Roberts Dambītis
| ||||||||||||||
| ||||||||||||||
.svg){kind=small}
Roberts Dambītis (1881—1957) bija Latvijas armijas ģenerālis, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris, Latvijas apsardzības ministra biedrs (1918), pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā neilgu laiku kara ministrs.
Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Dzimis 1881. gada 2. maijā Trikātas pagastā. Mācījās Trikātas draudzes skolā, pēc kuras beigšanas iestājās Viļņas karaskolā, pēc tam Pēterburgas Intendantūras akadēmijā. Pirmā pasaules kara laikā bija apakšpulkvedis, 2. latviešu strēlnieku brigādes intendants (1916—1917). Pēc Latvijas valsts pasludināšanas viņš bija viens no pirmajiem karavīriem, kas 1918. gada 18. novembrī pieteicās veidot Tautas padomei pakļautas karaspēka vienības, 22. novembrī viņu iecēla par apsardzības ministra Jāņa Zālīša biedru, 6. decembrī par karaspēka Apgādības daļas priekšnieku. Bermontiādes laikā 1919. gada 13. oktobrī viņš devās izlūkgājienā pāri Rīgas dzelzs tiltam.[1]
Pēc Latvijas brīvības cīņu nobeiguma Robertu Dambīti 1920. gadā paaugstināja par pulkvedi un iecēla par Armijas saimniecības pārvaldes priekšnieku, tad par Kara saimniecības pārvaldes priekšnieku (1921—1924). 1931. gadā viņu iecēla par Galvenās intendantūras pārvaldes Mobilizācijas daļas priekšnieku, 1935. gadā paaugstināja par ģenerāli un Armijas štāba priekšnieka palīgu. 1939. gadā viņu atvaļināja no armijas. Vēl pirms Sarkanās armijas ienākšanas Latvijā bijis saistīts ar PSRS slepenajiem dienestiem.[2]
Pēc Latvijas okupācijas Dambītis 1940. gada jūnijā iesaistījās Kirhenšteina valdībā un Tautas Saeimā, bija kara ministrs. Pēc Latvijas aneksijas bija Latvijas Tautas armijas likvidācijas komisijas priekšsēdētājs[3] (vai pilnvarotais)[4] un Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija loceklis, LU Kara katedras pasniedzējs.
Pēc nacistu okupācijas 1941. gada 20. jūlija Dambīti apcietināja un ieslodzīja Rīgas Centrālcietumā, pēc tam gestapo cietumā Berlīnē un Zaksenhauzenes koncentrācijas nometnē.[5] Pēc kara beigām viņš 1945. gada atgriezās Latvijā un bija kolhoza priekšsēdētājs Trikātā, pēc 1948. gada pensijā.
Miris 1957. gada 27. martā Trikātā, apbedīts vietējā kapsētā.[6]
Apbalvojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Staņislava ordenis (II, III šķ.),
- Annas ordenis (III šķ.),
- Vladimira ordenis (IV šķ.),
- Lāčplēša Kara ordenis (1927),
- Triju Zvaigžņu ordenis (II, III šķ.),
- Polijas ordenis "Polonia Restituta" .
Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ «Kara muzejs - Ģenerālis Roberts Dambītis». www.karamuzejs.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019-04-13. Skatīts: 2019-03-14.
- ↑ Latvija Otrajā pasaules karā (1939—1945), autoru kolektīvs, Rīga, 2008.g., 185. un 236. lpp.
- ↑ vestnesis.lv. «1940. gada liktenīgā vasara - Latvijas Vēstnesis». www.vestnesis.lv (latviešu). Skatīts: 2019-03-14.
- ↑ Dzintars Svenne. Likteņceļi (Otrā Grāmata): No Jelgavas Līdz Pampāļiem, Lielo Pārmaiņu Laiks. Lulu.com, 2016. 49. lpp. ISBN 9781326435738.[novecojusi saite]
- ↑ «Letonika.lv. Enciklopēdijas - Personu rādītāji. Dambītis Roberts». www.letonika.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020-08-03. Skatīts: 2019-03-14.
- ↑ Rudīte Spakovska. «Trikāta glabā trīs ģenerāļu piemiņu». Latvijas Sabiedriskie Mediji (latviešu), 2018-11-12. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018-11-18. Skatīts: 2019-03-14.
| ||||||||||||||||||