Vladimirs Petrovs (diplomāts)

Vladimirs Petrovs; Владимир Миха́йлович Петров
Petrovs 1954. gadā
Personīgā informācija
Dzimis	1907. gada 15. februārī ; Lariha, Toboļskas guberņa, Krievijas impērija (tagad Krievija)
Miris	1991. gada 14. jūnijā (84 gadi); Melburna, Austrālija
Pilsonība	Krievija; Austrālija
Nodarbošanās	Padomju Savienības slepenā dienesta virsnieks

Vladimirs Petrovs (krievu: Владимир Михайлович Петров; dzimis 1907. gada 15. februārī, miris 1991. gada 14. jūnijā) bija Padomju Savienības slepenā dienesta virsnieks, kurš ievērību guva 1954.gadā Austrālijas varas iestādēm pieprasot politisko patvērumu.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis kā Afanasijs Šorohovs, zemnieka ģimenē Centrālajā Sibīrijā.

1923. gadā iestājās komjaunatnē. Piederība Komunistu partijas aprindām, palīdzēja viņa turpmākai izglītībai un karjeras izaugsmei. Iestājoties PSRS karaflotē, viņš tika atlasīts šifrētāju kursiem. Pēc divu gadu apmācības, viņu norīkoja par šifrētāju uz karakuģa Baltijas jūrā.

Pievienošanās Valsts Politpārvaldei[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dienesta laikā 1933. gada maijā viņš nolēma pievienoties padomju izlūkdienestam. Petrovu pieņēma dienestā "šifrēšanas nodaļā", kas darbojās politpārvaldes ārvalstu departamenta paspārnē. Viņa amats ļāva iepazīties ar ārkārtīgi slepeniem izlūkdienesta dokumentiem.

Neskatoties uz to, ka daudzi Petrova dienesta biedri, draugi un priekšnieki tika arestēti, tiesāti un sodīti, viņam izdevās izvairīties no Staļina represijām.

Austrālija un politiskais patvērums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

No šifrētāja kļūstot par pilntiesīgu aģentu, Petrovs tika nosūtīts uz PSRS vēstniecību Stokholmā, kur pavadīja Otro pasaules karu. 1951. gadā viņu iecēla par trešo sekretāru PSRS vēstniecībā Kanberā. Būdams samērā zemā diplomātiskajā rangā, tomēr 1954. gadā tika paaugstināts VDK pulkveža pakāpē (viņa sieva Jevdokija bija PSRS Iekšlietu ministrijas kapteine). Viņa pienākumos ietilpa spiegu rekrutēšana un padomju pilsoņu uzraudzīšana, lai neviens nepārbēgtu pretējā pusē. Ironiski, bet pats Petrovs pieprasīja politisko patvērumu.

Vladimirs Petrovs politisko patvērumu pieprasīja 1954. gada 3. aprīlī, pretī sniedzot informāciju par vēstniecības organizēto un uzturēto padomju spiegu tīklu Austrālijā. Par informācijas sniegšanu, viņš saņēma politisko patvērumu un 5000 sterliņu mārciņas. Šis bija ārkārtīgi nepatīkams gadījums PSRS ārlietu un izlūkdienestiem. Pēc spiegošanas skandāla parādīšanās atklātībā, PSRS pārtrauca diplomātiskās attiecības ar Austrāliju, un izraidīja Austrālijas diplomātus no PSRS. Diplomātiskās attiecības tika atjaunotas pēc 1959. gada.

Arī iekšpolitiski, šis notikums satricināja Austrālijas sabiedrību, jo atklājās, ka Austrālijas Darba partijas līderis H.V.Evatts (bijušais Austrālijas Augstākās tiesas tiesnesis un trešais Apvienoto Nāciju Ģenerālās Asamblejas prezidents) un viņa vietnieks, ir PSRS vēstniecības izveidotā spiegu tīkla locekļi. Austrālijas parlamentārā izmeklēšanas komisija Petrova sniegtās ziņas atzina par ticamām. Šis atgadījums pielika punktu Evatta politiskai karjerai, Austrālijas Darba partija zaudēja parlamenta vēlēšanās (kurās tiem bija paredzēta uzvara un Evattam premjerministra postenis). Vēlāk Evatta haotiskā rīcība sašķēla Darba partiju.

Savos memuāros Petrovs norāda, ka bēgt no PSRS viņu mudinājuša nevis bailes, bet vilšanās padomju iekārtā, redzot padomju cilvēku ciešanas, ko tiem radījusi pašu valdība. Viņš bijis liecinieks piespiedu kolektivizācijai - sava dzimtā ciema iznīcināšanai, un tam sekojošajam badam. Dienot šifrēšanas nodaļā, saņemtajā informācijā viņam bijis iespējams redzēt īstos Staļina terora apmērus.

Dzīve pēc patvēruma saņemšanas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1956. gadā Petrovs ar sievu Jevdokiju (arī pārbēdzēju), kļuva par Austrālijas pilsoņiem. Tie nomainīja identitāti un kļuva par Svenu un Annu Elisoniem. Viņi dzīvoja klusā Melburnas priekšpilsētā. Vladimirs Petrovs nomira 1991. gadā, bet viņa sieva 11 gadus vēlāk.