Demjanskas katls

Vikipēdijas lapa
Demjanskas katls
Daļa no Otrā pasaules kara Austrumu frontes

Vācu karaspēks Demjanskas katlā, 1942. gada 21. marts
Datums1942. gada 7. janvāris1943. gada 1. marts
Vieta
Iznākums Vācu bruņoto spēku veiksmīga aizstāvēšanās
Karotāji
Karogs: Vācijas Impērija Trešais reihs Karogs: Padomju Savienība PSRS
Komandieri un līderi
Valsts karogs: Vācijas Impērija Valters fon Brokdorfs-Ālefelds
Valsts karogs: Vācijas Impērija Valters fon Zeidlics-Kurcbahs
Valsts karogs: Padomju Savienība Pāvels Kuročkins
Valsts karogs: Padomju Savienība Semjons Timošenko
Spēks
100 000 (sākotnēji) 400 000 (sākotnēji)
Zaudējumi
Miruši: 140 000
Ievainoti: 48 000
Miruši: 200 000
Ievainoti: 400 000

Demjanskas katls (vācu: Kesselschlacht von Demjansk, krievu: Демя́нский котёл) bija militārs ielenkums, ko Otrā pasaules kara laikā pret vācu karaspēku īstenoja Sarkanā armija Demjanskas apkārtnē. Ielenkums tika panākts 1942. gada 7. janvārī un ilga līdz 20. maijam.

Priekšvēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc tam, kad 1941. gada decembrī vācu uzbrukums tika apturēts pie Maskavas, Sarkanās armijas virspavēlniecība izstrādāja Toropecas—Holmas operāciju, lai ielenktu Vērmahta 16. armijas daļas. Ziemeļrietumu frontes komandieris Pāvels Kuročkins vienlaikus ar Toropecas — Holmas operāciju nolēma veikt uzbrukumu uz dienvidiem no Ilmeņa ezera starp Staraja Rusu un Valdaju. Gandrīz vienlaicīgi ar Demjanskas un Toropecas — Holmas operāciju sākās Rževas—Vjazmas operācija.

Norise[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sarkanās armijas ofensīva no 1942. gada 7. janvāra līdz 21. februārim

1942. gada 7. janvārī 11. armija sāka uzbrukumu Staraja Rusas virzienā. Tā kā pilsēta bija stipri nocietināta un apvidus bija ļoti purvains, to ieņemt neizdevās. Vienlaikus uzbrukumā devās 34. armijas labais spārns. No frontes pie Maskavas tika atsūtīta 1. triecienarmija, kā arī no rezerves piesaistīti 1. un 2. gvardes strēlnieku korpusi.

Toropecas — Holmas operācijā 9. janvārī 3. triecienarmija un 4. triecienarmija devās uzbrukumā uz rietumiem no Seligera ezera, vietā, kur vācu spēki nebija spēcīgi, jo šeit negaidīja padomju uzbrukumu. 22. janvārī 3. triecienarmija ielenca vācu garnizonu Holmā, līdz ar to apejot Demjanskas grupējumu no dienvidiem.

29. janvārī 34. armija un 1. gvardes korpuss sāka ielenkt vācu spēkus. Vācu pavēlniecība vairākkārt lūdza atļauju atkāpties, bet Ādolfs Hitlers kategoriski to noraidīja, cerot no Demjanskas placdarma turpināt uzbrukumu PSRS iekšzemē. 8. februārī vācu spēki tika pilnībā ielenkti. Katlā atradās sešas divīzijas, ieskaitot SS divīziju Totenkopf — aptuveni 100 000 personu. Aplenktos spēkus komandēja 2. korpusa komandieris Valters fon Brokdorfs-Ālefelds.

Februāra vidū ielenktos spēkus sāka apgādāt ar lidmašīnām. Tika izveidoti divi lidlauki. Transporta aviācija tika piesaistīta no citiem frontes iecirkņiem un Vācijas. Sākot ar 20. februāri ik dienas katlā atlidoja 100 līdz 150 lidmašīnas, nogādājot vidēji 265 t kravu dienā.

Sarkanā armija nespēja sagraut Demjanskas katlu. Lai pārrautu aplenkumu, 21. martā sākās vācu uzbrukums dienvidrietumos no Staraja Rusas. Trieciengrupu trīs divīziju apmērā vadīja Valters fon Zeidlics-Kurcbahs. Vienlaicīgi uzbrukumu veica arī no katla iekšienes, kur galveno triecienu deva Totenkopf divīzija. 21. aprīlī aplenkums tika pārrauts, izveidojot Ramuševas koridoru. Tas bija 6 līdz 8 km plats un nodrošināja Demjanskas grupējuma apgādi.

Atlikušo 1942. gadu Sarkanā armija neveiksmīgi mēģināja pārraut Ramuševas koridoru, bet vācu spēki to bija pamatīgi nocietinājuši un arī paplašinājuši.

Sekas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1943. gada janvārī, pēc sakāves pie Staļingradas, Hitlers beidzot ļāva atvilkt karaspēku no Demjanskas. Atkāpšanās no 17. līdz 27. februārim notika plānveidīgi un ar minimāliem cilvēku un tehnikas zaudējumiem.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]