Kauja pie Vorsklas
| Kauja pie Vorsklas | |||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Daļa no Lietuvas dižkunigaitijas paplašināšanas kariem | |||||||
 Lietuvieši kreisajā pusē, tatāri labajā. Kaujas attēls no Ivana IV personīgās hronikas (16. gs.) | |||||||
| |||||||
| Karotāji | |||||||
| Komandieri un līderi | |||||||
| |||||||
| Spēks | |||||||
| ap 38 000 | ap 90 000 | ||||||
| Zaudējumi | |||||||
| vismaz 19 000 nogalināti, tostarp 20 kņazi | nezināms skaits | ||||||
Kauja pie Vorsklas (lietuviešu: Vorsklos mūšis, ukraiņu: Битва на Ворсклі, tatāru: Vorskla yılğası buyındağı suğışta) notika 1399. gada 12. augustā Romas pāvesta pasludinātā krusta karagājiena laikā pret tatāriem. Zelta Ordas karaspēks sagrāva apvienoto Lietuvas dižkunigaitijas kņazu un viņu sabiedroto karaspēku.
Kauja notika pie Vorsklas upes ietekas Dņeprā vai arī uz ziemeļiem no Poltavas tagadējā Biļskas ciema apkārtnē Poltavas apgabalā.
Priekšvēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1378. gadā Tohtamišs (Tuqtamış) ar Samarkandas emīra Tamerlana (Timura) palīdzību uzsāka karu pret Zelta ordas austrumu daļas hanu Urusu un rietumu daļas emīru Mamaju. 1380. gadā viņš ieņēma galvaspilsētu Saraju-Berki un pēc Kuļikovas kaujas Krimā pilnīgi sakāva Mamaja karaspēku un tika ievēlēts par jauno Zelta Ordas hanu. Lai atjaunotu kontroli pār krievu kņazistēm, 1382. gada augustā hans Tohtamišs iebruka krievu zemēs. Ņižņijnovgorodas, Rjazaņas un Tveras kņazi apliecināja savu padevību Tohtamišam, bet Maskavas kņazs Dmitrijs devās uz Kostromu vākt karaspēku. Maskavu aizstāvēja vienīgi tās garnizons un lietuvieši Aļgirda mazdēla Osteja vadībā, kurus Ordas karaspēks uzvarēja un izpostīja Maskavu un apkārtējās pilsētas. 1383. gadā hans Tohtamišs uzvarēja arī Lietuvas dižkunigaiti Jagaili kaujā pie Poltavas, kas piekrita maksāt Zelta Ordai meslus par viņam pakļautajam krievu zemēm.[1][2]
Pēc krievu zemju pakļaušanas hans Tohtamišs 1385. gadā iebruka arī viņa bijušajam sabiedrotajam emīram Tamerlanam pakļautajās Aizkaukāza zemēs. Tamerlana karaspēks sakāva Zelta Ordas karaspēku 1391. gada kaujā pie Kondurčes (tagadējais Samāras apgabals) un 1395. gadā pie Terekas upes. Tamerlans nopostīja Ordas galvaspilsētu Saraju-Berki un Krimas ostas. Tohtamišs aizbēga pie Lietuvas dižkunigaiša Vītauta, viņa vietā Tamerlans par Ordas hanu iecēla hana Urusa mazdēlu Timuru Kutlugu (Timer Qotlığ, valdīja 1395—1399). Tohatamišs apsolīja pakļauties Vītautam, ja viņš palīdzēs tam atgūt varu Zelta Ordā, un iegūt virsvaru pār tai pakļautajam krievu kņazistēm.[3] Jau 1392. gadā Maskavas kņazs Vasīlijs bija noslēdzis savienību ar Vītautu un apprecējis viņa meitu. 1398. gadā Vītauts ieņēma cietoksni pie Dņepras upes grīvas un paplašināja Lietuvas teritoriju līdz pat Melnās jūras piekrastei. 1399. gada maijā viņš Kijevā izsludināja krusta karu pret tatāriem, ko apstiprināja Romas pāvests Bonifācijs IX.
Norise[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1399. gada vasarā Kijevā sapulcējās liels karaspēks Vītauta vadībā, kas devās lejup gar Dņepras upi, tad pavērsās uz austrumiem un 5. augustā sastapās ar Zelta Odras karaspēku pie Vorsklas upes uz ziemeļiem no Poltavas. Hans Timurs Kutlugs ierosināja trīs dienu pamieru, lai sagatavotos kaujai. Šajā laikā ieradās emīra Edigeja papildspēki, bet Vītauts pavēlēja izveidot apļveida nocietinājumu no vezumiem, kura iekšpusē izvietoja lielgabalus uzbrūkošo tatāru jātnieku apšaudei. Kauja sakās 12. augustā ar divkauju, kurā lietuviešu bruņinieks uzveica hana murzu. Sākoties lielgabalu apšaudei, Zelta Ordas karaspēks tēloja atkāpšanos, lietuviešu karaspēks atstāja nocietinājumus un pārcēlās pāri upei, kur viņiem uzbruka nogajiešu kavalērija Edigeja vadībā un pilnīgi sakāva tos. Tohtamišs ar saviem jātniekiem cīņas laikā atstāja kaujas lauku. Liela daļa lietuviešu karavadoņu krita kaujā, ievainotajam Vītautam izdevās izglābties un nokļūt Kijevā.
Sekas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vītauts bija spiests uz laiku atteikties no cerībām kļūt par Lietuvas karali un meklēt savienību ar Polijas karali Jagaili. 1408. gadā Vītauts panāca izlīgumu ar Maskavas lielkņazu Vasīliju II par ietekmes sadali Novgorodas un Pleskavas valstīs.
Tohtamišs bēga uz Sibīriju, kur viņu 1405. gadā nogalināja hans Šadibeks. Tohtamiša dēls Džalaladins aizbēga pie Lietuvas dizkunigaiša Vītauta un 1410. gadā piedalījās Grīnvaldes kaujā pret Vācu ordeni, kur lietuvieši sekmīgi izmantoja no tatāriem aizgūto viltus atkāpšanās taktiku. 1408. gadā emīrs Edigejs iebruka krievu zemēs un Maskavas kņazs Vasīlijs no jauna bija spiests atzīt Zelta Ordas virsvaru un 1412. gadā samaksāt iekavētās nodevas. Ar dižkunigaiša Vītauta palīdzību Džalaladins kļuva par Zelta Ordas hanu (1412—1413). Emīrs Edigejs līdz savai nāvei 1419. gadā nostiprinājās Krimā, no kurienes uzbruka Tohtamiša pēctečiem un vairākas reizes padzina viņus no Sarajas, vietā ieliekot sev paklausīgus hanus.
Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Ivinskis Z. Lietuvos istorija iki Vytauto Didžiojo mirties. Vilnius: Mokslas, 1991. (lietuviski)
- Горелик М. Оружие Ворсклинской битвы. Цейхгауз. — № 3. 1993. (krieviski)
- Измайлов И. Битва на Ворскле. 1399. Звёздный час эмира Идегея... Цейхгауз. — № 3. 1993.
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ René Grousset. The Empire of the Steppes: A History of Central Asia, p.407
- ↑ Ярлык Тохтамыш хана к Ягайлу[novecojusi saite] (Hana Tohtamiša jarliks Jagailim senkrievu valodā)
- ↑ George Vernadsky. A History of Russia. Yale University Press, 1969. 75. lpp. ISBN 0-300-00247-5.