Moldāvijas Demokrātiskā Republika
Moldāvijas Demokrātiskā Republika (rumāņu: Republica Democratică Moldovenească) sabrūkot Krievijas Impērijai bija izveidota Besarābijas guberņas teritorijā un pastāvēja no 1917. gada 15. decembra līdz 1918. gada 9. aprīlim (jaunajā stilā), kad pievienojās Rumānijas Karalistei.
Pēc Krievijas Republikas Pagaidu valdības izveidošanās, līdzšinējie guberņu vadītāji nodeva savas pilnvaras Pagaidu valdības pārstāvjiem. Besarābijas guberņā varu pārņēma vietējās zemes sapulces prezidents Konstantīns Mimi, kā Pagaidu valdības komisārs.
Boļševiku veiktā Oktobra revolūcija sagrāva demokrātisko Krievijas valdību un noveda pie Krievijas armijas pilnīga sabrukuma. Armijas dezertieru patvaļu un dažādo politisko grupējumu kaujas pastiprināja zemnieku uzsāktā patvaļīgā muižas zemju sagrābšana. Reģionā par varu cīnījās ne tikai moldāvi bet, arī boļševiki, ukraiņu nacionālisti un sociālisti.
1917. gada oktobrī notika Besarābijas zemnieku kongress, kurā Mimi vietā par komisāru ievēlēja no Petrogradas atbraukušo Jonu Inkulecu. 1917. gada oktobrī-novembrī notika Besarābijas nacionālā kongresa Sfatul Ceriji vēlēšanas, kas sanāca 3. decembrī un 15. decembrī pasludināja Moldāvijas Demokrātisko Republiku kā Krievijas Demokrātiskās Federatīvās Republikas autonomu sastāvdaļu. Pēc tam, kad savu neatkarību pasludināja Ukrainas Tautas Republika, 1918. gada 6. februārī tika pasludināta arī Moldāvijas Demokratiskās Republikas pilnīga neatkarība no Krievijas.
Iekšpolitika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Parlamentāro republiku vadīja Jons Inkulecs, kā parlamenta priekšsēdētājs un vienlaikus Republikas prezidents. Parlamentu sākotnēji veidoja 120 deputāti, taču vēlāk tas palielināts līdz 150 deputātiem no kuriem 105 bija moldāvi, 15 ukraiņi, 13 ebreji, 6 krievi, 3 bulgāri, 2 vācieši, 2 gagauzi un vēl pa vienam deputātam no poļu, grieķu un armēņu minoritātēm.
1917. gada 21. decembrī parlaments ievēlēja Ģenerāldirektoru padomi, kas pildīja valdības funkcijas. Valdībā bija deviņi ģenerāldirektori, no kuriem septiņi bija moldāvi, viens ukrainis un viens ebrejs.
Republika tikai daļēji kontrolēja savu teritoriju. Akermanas ujezdu kontrolēja boļševiki, republikas teritorijā notika kaujas starp rumāņu armiju, boļševikiem un Ukrainas Tautas Republikas armiju.
Ņemot vērā lielo moldāvu skaitu, kas dzīvoja Dņestras upes kreisajā krastā (ārpus Besarābijas robežām, mūsdienu Piedņestras Moldāvu Republikas teritorijā) notika vairāki kongresi, kas pieņēma lēmumu par kreisā krasta moldāvu pievienošanos Republikai, taču mainīgās militāri-politiskās situācijas dēļ tas netika īstenots.
Republikas vadībā bija sociālisti, kas atbalstīja demokrātisko Krievijas Republikas Pagaidu valdību, nevis radikālos boļševikus. Neatkarības deklarācija paredzēja demokrātisko brīvību aizsardzību, zemes izdalīšanu zemniekiem, astoņu stundu darba dienu, valsts kontroli pār ražošanu, nacionālās armijas izveidošanu u.c.
Ņemot vērā boļševiku un ukraiņu savstarpējo cīņu draudus, Republika uzsāka sarunas par rumāņu karaspēka ievešanu valstī, kam pretojās boļševiku kontrolētās armijas vienības. 1918. gada janvāra sākumā Rumānijas karaspēks ar kaujām iegāja Republikas teritorijā, 13. janvārī (vecajā stilā) ieņemot Kišiņevu. Padomju Krievijas un Padomju Ukrainas valdības reaģējot uz Rumānijas karaspēka ieiešanu Republikā, sarāva diplomātiskās attiecības ar Rumāniju.
1918. gada 15. janvārī (vecajā stilā) notika Sfatul Cerija svinīgā sēde, lai sveiktu rumāņu karaspēku. Iedzīvotājus mierināja, ka rumāņi ienākuši vienīgi tāpēc, lai novērstu anarhiju un apsargātu dzelzceļus.
Republikas dienvidos notika aktīvas kaujas starp rumāņiem un boļševikiem, kā arī boļševikiem un ukraiņiem. Februāra sākumā rumāņu karaspēks mēģināja vairakkārt pārcelties uz Dņestras labo krastu, lai ieņemtu moldāvu apdzīvotās teritorijas, taču cieta sakāvi un parakstīja pamieru ar boļševikiem, kas paredzēja rumāņu karaspēka izvešanu no Besarābijas, taču boļševiku vājuma dēļ Rumānija izlēma vienošanos nepildīt.
Pievienošanās Rumānijai[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pēc tam kad Vācijas Impērija parakstīja separātus miera līgumus ar Padomju Krieviju, Ukrainu un Rumāniju, Moldāvijas parlaments 1918. gada 9. aprīlī nobalsoja par apvienošanos ar Rumānijas Karalisti. 86 deputāti balsoja „par”, 3 „pret” un 36 atturējās.
Lai arī Rumānijas un Moldāvijas Demokrātiskās Republikas apvienošanos apstiprināja 1919. gada Parīzes miera konference un 1920. gada Parīzes miera līgums, PSRS to neatzina un izmantoja Molotova-Ribentropa pakta doto iespēju, lai 1940. gada jūnija beigās teritoriju atkal okupētu. Lielākajā teritorijas daļā izveidoja Moldāvijas PSR, bet Budžakas teritoriju iekļāva Ukrainas PSR sastāvā.
|