Kanādas bēdrozis

Vikipēdijas lapa
Kanādas bēdrozis
Perisoreus canadensis
(Linnaeus, 1758)
Kanādas bēdrozis
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlasePutni (Aves)
KārtaZvirbuļveidīgie (Passeriformes)
ApakškārtaDziedātājputni (Passeri)
DzimtaVārnu dzimta (Corvidae)
ĢintsBēdroži (Perisoreus)
SugaKanādas bēdrozis (Perisoreus canadensis)
Izplatība
Kanādas bēdrozis Vikikrātuvē

Kanādas bēdrozis jeb pelēkais bēdrozis, arī pelēkais sīlis (Perisoreus canadensis) ir neliela auguma vārnu dzimtas (Corvidae) putns, kas sastopams visā Ziemeļamerikas ziemeļu boreālajā zonā. Izdala 9 pasugas.[1]

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kanādas bēdrozis galvenokārt sastopams egļu un priežu mežos

Kanādas bēdrozis sastopams gan ASV, gan Kanādā.[2] Dienvidos sastopams līdz Klinšu kalniem Ņūmeksikā un Arizonā. Kanādas bēdrozis galvenokārt sastopams egļu un priežu mežos, priekšroku dodot melno egļu (Picea mariana), Kanādas egļu (Picea glauca), Engelmaņa egļu (Picea engelmannii), Benksa priežu (Pinus banksiana) un Klinškalnu priežu (Pinus contorta) audzēm. Tas nav sastopams Britu Kolumbijas un Aļaskas rietumu piekrastes mežos, kuros aug Sitkas egles (Picea sitchensis).

Izskats un īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmajā gadā jaunie bēdroži atšķiras no pieaugušajiem putniem ar savu apspalvojumu, tas ir vienmērīgi tumši pelēks

Bēdrozis ir neliels vārnu dzimtas putns. Ķermeņa garums 25—33 cm, spārnu plētums 43—47 cm, svars 50—85 g.[3][4][5][6] Tas ir nedaudz mazāks vai vienāds ar savu radinieku Sibīrijas bēdrozi (Perisoreus infaustus) Eirāzijā.

Kā jau putna nosaukums norāda pelēkā bēdroža ķermeņa apspalvojums ir pelēkā krāsā; mugurspuse tumšāk pelēka, vēderpuse gaišāka. Tā piere, vaigi un pakakle ir balta, pakausis un kakla aizmugure melna. Tam ir īss, melns knābis un proporcionāli gara aste. Abi dzimumi izskatās vienādi.[7] Bēdroža apspalvojums ir biezs, kupls un mīksts, radot pūkainu iespaidu. Apspalvojums lieliski silda putnu aukstajās Kanādas naktīs, kad temperatūra var noslīdēt līdz –40°C.[8]

Lai arī Kanādas bēdrozis ir izteikti mazāks par zilo sīli (Cyanocitta cristata), tā siluets lidojumā ir pārsteidzoši līdzīgs. Tomēr bēdroža lidojums ir mazāk enerģisks un lēnāks, salīdzinot ar dienvidu kaimiņu. Tuvumā abus putnus sajaukt nevar.[8] Jaunie putni, kas tikko pametuši ligzdu, atšķiras no pieaugušajiem bēdrožiem. Tie ir viscauri, vienmērīgi tumši pelēki. Faktiski jaunie putni tik ļoti atšķiras no vecākiem, ka ilgstoši valdīja uzskats, ka tā ir cita putnu suga. Apspalvojumu jaunuļi maina jūlija beigās, bet augustā visi pelēkie bēdroži jau izskatās vienādi.[8]

Uzvedība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kanādas bēdrozis ļoti ātri pierod un labprāt izmanto cilvēku doto barību

Kanādas bēdrozis barību parasti aiznes uz kādu koka zaru, lai to tur apēstu vai noslēptu.[9] Lai noslēptu barību, tas nelielu kumosu savā mutē saspaida kopā ar siekalām bumbiņā. Bēdroža siekalas ir lipīgas, tādējādi kumosu var piestiprināt jebkurā vietā starp mizas krokām vai skujām, kā arī zaru plaisās un iedobēs.[10] Putni, kas uzkrāj barību, parasti dzīvo ilgāk kā citi putni.[11]

Bēdroža dabīgie ienaidnieki ir ziemeļpūce (Strix nebulosa), svītrainā pūce (Surnia ulula) un punktainā pūce (Strix occidentalis).[12] Tā atliekas ir atrastas arī zivju caunas (Martes pennanti) un Amerikas caunas (Martes americana) migās. Bet Amerikas rudā vāvere (Tamiasciurus hudsonicus) pie iespējas izēd bēdroža olas.[10] Ja Kanādas bēdrozis tuvumā pamana ienaidnieku, tas brīdina visus pārējos bēdrožus ar īpašu trauksmes saucienu un ķērkšanu, cenšoties plēsēju aizvilināt prom no ligzdas vai vienkārši tam uzbrūkot.[9]

Barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bēdroži veido monogāmu pāri uz mūžu
Kanādas bēdrožu pāris baro putnēnus

Bēdrozis ir visēdājs, bet pie iespējas vienmēr dod priekšroku olbaltumvielām un taukiem bagātai barībai.[13] Tas parasti pārmeklē cilvēku pārpalikumus pikniku vietās. Ja Kanādas bēdrozis kaut reizi tiks pabarots, tas vēlāk vienmēr atpazīs cilvēku ar barību.[10]

Barojas ar maziem dzīvniekiem un putniem, maitas gaļu, sēklām, sēnēm, augļiem un ogām. Ir novērots, ka Kanādas bēdrozis ēd arī gļotsēnes (Fuligo septica). Tas ļoti bieži apēd citiem putniem mazos putnēnus un olas. Tas pārmeklē koku pēc koka, vērojot citus putnus.[9] Reizēm bēdrozis nosēžas uz aļņa muguras un pārmeklē tā kažoku, meklējot ērces.[14]

Ligzdošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kanādas bēdrozis dzimumbriedumu sasniedz 2 gadu vecumā. Pāri ir monogāmi un tie paliek kopā uz mūžu, bet, ja viens no pāra aiziet bojā, tiek veidots jauns pāris.[9] Ligzdot pelēkie bēdroži sāk martā vai aprīlī. Sezonā viens perējums. Dominantie jaunie putni padzen pakļāvīgākos brāļus un māsas, bet paši paliek kopā ar vecākiem līdz nākamajam gadam. Apmēram divas trešdaļas no "palicējiem" ir tēviņi.[15] Galvenais palicēju uzdevums ir aizsargāt teritoriju no ienaidniekiem un pēc tam, kad jaunās vasaras putnēni ir apspalvojušies un izlidojuši no ligzdas, tos barot.[15] Pirms tam vecāki pagājušās vasaras bērnus tuvumā pie ligzdas nelaiž.

Dējumā 2—5 olas. Tās ir gaiši zaļas ar olīvkrāsas raibumiņiem. Inkubācijas periods ilgst apmēram 18 dienas. Olas perē tikai mātīte, bet tēviņš to baro.[16] Putnēnus baro abi vecāki ar daļēji sagremotu barību.[17] Jaunie putni izlido 22—24 dienu vecumā. Piecu mēnešu vecumā tie sasniedz pieaugušu putnu augumu. Vidējais vecums ir 8 gadi.[4] Vecākā zināmā Kanādas bēdroža mātīta sasniegusi 16 gadu vecumu, bet tēviņš 14 gadu vecumu.

Sistemātika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kanādas bēdrozim ir 9 pasugas:[1]

  • Perisoreus canadensis canadensis — nominālpasuga, sastopams no Aļaskas ziemeļaustrumiem un Kanādas ziemeļrietumiem līdz Kanādas austrumiem un ASV ziemeļaustrumiem;
  • Perisoreus canadensis albescens — sastopams uz austrumiem no Klinšu kalniem (gan ASV, gan Kanādā);
  • Perisoreus canadensis bicolor — sastopams Klinšu kalnos no Britu Kolumbijas dienvidaustrumiem līdz Albertas dienvidrietumiem;
  • Perisoreus canadensis capitalis — sastopams Klinšu kalnos no Aidaho dienvidiem līdz Ņūmeksikai un Arizonai;
  • Perisoreus canadensis griseus — sastopams Kaskāžu kalnos no Kanādas dienvidrietumiem līdz Kalifornijas ziemeļaustrumiem;
  • Perisoreus canadensis nigricapillus — sastopams Kvebekas ziemeļaustrumos un Labradorā;
  • Perisoreus canadensis obscurus — sastopams ASV rietumkrasta ziemeļos;
  • Perisoreus canadensis pacificus — sastopams no Aļaskas centrālās daļas līdz Kanādas rietumkrasta centrālajai daļai;
  • Perisoreus canadensis sanfordi — sastopams Ņūfaundlendā.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 World Bird List: Crows, mudnesters & birds-of-paradise, 2020
  2. Perisoreus canadensis[novecojusi saite]
  3. «The Birds of Kananaskis Country: Gray Jay». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 26. augustā. Skatīts: 2010. gada 19. oktobrī.
  4. 4,0 4,1 «The Gray Jay». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 31. oktobrī. Skatīts: 2010. gada 19. oktobrī.
  5. Alive: Grey Jay (Perisoreus canadensis)
  6. «Planet of Birds: Grey Jay (Perisoreus canadensis)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 19. janvārī. Skatīts: 2018. gada 18. februārī.
  7. «Gray Jay». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 30. novembrī. Skatīts: 2010. gada 19. oktobrī.
  8. 8,0 8,1 8,2 «Bird Fact Sheets: Gray Jay». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 25. septembrī. Skatīts: 2010. gada 19. oktobrī.
  9. 9,0 9,1 9,2 9,3 Strickland, Dan; Ouellet, Henri. 1993. Gray jay. In: Poole, A.; Stettenheim, P.; Gill, F., eds. Birds of North America, No. 40. Philadelphia, PA: The Academy of Natural Sciences; Washington, DC: The American Ornithologists' Union.
  10. 10,0 10,1 10,2 Rutter, Russell J. 1969. A contribution to the biology of the gray jay (Perisoreus canadensis). Canadian Field-Naturalist,. 83(4): 300–316
  11. Roberts, Robert Chadwick. 1976. Ecological relationships in the acorn woodpecker (Melanerpes formicivorus), with reference to habitat characteristics, foraging strategies, and the evolution of food-storing behavior. Davis, CA: University of California. Dissertation
  12. U.S. Department of the Interior, Fish and Wildlife Service. 1995. Recovery plan for the Mexican spotted owl: Vols. 1–2. Albuquerque, NM: U. S. Department of the Interior, Fish and Wildlife Service
  13. Maccarone, Alan D.; Montevecchi, W. A. 1986. Factors affecting food choice by gray jays. Bird Behavior. 6(2): 90–92
  14. Addison, E. M.; Strickland, R. D.; Fraser, D. J. H. 1989. Gray jays, Perisoreus canadensis, and common ravens, Corvus corax, as predators of winter ticks, Dermacentor albipictus. The Canadian Field-Naturalist. 103(3): 406–408
  15. 15,0 15,1 Strickland, Dan. 1991. Juvenile dispersal in gray jays: dominant brood member expels siblings from natal territory. Canadian Journal of Zoology. 69(12): 2935–2945
  16. «Grey Jays or Gray Jays aka Whiskey Jack». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 2. decembrī. Skatīts: 2010. gada 19. oktobrī.
  17. «Wildlife and Nature - Gray Jay». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2004. gada 26. decembrī. Skatīts: 2010. gada 19. oktobrī.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]