Nerūsošais tērauds

Vikipēdijas lapa
No martensīta nerūsošā tērauda izgatavots Šveices armijas nazis.

Nerūsošais tērauds[1] ir tērauds, kas ir korozijizturīgs dažādās vidēs, piemēram, gaisā, ūdenī, kā arī dažādās agresīvās vidēs. To iegūst, sakausējot dzelzi ar dažādiem metāliem.

Sastāvs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nerūsošo tēraudu galvenā sastāvdaļa ir dzelzs (> 50% Fe = "tērauds") un vismaz 10—12% hroma. Vienkāršākajam sakausējuma veidam nevajag citus metālus, lai to uzskatītu par „nerūsošo tēraudu”. Visparastākajā nerūsošā tērauda veidā (EN 1.4003) ir tikai 10,5% hroma, bet pārējo daļu veido dzelzs.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vēsturiski vienkāršāko tērauda un hroma sakausējumu ieviesa jau 1912. gadā. Savukārt 1913. gadā Vācijas uzņēmums Krupp sakausējumam pievienoja niķeli, lai uzlabotu tā mehāniskās īpašības (tā radās austenīta nerūsošais tērauds), bet 1920. gadā, sastāvam pievienojot arī nelielus molibdēna piejaukumus, tika konstatēta šāda sakausējuma īpašību ievērojama uzlabošanās. Tā radās „skābju izturīgs” nerūsošais tērauds.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «Nerūsošais tērauds». Akadēmiskā terminu datubāze AkadTerm. Skatīts: 2013. gada 17. martā.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]