Neretas muiža
| Neretas muiža | |
|---|---|
 Neretas muižas vecā pils 2016.g. | |
 | |
| Iepriekšējie nosaukumi | Nerft |
| Vispārīga informācija | |
| Atrašanās vieta |
 Neretas muiža, Neretas pagasts, Aizkraukles novads, Latvija |
| Būvniecības sākums | 16.-17.gs. |
| Īpašnieks | Privātīpašums |
| Oficiālais nosaukums: Neretas muižas apbūve | |
| Aizsardzības numurs | 6162 |
| Vērtības grupa | Valsts nozīmes |
| Tipoloģiskā grupa | Arhitektūra |
| Iekļaušana aizsardzībā | 1998. gada 28. oktobris |
Koordinātas: 56°09′17″N 25°17′48″E / 56.15472°N 25.29667°E
Neretas muiža (vācu: Nerft, Nerften, Nersten, Narriten) jeb Neretas muižas pils (vācu: Hof zu Narten) bija viena no senākajām Sēlijas muižām tagadējā Aizkraukles novada teritorijā pie Neretaslaukiem. Pēc 1920. gada agrārās reformas Neretas muiža sadalīta 185 vienībās ar kopplatību 2372 ha.[1]
Muižas pils atradās pie Neretas upītes 7 km uz dienvidaustrumiem no tagadējās Neretas. Līdz mūsdienām ir saglabājusies vecā Neretas muižas kungu māja ar 18. - 19. gadsimta interjera elementiem. No pārējām muižas ēkām ir saglabājušās vienīgi drupas.[2]
Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
14. gadsimtā Aizkraukles komturejas Neretas muižas apkārtnē atradies purvains līdzenums (latīņu: stagnum nomine Nertze),[3] kas pleties no Saukas ezera līdz Livonijas ordeņa dienvidu robežai ar Lietuvas dižkunigaitijas zemēm, kur ordenis uzcēla nocietinājumu pie Neretas upes (vācu: Hof zu Narten).
1511. gadā Brands Koskuls pārdevis Neretas muižu Johanam Ašermanim, bet 1533. gadā tās īpašnieks bijis Frederiks Plāters, kurš to novēlējis saviem dēliem ar nosaukumu Narite.[4]
Pēc ordeņa sabrukuma nocietināto Neretas pili izlēņoja bijušajam ordeņa komturam Vilhelmam no Efernas (von Effern), kas 1563. gadā bija apprecējis hercoga Gotharda Ketlera radinieci. Viņam piederēja četras muižas Neretas pils novadā un Daudzeses muiža. 1564. gadā muiža minēta kā Narite pie Susējas upes. 1584.-1593. gadā viņš uz muižas zemes uzcēla tagadējo Neretas luterāņu baznīcas mūra ēku.
Pēc Vilhelma fon Eferna nāves 1617. gadā par muižu mantoja viņa znots Valters fon Pletenbergs. 1664. gadā viņa dēls Hieronims par parādu nomaksu atdod muižu citam Pletenbergu pārstāvim, arī Valteram.[4] 1672. gadā pieminēts Neretas miests pie baznīcas, kas iznīka pēc Lielā mēra epidēmijas. Heinrihs Ernsts Pletenbergs 1753. gadā muižu pārdeva Krustpils un Skaistkalnes dzimtkungam Nikolajam Korfam, pēc kura nāves to mantojumā ieguva viņa dēls Zigmunds Frīdrihs Korfs. 1783. gadā Neretas muižas īpašniekam piederēja arī Susējas (Sussei), Buividu (Friedrichshof) un Kalnamuižas (Altona) pusmuižas.
Pēc Kurzemes hercogistes aneksijas un iekļaušanas Krievijas Impērijas sastāvā Neretas muižu 1824. gadā ieguva grāfs Andrejs Šuvalovs, kuram piederēja arī Rundāles pils. Pēc Andreja Šuvalova nāves Rundāles pili mantoja viņu vecākais dēls, bet Neretas, Zalves un Daudzevas muižas jaunākais dēls. Pēc 1920. gada agrārās reformas muižas pēdējais īpašnieks, atstājot muižu, uzspridzināja tās kungu māju.
Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas Neretas muižu privatizēja. Iztīrīja muižas parku, sakopa alejas, vecajā kungu mājā daļēji nomainīja logus un aizmūrēja caurumus sienā, iztīrīja pārējo ēku drupas. Projektu “Neretas muižas apbūves glābšanas programma” atbalstīja Kultūrkapitāla fonds un Vides aizsardzības fonds. Muiža piedalījās akcijā “Apceļosim Latvijas pilis!”. Tomēr muižas centra atjaunošanas plāni nav īstenojušies.[5]
Muižas ēkas un parks[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Muižas apbūves kompleksu veido vecā muižas dzīvojamā ēka, kas celta 16. gadsimtā, nedaudz vēlāk pie tās piebūvētā saimniecības ēka (36 х 14 m) un 18.-19. gadsimtā no ķieģeļiem celtā jaunā muižas kungu māja. Vecā muižas pils ēka ir trīsstāvu celtne (31,7 х 9,2 m) ar līdz 1,2 m biezām laukakmeņu un ķieģeļu sienām. Pirmajā stāvā bijušas šaujamlūkas, kas vēlāk aizmūrētas. Vēlāk vecajā kungu mājā bijušas viesu istabas un guļamistabas, uz kurām no pagalma veda ārdurvis ar greznām baroka stila vērtnēm. Agrāk te atradušās arī vagara un kučiera mājas, kalpu ērberģis, brūzis un riekstu dārzs. Muižas ēkas izkārtojās ap iekšējo pagalmu, ko norobežoja dzelzs sēta ar vārtiem, no kuriem palikuši vienīgi stabiņi. Parku rotāja paviljons — rotonda.[6]
Līdz mūsdienām saglabājusies vecā muižas pils, ēkas pirmā stāva hallē redzamas koka kāpnes ar dažiem virpotiem margu balustriem, citās telpās — 19. gadsimta otrās puses krāšņu atliekas. No saimnieciskās piebūves saglabājusies ārējā siena. No jaunās muižas kungu mājas palikušas vienīgi drupas.[7]
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ Latviešu konversācijas vārdnīcas XV. sējuma 28786-28788 slejas. Rīga: 1937.
- ↑ Neretas muiža Arhivēts 2016. gada 5. martā, Wayback Machine vietnē. no Latvijas Piļu un muižu asociācijas mājas lapas
- ↑ Baltisches historisches Ortslexikon: Lettland (Südlivland und Kurland). 411.-412. lpp.
- ↑ 4,0 4,1 Lūcija Ķuzāne, “Sēlijas vēsturiskā hronika”. Latvijas Kultūras fonds, “Sēļu zeme”, 1995., Rīga, 130.-155. lpp.
- ↑ Neretas muižas liktenis nezināms laikraksts "Staburags" 2008. gada 16. oktobrī
- ↑ Neretas muižas apbūve[novecojusi saite] Jānis Zilgalvis, Inga, Tapiņa, Andris Šnē www.apollo.lv 2004. gada 23. septembrī
- ↑ Неретское укреплённое имение[novecojusi saite]
| ||||||||||||||||||||||||||||||||