīra salīdzinoši modernu un kubistisku izskatu.[42] Šī iemesla dēļ liela daļa no vācu karavīriem, kas 1941. gada pavasarī pirms iebrukuma Padomju Savienībā bija piedalījušies Balkānu kampaņā, secināja, ka baltie nami augstajā rietumu krastā visvairāk vilka paralēles ar Atēnām, līdz ar to tas vēlāk pamudināja vienu otru karavīru dēvēt Staļingradu arī par "Akropoli".[43]

Laikā, kad vācu karaspēks Austrumu frontē grasījās uzbrukt Staļingradai, pilsēta bija kļuvusi ne tikai par nozīmīgu rūpniecības, bet arī par būtisku militārā bruņojuma centru, kur pilsētas traktoru rūpnīcā ikdienu tika ražoti jauni padomju T-34 tanki, kā arī tā kalpoja par vietu, kur vienkāršie pilsētas strādnieki varēja apgūt militārās apmācības pamatus.[44] Līdz ar to tas viss kalpoja par pamatu tam, lai vietējais apgabala komisariāts pārvērstu visu pilsētu vienā lielā cietoksnī.[44]

Tiek lēsts, ka Otrā pasaules kara laikā Staļingradā dzīvoja aptuveni 600 000 iedzīvotāju, kas tādējādi vietējām varas iestādēm pilsētas aizsardzībai "darba kolonnās" ļāva mobilizēt kādus nepilnus 200 000 cilvēku jeb praktiski visus vīriešus un sievietes vecumā no 16 līdz 55 gadiem.[45] Teju visi darbspējīgie vīrieši tika mobilizēti un nosūtīti uz fronti, kamēr nepilngadīgajiem jauniešiem un sievietēm (gluži tāpat kā pērnā gada kaujā par Maskavu) pilsētas apkārtnē lika rakt prettanku grāvjus.[45] Visbeidzot paši mazākie skolēni ap pilsētas naftas tvertnēm uzbēra zemes vaļņus, kur skolotāju pavadībā viņi nesa zemi ar koka nestuvēm.[44]

Tāpat svarīga loma tika pievērsta arī Staļingradas pretgaisa aizsardzībai, kur vairums bateriju apkalpju veidoja jaunas sievietes, galvenokārt komjaunietes.[44] Baterijas tika izvietotas abos Volgas krastos, lai tādējādi pēc iespējas efektīvāk aizstāvētu pilsētas nozīmīgākos objektus, kā, piemēram, Beketovskas spēkstaciju uz dienvidiem no pilsētas un lielās rūpnīcas pilsētas ziemeļu daļā.[44]

Norise[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gaisa uzbrukumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vācu gaisa uzlidojumi Staļingradai turpinājās arī rudenī (1942. gada oktobris)

1942. gada 23. augustā pēc Hitlera pavēles praktiski visa ģenerāļa Volframa fon Rihthofena 4. gaisa flote ar tās 1200 kaujas lidmašīnām tika novirzīta uz Staļingradas fronti, lai tādējādi dotu postošu triecienu Staļingradas aizstāvjiem un sagatavotu atbalstu gaidāmajām vācu sauszemes karaspēka uzbrukumam pilsētas sektoriem.[42] Šī iemesla dēļ vēsturnieki norāda, ka Staļingradas iedzīvotājiem svētdiena, 23. augusts, kļuva par "dienu, kas netiks aizmirsta nekad".[42]

Gaisa uzbrukums Staļingradai tika koncentrēts ar tādu spēku, kāds vēl nebija piedzīvots visā Austrumu frontē.[46] Britu vēsturnieks Antonijs Bīvors (Antony Beevor) atzīmē, ka vācu 4. gaisa flotes bumbvedēji tajā dienā devās kopumā 1600 uzlidojumos, nometot teju vai 1000 tonnas bumbu, kamēr pilsētas aizstāvjiem izdevās notriekt vien tikai trīs pretinieka lidmašīnas.[46]

Rihthofena lidmašīnas uz maiņām sāka vienlaidus bombardēt ne tikai industriālos mērķus, bet praktiski visu pilsētas teritoriju.[47] Vairāki daudzdzīvokļu nami tika vai nu pilnībā vai daļēji sagrauti, kur liela daļa arī aizdegās, atstājot aiz sevis daudzdzīvokļu namu čaulas un garus ķieģeļu skursteņus.[47] Degbumbu krusas rezultātā simtiem ģimeņu tika dzīvas apraktas pilsētas drupās, kur no kopējiem 600 000 Staļingradas iedzīvotājiem, kādi 40 000 gāja bojā pirmajā bombardēšanas nedēļā.[47]

Tāpat bumbas iznīcināja pilsētas telefonu centrāli, hidroelektrostaciju, kā arī vairākas Staļingradas centrālās slimnīcas ēkas.[47] Sabombardētas tika arī lielās pilsētas naftas tvertnes Volgas krastā, kur pēc uzbrukuma uguns lode uzšāvās aptuveni 500 metru augstumā, un nākamajās dienās bija saredzama vairāk nekā 300 km attālumā.[47]

Līdzīgus vācu uzlidojumus tā paša gada augustā bija saņēmusi arī Astrahaņa, kas no Staļingradas atradās vairākus simtus kilometru uz dienvidaustrumiem pie Volgas ietekas Kaspijas jūrā.[40] Arī tur veselu nedēļu dega naftas pārstrādes rūpnīcas, no kurām vēlās biezi, melni dūmu mākoņi.[40]

Civiliedzīvotāji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Civiliedzīvotāji Staļingradas kaujas laikā, 1942. gads

Šodien atkal redzēju daudz bēgļu, kas nāca no Staļingradas. Neaprakstāms posts. Bērni, sievietes, veci vīri [..] šeit guļ uz ceļa, trūcīgi ģērbušies, nepasargāti no sala. Tas dziļi satriec, lai gan tie ir mūsu ienaidnieki, tomēr viņu ir žēl. Tāpēc mēs nevaram vien gana pateikties mūsu Fīreram un Dievam [..] par to, ka mūsu dzimtenei ir aiztaupīts tik šausmīgs posts.[48]

— Fragments no kāda vācu 295. kājnieku divīzijas apakšvirsnieka atmiņām par pieredzēto Staļingradas kaujas laikā (1942)

Sākoties kaujai par pilsētu, pirmajās nepilnās trīs nedēļās uz Volgas austrumu krastu tika evakuēti ap 300 000 civilisti, iekams vairāk par 50 000 palika rietumu krastā, kur norisinājās karadarbība.[48] Arī vācu atbildīgās amatpersonas pirmajos karadarbības mēnešos pavēlēja izvākt civiliedzīvotājus no pilsētas teritorijas, kuriem atļāva doties rietumu virzienā uz Donas stepi.[48] Tomēr padomju avoti norāda, ka vairāk nekā 60 000 no pilsētas iedzīvotājiem tika aizvesti spaidu darbos uz Vācijas okupētajām teritorijām, bet vēl 3000 tika nogalināti no vācu karavīru rokām.[49]

Tie civiliedzīvotāji, kas palika Staļingradā un kurus lielākoties veidoja sievietes un bērni, bija spiesti meklēt patvērumu visdažādākajās vietās — sagrauto ēku pagrabos, kanalizācijas ejās un alās, kas bija izraktas pilsētas stāvajos krastos pie Volgas.[50] Problēmu sagādāja arī pārtikas un dzeramā ūdens trūkums, kā nodrošināšanu sava mazā auguma un veiklības dēļ galvenokārt uzņēmās bērni.[50] Karadarbības apstākļu dēļ līdz kaujas beigām izteikti lielākā daļa no tiem bija saslimuši no saindēšanās ar pārtiku vai piesārņotu ūdeni.[51]

Civiliedzīvotāji sniedza arī dažādus pakalpojumus abu karojošo pušu armijām. Tā, piemēram, atsevišķas sievietes palīdzēja slēpt vācu karavīrus, bet bērni apmaiņā pret pārtiku, bija gatavi doties uz Volgas krastu, lai uzpildīt to blašķes ar dzeramo ūdeni.[52] Savukārt padomju puse izmantoja bērnus par ziņnešiem, izlūkiem vai spiegiem.[49]

Karadarbība pilsētā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ass valstu karaspēka ofensīva sākās 1942. gada vasaras otrajā pusē. Ar gaisa spēku palīdzību lielākā daļa pilsētas, kas bija viens no lielākajiem PSRS mašīnbūves centriem, tika pārvērsta drupās, tomēr ofensīva apstājās pilsētas iekšienē, kur notika kaujas pilsētvidē. Lai arī vācieši spēja iegūt savā kontrolē vairāk kā 90% pilsētas, tomēr viņiem neizdevās iegūt savās rokās nelielu daļu pilsētas, kas tieši piekļāvās Volgas upei, kā arī forsēt pašu upi. Uzbrukuma apstāšanos veicināja rudens un vēlākā ziemas iestāšanās, kas nesa sev līdzi lietu un sniegu, kā arī aukstu laiku. Vāciešu ofensīvas mērķis bija auglīgie Donas, Lejasvolgas un Kubaņas rajoni, kā arī Baku un Groznijas naftas ieguves vietas.[53]

1942. gada novembrī Sarkanā armija uzsāka operāciju "Urāns", kuras laikā spēja iznīcināt Vērmahta 6. armijas flangos esošās vienības. Operācijas rezultātā 6. armija tika aplenkta Staļingradas iekšienē. Ziemas aukstums, nespēja apgādāt ielenktos vācu karavīrus, kā arī krievu nemitīgie uzbrukumi arvien novājināja vācu karavīrus un padarīja izlaušanos par neiespējamu. Atkāpšanos un mēģinājumus izlauzties no ielenktās pilsētas pilnībā noliedza Trešā reiha bruņoto spēku virspavēlnieks Ādolfs Hitlers, kurš uzskatīja, ka vācieši ar gribas spēku un upurēšanos spēs noturēties pilsētā, līdz citas vienības tās no ārpuses atbrīvos.

1942. gada decembrī visi mēģinājumi pāršķelt aplenkumu nedeva nekādu rezultātus. Arī mēģinājumi apgādāt ielenktos no gaisa izgāzās. 1943. gada februārī vāciešu pretošanās spēja Staļingradā bija tikpat kā izsmelta, kas noveda pie to iznīcināšanas un atlikušo karaspēka vienību kapitulācijas.[54] Vācieši šajā kaujā zaudēja vairāk kā 840 tūkstošus karavīru, bet padomju puses zaudējumi bija lielāki par 1,1 miljonu cilvēku.

Sekas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bojāgājušie un izdzīvojušie[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Staļingrada pēc kaujas noslēguma (1943. gada 2. februāris)

To ir izdarījuši vācieši, izdarījuši mūsu acu priekšā. Lai viņi necer uz piedošanu no tiem, kas to redzējuši. Pēc Staļingradas nekādas piedošanas [vairs] nebūs.[50]

— Konstantīns Simonovs, fragments no atmiņām par pieredzēto postu Staļingradā (1942)

Pēc Staļingradas kaujas noslēguma aptuveni 99% no visas pilsētas bija pilnībā iznīcināta, kā rezultātā atsevišķi padomju virsnieki vācu karagūstekņiem aiz dusmām norādīja, ka Berlīnei draudēja tāds pats liktenis kā sagrautajai Staļingradai.[55][56]

Nekavējoties pēc vācu karaspēka padošanās Staļingradā padomju amatpersonas sagrautajās pilsētas ielās sāka rīkot vairākas sanāksmes, kurās tika slavināta uzvara pār sakautajiem okupantiem.[57] Padomju amatpersonas bija pārsteigtas atklājot, ka aptuveni vismaz 9796 civiliedzīvotāji, no kuriem 994 bija bērni, kaut kādā veidā bija pamanījušies izdzīvot pilsētas pazemē, kamēr augšpusē, pilsētas ielās, bija norisinājusies intensīva kauja.[57] Šī iemesla dēļ liela daļa no izdzīvojušajiem bērniem tika nodarbināti pilsētā, lai palīdzētu savākt gruvešus, kamēr vēl aptuveni 3500 civiliedzīvotāji tika nodarbināti, lai palīdzētu Staļingradas teritorijā savākt bojāgājušo karavīru mirstīgās atliekas.[58]

Tiem civiliedzīvotājiem, kam Staļingradas kaujas laikā bija izdevies evakuēties uz Volgas pretējo krastu, sākotnēji bija aizliegts atgriezties pilsētas teritorijā, jo padomju varas iestādes vēlējās maksimāli savu iespēju robežās atbrīvot pilsētu no gruvešos apraktajām mīnām un cita veida sprāgstvielām.[57] Tomēr par spīti aizliegumam ar laiku daļai no civiliedzīvotājiem pār aizsalušo Volgas upi izdevās nokļūt Staļingradas krastā, lai tādējādi uzmeklētu dzīvi palikušos radiniekus.[57] Diemžēl lielākajai daļai Staļingradas iedzīvotāju nācās sagaidīt kara beigas, līdz viņi uzzināja, vai viņu tuvinieki un ģimenes locekļi bija palikuši dzīvi.[57]

Būtībā Staļingradas kauja pēc sevis bija atstājusi tik lielu un neaprakstāmu postu un bojāgājušo skaitu, ka pat vēlākais Francijas prezidents Šarls de Golls, kurš 1944. gada decembrī ceļā uz Maskavu izvēlējās piestāt pilsētā, bija pilnībā pārsteigts, uzzinot, ka vēl joprojām divus gadus pēc kaujas beigām pilsētas sagrautajās drupās regulāri tika uzietas arvien jaunu civiliedzīvotāju un karavīru mirstīgās atliekas, kas faktiski turpinājās arī vairākas desmitgades pēc Otrā pasaules kara beigām.[58]

Ass valstu karagūstekņi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vācu karagūstekņi pēc Staļingradas kaujas, 1943. gads

Kopumā operācijas "Urāns" rezultātā Sarkanās armijas vienībām Krievijas dienvidrietumos ap Staļingradas pilsētu, kā arī Donas un Volgas upes teritoriju izdevās saņemt gūstā aptuveni 235 000 Ass valstu karavīru (to skaitā karavīrus no vācu 4. tanku armijas, rumāņu un citu sabiedroto valstu militārajām formācijām).[59] Kā vēlāk norādīja viens no vācu armijas ģenerāļiem, Zigfrīds Vestfāls (Siegfried Westphal), tad "nekad vēl iepriekš Vācijas vēsturē tik liels karavīru skaits nebija piedzīvojis tik drausmīgu iznākumu".[55]

Staļingradas kaujas izskaņā pilsētas apkārtnē padevās un gūstā nonāca aptuveni 91 000 vācu karavīru, no kuriem lielākā daļa bija izdzīvojušie 6. armijas karavīri, to skaitā 22 ģenerāļi, kas Staļina acīs tika uzlūkota kā vērienīga trofeja.[16][55][60] Aptuveni puse no gūstā saņemtajiem karavīriem nomira jau līdz 1943. gada pavasarim. Liela daļa no nāves cēloņiem bija kaujās gūtie ievainojumi, bads, apsaldējumi un gangrēna.[55][61] Liela daļa gūstā saņemto Ass valstu karavīru vēlāk tika nosūtīti uz karagūstekņu vai piespiedu darba nometnēm Krievijas iekšienē un Centrālāzijā, kamēr atlikušie vācu karavīri tika nometināti Staļingradas pilsētas apkārtnē, lai tādējādi kalpotu par darbaspēku sagrautās pilsētas atjaunošanā.[62] Toreizējais padomju ārlietu ministrs Vjačeslavs Molotovs uzsvēra, ka neviens vācu karavīrs neatgriezīsies mājās, iekams Staļingrada netiks atjaunota.[62] Turklāt liela daļa no vācu karagūstekņiem kopā ar citiem gulaga ieslodzītajiem vēlāk tika nodarbināti arī citos Staļina laika būvprojektos, kā, piemēram, Volgas un Donas kanālā izveidošanā.[63]

Tikai nelielai daļai, kādiem nepilniem 6000 karavīru, izdevās pārciest gūstu PSRS teritorijā un pēc kara atgriezties Rietumvācijā.[64]

Vēsturiskā nozīme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

"Mūžīgā liesma" Mamaja kurgānā, Volgogradā, Krievijā

Liela daļa vēsturnieku uzsver, ka Staļingradas kauja tiek uzskatīta par nozīmīgāko Otrā pasaules kara pagrieziena punktu Eiropā, jo pēc tās kļuva skaidri redzams, ka Vācija vairs nekādi nespēs uzvarēt karā pret Padomju Savienību.[6] Līdz ar to historiogrāfijā Staļingradas kauja tiek atzīmēta kā lielākā militārā katastrofa Vācijas vēsturē.[65]

Staļingradas kaujas rezultātā visā Vācijas teritorijā tika pasludinātas trīs dienas ilgas valsts nacionālās sēras, pēc kurām nacistu propaganda Staļingradā kritušo vācu armijas varonību centās padarīt par mītu, kam pēc toreizējā propagandas ministra Jozefa Gebelsa vārdiem bija "jākļūst par vienu no vācu vēstures dārgumiem, kas saviļņotu sirdis nākamajām paaudzēm vēl gadsimtiem ilgi".[66] Tāpat vācu sabiedrībā pamazām sāka pieaugt bailes par tuvāko un tālāko nākotni, it sevišķi no Padomju Savienības apņēmības nežēlīgi atriebties.[67] Šī iemesla dēļ 1943. gada 18. februārī Gebelss Berlīnes sporta pilī noorganizēja masu manifestāciju, kurā ar saukli "totāls karš" aicināja vācu tautu uz masu mobilizāciju un uz absolūtu apņemšanos sekot fīreram Ādolfam Hitleram pretī uzvarai par katru cenu.[68] Pēc sakāves Staļingradā Hitlers bija gatavs likt lietā visus atlikušos Vācijas un tās iekaroto teritoriju resursus, lai tādējādi jau 1943. gadā izbeigtu karadarbību Austrumu frontē. Ne velti Hitlers uzsvēra, ka "karu mēs pabeigsim šogad, jo esmu parūpējies par to, lai notiktu vēl gigantiskāka visu vācu tautas spēku mobilizācija".[69] Tāpat Vērmahta lielie cilvēkresursu zaudējumi Austrumu frontes pirmajos divos karadarbības gados beidzot piespieda arī vāciešus sākt veidot ārzemju karavīru brīvprātīgos leģionus, to skaitā arī latviešu leģionu, lai tādējādi atvieglotu vācu karavīru pozīcijas Padomju Savienības teritorijā.[70]

PSRS un Sarkanās armijas uzvara Staļingradas kaujā kļuva par būtiskāko pacēlumu komunistu izvērstajai propagandai visā pasaulē.[71] Uzvara iedvesmoja vairākus komunistiski noskaņotus māksliniekus (skulptorus, gleznotājus, rakstniekus un dzejniekus) paust sajūsmu par to savos darbos, kā piemēram, čīliešu dzejnieks Pablo Neruda pat sagatavoja veselu poēmu par godu Staļingradai kā pilsētai, kas ar savu pretestību fašisma izplatībai esot devusi cerību visai pārejai pasaulei.[71] Bez tam Staļingradas kaujas iznākums izraisīja milzīgu iespaidu uz dažādām pretošanās kustībām nacistu okupētajās teritorijās, kas tādējādi atstāja arī savu ietekmi uz pēckara politiku Eiropā.[72]

Tikmēr pašā Padomju Savienībā morālais stāvoklis pēc Staļingradas kaujas bija krasi uzlabojies.[72] Civilistu un karavīru morāli sāka stiprināt kaujas noslēgumā uzņemtās kinohronikas, kurās tika cildināta uzvara pār sakauto vācu armiju.[73] Pēc drausmīgajām cīņām Staļingradas pilsētā liela daļa no iedzīvotājiem uzsvēra, ka "armija, kas uzvarējusi Staļingradā, vairs nebūs apturama".[72] Šī iemesla dēļ divīzijas, kas bija cīnījušās Staļingradas kaujā, tika sadalītas pa dažādām armijām un frontēm, lai nostiprinātu morāli vēl vairāk.[72]

Arī Sarkanās armijas ģenerāļi tika dāsni atalgoti — pēc sekmīgās Staļingradas kaujas parādījās jauni Lielā Tēvijas kara apbalvojumi, kurus bija iespējams nopelnīt par sasniegumiem kaujas laukā — Suvorova ordenis un Kutuzova ordenis — tie attiecīgi tika piešķirti visiem operācijas "Urāns" augstākajiem komandieriem.[72] Tāpat PSRS Augstākā Padome drīz vien piešķīra pašam Staļinam Padomju Savienības maršala titulu, kam padomju propagandas nolūkos vajadzēja simbolizēt viņa "stratēģiskās un taktiskās spējas" vadošā virspavēlnieka amatā, kur pēkšņi 1941. gada Sarkanās armijas militārās katastrofas vācu iebrukuma laikā tika atspoguļotas kā "Staļina izstrādāts viltīgs plāns".[72]

1943. gada novembrī Teherānas konferencē, kas bija pirmā lielā sanāksme starp Sabiedroto valstu līderiem Otrajā pasaules karā, toreizējais Lielbritānijas premjerministrs Vinstons Čērčils pasniedza PSRS vadītājam Josifam Staļinam īpašu dāvanu — Staļingradas zobenu — kas no karaļa Džordža VI un britu nācijas bija domāta kā simboliska un vēsturiska pateicība Staļingradas iedzīvotājiem par viņu dzelžaino izturību un pretestību karā pret Hitleru.[74] Bez tam vairāki vēsturnieki norāda, ka ievērojamie zaudējumi, kurus Sarkanā armija piedzīvoja Staļingradas kaujā pret uzbrūkošo vācu armiju, esot devusi Staļinam morālas tiesības Teherānas konferences laikā uzspiest savus nosacījumus Sabiedroto valstu koalīcijas pusei, jo amerikāņu un britu zaudējumi līdz tam brīdim bija nesalīdzināmi mazāki, kas tādējādi pamazām ļāva Padomju Savienībai nobriest par to superlielvalsti, kāda tā bija Aukstā kara laikā.[71]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Portal icon Otrā pasaules kara portāls

Piezīmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. ↑ Pēc vācu 6. armijas ielenkuma Staļingradā starp armiju grupu "B" un Kaukāzā esošo armiju grupu "A" tika izveidota atsevišķa militāra formācija — armiju grupa "Dona" — kuras uzdevums bija noturēt fronte līniju starp abām vācu armiju grupām. Tā galvenokārt pastāvēja no 1942. gada novembra līdz 1943 gada februārim un tajā ietilpa elementi no Staļingradā aplenktās vācu 6. armijas, 4. tanku armijas un rumāņu 3. armijas.
  2. ↑ Pēc sekmīgās operācijas "Urāns" Sarkanās armijas vienības tika izkaisītas pa citiem frontes sektoriem, kā arī esošie fronšu sektori tika papildināti ar papildus izveidotām armijām, līdz ar to sarakstā ir ietvertas tās vienības, kas attiecīgajās frontēs atradās līdz 1942. gada 19. novembrim.
  3. ↑ Kaujas laikā padomju frontēm pastāvīgi mainījās nosaukumi. Kauja sākās ar Dienvidrietumu fronti, kura vēlāk tika pārdēvēta par Staļingradas fronti, no kuras visbeidzot pēcāk tika atdalīta un izveidota Donas fronte.
  4. ↑ Dienvidrietumu fronte tika atjaunota un papildināta 1942. gada 22. oktobrī, ko lielā mērā veidoja rezervju armijas.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. ↑ Bergström, Christer, (2007), Stalingrad – The Air Battle: 1942 through January 1943, Chevron Publishing Limited ISBN 978-1-85780-276-4 (angliski)
  2. ↑ Россия и СССР в войнах ХХ века – Потери вооружённых сил Arhivēts 2007. gada 14. jūlijā, Wayback Machine vietnē. (krieviski)
  3. ↑ Antonijs Bīvors. Staļingrada. Rīga : Atēna, 2005. 114. un 341. lpp. ISBN 978-9984-34-141-5.
  4. ↑ 4,0 4,1 David Glantz (etc.). Slaughterhouse: The Handbook of the Eastern front. Bedford, PA : The Aberjona Press, 2005. 27. lpp. ISBN 0-9717650-9-X.
  5. ↑ David Glantz (etc.). Slaughterhouse: The Handbook of the Eastern front. Bedford, PA : The Aberjona Press, 2005. 34.-36. lpp. ISBN 0-9717650-9-X.
  6. ↑ 6,0 6,1 6,2 David Glantz (etc.). Slaughterhouse: The Handbook of the Eastern front. Bedford, PA : The Aberjona Press, 2005. 36. lpp. ISBN 0-9717650-9-X.
  7. ↑ "Battle of Stalingrad." Encyclopædia Britannica. 2009. Encyclopædia Britannica Online. 6 May. 2009. (angliski)
  8. ↑ David M. Glantz. Barbarossa: Hitler's Invasion of Russia, 1941. Charlestone, SC : Tempus Publishing, 2001. 9.-10. lpp. ISBN 0-7524-1979-X.
  9. ↑ Antonijs Bīvors. Staļingrada. Rīga : Atēna, 2005. 68. lpp. ISBN 978-9984-34-141-5.
  10. ↑ 10,0 10,1 Antonijs Bīvors. Staļingrada. Rīga : Atēna, 2005. 51. lpp. ISBN 978-9984-34-141-5.
  11. ↑ David M. Glantz. Barbarossa: Hitler's Invasion of Russia, 1941. Charlestone, SC : Tempus Publishing, 2001. 208. lpp. ISBN 0-7524-1979-X.
  12. ↑ Antonijs Bīvors. Staļingrada. Rīga : Atēna, 2005. 56., 100. lpp. ISBN 978-9984-34-141-5.
  13. ↑ Antonijs Bīvors. Staļingrada. Rīga : Atēna, 2005. 69., 75. lpp. ISBN 978-9984-34-141-5.
  14. ↑ David M. Glantz. Barbarossa: Hitler's Invasion of Russia, 1941. Charlestone, SC : Tempus Publishing, 2001. 211. lpp. ISBN 0-7524-1979-X.
  15. ↑ 15,0 15,1 15,2 Joel S. A. Hayward. Stopped at Stalingrad: The Luftwaffe and Hitler's Defeat in the East, 1942-1943. Lawrence, KA : University Press of Kansas, 1998. 18. lpp. ISBN 0-7006-0876-1.
  16. ↑ 16,0 16,1 Joel S. A. Hayward. Stopped at Stalingrad: The Luftwaffe and Hitler's Defeat in the East, 1942-1943. Lawrence, KA : University Press of Kansas, 1998. 1. lpp. ISBN 0-7006-0876-1.
  17. ↑ Antonijs Bīvors. Staļingrada. Rīga : Atēna, 2005. 74. lpp. ISBN 978-9984-34-141-5.
  18. ↑ Joel S. A. Hayward. Stopped at Stalingrad: The Luftwaffe and Hitler's Defeat in the East, 1942-1943. Lawrence, KA : University Press of Kansas, 1998. 2. lpp. ISBN 0-7006-0876-1.
  19. ↑ Antonijs Bīvors. Staļingrada. Rīga : Atēna, 2005. 69. lpp. ISBN 978-9984-34-141-5.
  20. ↑ Antonijs Bīvors. Staļingrada. Rīga : Atēna, 2005. 75. lpp. ISBN 978-9984-34-141-5.
  21. ↑ Antonijs Bīvors. Staļingrada. Rīga : Atēna, 2005. 74., 83. lpp. ISBN 978-9984-34-141-5.
  22. ↑ Antonijs Bīvors. Staļingrada. Rīga : Atēna, 2005. 67.-68. lpp. ISBN 978-9984-34-141-5.
  23. ↑ Antonijs Bīvors. Staļingrada. Rīga : Atēna, 2005. 72. lpp. ISBN 978-9984-34-141-5.
  24. ↑ Robert Kirchubel. Hitler's Panzer Armies on the Eastern Front. Barnsley : Pen & Sword Military, 2009. 36.-37. lpp. ISBN 978-1-84415-928-4.
  25. ↑ Antonijs Bīvors. Staļingrada. Rīga : Atēna, 2005. 76. lpp. ISBN 978-9984-34-141-5.
  26. ↑ Joel S. A. Hayward. Stopped at Stalingrad: The Luftwaffe and Hitler's Defeat in the East, 1942-1943. Lawrence, KA : University Press of Kansas, 1998. 23.-24. lpp. ISBN 0-7006-0876-1.
  27. ↑ Antonijs Bīvors. Staļingrada. Rīga : Atēna, 2005. 76.-77. lpp. ISBN 978-9984-34-141-5.
  28. ↑ 28,0 28,1 David Glantz (etc.). Slaughterhouse: The Handbook of the Eastern front. Bedford, PA : The Aberjona Press, 2005. 29. lpp. ISBN 0-9717650-9-X.
  29. ↑ 29,0 29,1 29,2 Antonijs Bīvors. Staļingrada. Rīga : Atēna, 2005. 77. lpp. ISBN 978-9984-34-141-5.
  30. ↑ 30,0 30,1 30,2 30,3 Antonijs Bīvors. Staļingrada. Rīga : Atēna, 2005. 70. lpp. ISBN 978-9984-34-141-5.
  31. ↑ C. G. Sweeting. Blood and Iron: The German Conquest of Sevastopol. Dulles, VA : Potomac Books, 2004. xv. lpp. ISBN 1-57488-797-1.
  32. ↑ 32,0 32,1 Antonijs Bīvors. Staļingrada. Rīga : Atēna, 2005. 89.-90. lpp. ISBN 978-9984-34-141-5.
  33. ↑ Antonijs Bīvors. Staļingrada. Rīga : Atēna, 2005. 80. lpp. ISBN 978-9984-34-141-5.
  34. ↑ Antonijs Bīvors. Staļingrada. Rīga : Atēna, 2005. 101. lpp. ISBN 978-9984-34-141-5.
  35. ↑ 35,0 35,1 35,2 Antonijs Bīvors. Staļingrada. Rīga : Atēna, 2005. 81. lpp. ISBN 978-9984-34-141-5.
  36. ↑ David Glantz (etc.). Slaughterhouse: The Handbook of the Eastern front. Bedford, PA : The Aberjona Press, 2005. 29.-30. lpp. ISBN 0-9717650-9-X.
  37. ↑ 37,0 37,1 Antonijs Bīvors. Staļingrada. Rīga : Atēna, 2005. 82. lpp. ISBN 978-9984-34-141-5.
  38. ↑ Antonijs Bīvors. Staļingrada. Rīga : Atēna, 2005. 93.-97. lpp. ISBN 978-9984-34-141-5.
  39. ↑ Antonijs Bīvors. Staļingrada. Rīga : Atēna, 2005. 96. lpp. ISBN 978-9984-34-141-5.
  40. ↑ 40,0 40,1 40,2 Antonijs Bīvors. Staļingrada. Rīga : Atēna, 2005. 100. lpp. ISBN 978-9984-34-141-5.
  41. ↑ Antonijs Bīvors. Staļingrada. Rīga : Atēna, 2005. 98., 102. lpp. ISBN 978-9984-34-141-5.
  42. ↑ 42,0 42,1 42,2 Antonijs Bīvors. Staļingrada. Rīga : Atēna, 2005. 102. lpp. ISBN 978-9984-34-141-5.
  43. ↑ Antonijs Bīvors. Staļingrada. Rīga : Atēna, 2005. 109. lpp. ISBN 978-9984-34-141-5.
  44. ↑ 44,0 44,1 44,2 44,3 44,4 Antonijs Bīvors. Staļingrada. Rīga : Atēna, 2005. 98. lpp. ISBN 978-9984-34-141-5.
  45. ↑ 45,0 45,1 Antonijs Bīvors. Staļingrada. Rīga : Atēna, 2005. 98., 104. lpp. ISBN 978-9984-34-141-5.
  46. ↑ 46,0 46,1 Antonijs Bīvors. Staļingrada. Rīga : Atēna, 2005. 104. lpp. ISBN 978-9984-34-141-5.
  47. ↑ 47,0 47,1 47,2 47,3 47,4 Antonijs Bīvors. Staļingrada. Rīga : Atēna, 2005. 103. lpp. ISBN 978-9984-34-141-5.
  48. ↑ 48,0 48,1 48,2 Antonijs Bīvors. Staļingrada. Rīga : Atēna, 2005. 160. lpp. ISBN 978-9984-34-141-5.
  49. ↑ 49,0 49,1 Antonijs Bīvors. Staļingrada. Rīga : Atēna, 2005. 162. lpp. ISBN 978-9984-34-141-5.
  50. ↑ 50,0 50,1 50,2 Antonijs Bīvors. Staļingrada. Rīga : Atēna, 2005. 161. lpp. ISBN 978-9984-34-141-5.
  51. ↑ Antonijs Bīvors. Staļingrada. Rīga : Atēna, 2005. 163. lpp. ISBN 978-9984-34-141-5.
  52. ↑ Antonijs Bīvors. Staļingrada. Rīga : Atēna, 2005. 161.–163. lpp. ISBN 978-9984-34-141-5.
  53. ↑ Latvijas padomju enciklopēdija. 9. sējums. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija.
  54. ↑ Shirer, William L. (1960). The Rise and Fall of the Third Reich: A History of Nazi Germany New York: Simon & Schuster. (angliski)
  55. ↑ 55,0 55,1 55,2 55,3 Joanna Bourke. The Second World War: A People's History. Oxford : Oxford University Press, 2001. 126. lpp. ISBN 0-19-280224-0.
  56. ↑ Antonijs Bīvors. Staļingrada. Rīga : Atēna, 2005. 349. lpp. ISBN 978-9984-34-141-5.
  57. ↑ 57,0 57,1 57,2 57,3 57,4 Antony Beevor. Stalingrad. London : Penguin Books, 1998. 407. lpp.
  58. ↑ 58,0 58,1 Antony Beevor. Stalingrad. London : Penguin Books, 1998. 406. lpp.
  59. ↑ Antony Beevor. Stalingrad. London : Penguin Books, 1998. 414. lpp.
  60. ↑ Antony Beevor. Stalingrad. London : Penguin Books, 1998. 396., 408. lpp.
  61. ↑ Antony Beevor. Stalingrad. London : Penguin Books, 1998. 408. lpp.
  62. ↑ 62,0 62,1 Antony Beevor. Stalingrad. London : Penguin Books, 1998. 415.-417. lpp.
  63. ↑ Antony Beevor. Stalingrad. London : Penguin Books, 1998. 422. lpp.
  64. ↑ Joel S. A. Hayward. Stopped at Stalingrad: The Luftwaffe and Hitler's Defeat in the East, 1942-1943. Lawrence, KA : University Press of Kansas, 1998. xv. lpp. ISBN 0-7006-0876-1.
  65. ↑ Antony Beevor. Stalingrad. London : Penguin Books, 1998. 398. lpp.
  66. ↑ Antonijs Bīvors. Staļingrada. Rīga : Atēna, 2005. 343.—344. lpp. ISBN 978-9984-34-141-5.
  67. ↑ Antonijs Bīvors. Staļingrada. Rīga : Atēna, 2005. 346. lpp. ISBN 978-9984-34-141-5.
  68. ↑ Antonijs Bīvors. Staļingrada. Rīga : Atēna, 2005. 345. lpp. ISBN 978-9984-34-141-5.
  69. ↑ Antonijs Bīvors. Staļingrada. Rīga : Atēna, 2005. 347. lpp. ISBN 978-9984-34-141-5.
  70. ↑ Inesis Feldmanis. Latvija Otrajā pasaules karā (1939-1945): jauns konceptuāls skatījums. Rīga : LU akadēmiskais apgāds, 2012. 66. lpp. ISBN 978-9984-45-540-2.
  71. ↑ 71,0 71,1 71,2 Antony Beevor. Stalingrad. London : Penguin Books, 1998. 419. lpp.
  72. ↑ 72,0 72,1 72,2 72,3 72,4 72,5 Antonijs Bīvors. Staļingrada. Rīga : Atēna, 2005. 348. lpp. ISBN 978-9984-34-141-5.
  73. ↑ Antonijs Bīvors. Staļingrada. Rīga : Atēna, 2005. 349. lpp. ISBN 978-9984-34-141-5.
  74. ↑ Antony Beevor. Stalingrad. London : Penguin Books, 1998. 418. lpp.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Autoritatīvā vadība
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Staļingradas_kauja&oldid=3986734"