Nasavas Ādolfs

**Nasavas Ādolfs**
*Adolf von Nassau*
Nasavas Ādolfs; Adolf von Nassau
Romiešu karalis
	1292. gada 5. maijs — 1298. gada 23. jūnijs; (kronēts 1292. gada 24. jūnijā, Āhenes katedrālē)
Priekštecis	Rūdolfs I
Pēctecis	Albrehts I
Dzimis	ap 1255. gadu
Miris	1298. gada 2. jūlijā; Gellheima, Svētā Romas impērija; (Reinzeme-Pfalca, Vācija)
Apglabāts	Špeieres katedrāle, Špeiere, Reinzeme-Pfalca, Vācija
Dzīvesbiedre	Izenburgas-Limburgas Imāgina
Bērni	8 bērni
Dinastija	Nasavas dinastija
Tēvs	Valrams II
Māte	Kacenelbogenes Adelheida
Reliģija	katoļticība
Paraksts

Nasavas Ādolfs (vācu: Adolf von Nassau; dzimis ap 1255. gadu, miris 1298. gada 2. jūlijā) bija Nasavas grāfs, no 1292. gada Romiešu karalis un Svētās Romas impērijas valdnieks. Tā kā Ādolfu nekronēja Romas pāvests, viņš nekļuva par oficiālu Svētās Romas impērijas imperatoru.

Tā kā tronis nebija automātiski mantojams kā citās Eiropas karalistēs, iepriekšējais karalis Rūdolfs I Hābsburgs centās panākt, lai jau viņa dzīves laikā elektori ievēl viņa dēlu Albrehtu par Romiešu karali, bet elektori nevēlējās balsot par Albrehtu, kuru atbalstīja tikai Pfalcas Ludvigs II. Bohēmijas karali Vāclavu II atbalstīja Saksijas un Brandenburgas elektori. Ķelnes arhibīskapam izdevās 1292. gada 6. maijā panākt sev izdevīga kandidāta, māsas vīra Nasavas Ādolfa ievēlēšanu. Ievēlēšanu nodrošināja naudas kukuļu un zemju solījumi elektoriem. Ādolfs arī piekrita militāri atbalstīt arhibīskapu tā karos ar Ķelnes pilsētu un Brabantes hercogu. Ādolfa meitu Agnesi izprecināja Bohēmijas karaļa Vāclava II dēlam Rupertam. Ādolfs apsolīja apmierināt Vāclava II prasības pēc Hābsburgu Austrijas, Štīrijas un Karintijas zemēm, kuras iepriekš bija atradušās Vāclava II tēva Otokāra II valdījumā. Pēc vienošanās ar pārējiem elektoriem, 1292. gada 5. maijā Frankfurtē Maincas arhibīskaps ievēlēja Ādolfu par karali, un 1. jūlijā viņu Āhenē kronēja Ķelnes arhibīskaps. Elektori bija pārliecināti, ka ieguvuši sev paklausīgu valdnieku, taču Ādolfs atstāja Albrehtam Hābsburgu zemes. Ārpolitikā Ādolfs turpināja Ķelnei izdevīgo sadarbību ar Angliju, kas bija vērsta pret Franciju, kas nebeidza mēģinājumus iegūt impērijas rietumu zemes Lionas un Lotringas apkārtnē. Luksemburgas grāfs Heinrihs, nākamais imperators Heinrihs VII šajā laikā kļuva par Francijas vasali.^[1] 1294. gadā Ādolfs izveidoja aliansi ar Anglijas karali Edvardu I, kurš viņam sniedza finansiālu atbalstu. Tas radīja Hābsburgu Albrehta aliansi ar Francijas karali Filipu IV. Ādolfs pieteica karu Francijai, taču reāla karadarbība nesākās. Ar Anglijas naudu Ādolfs iegādājās zemes Tīringenē, palielinot savu varas bāzi. Ādolfa centieni nostiprināties izraisīja Maincas arhibīskapa Gerharta un Bohēmijas Vāclava II neapmierinātību. 1297. un 1298. gadā Maincas, Austrijas, Bohēmijas, Brandenburgas un Saksijas elektori savstarpēji tiekoties izveidoja aliansi pret Ādolfu, atcēla viņu no troņa 1298. gada 23. jūnijā, un par jauno karali ievēlēja Hābsburgu Albrehtu.^[2] Tas bija pirmais gadījums Svētās Romas impērijas vēsturē, kad valdnieka gāšanu veica bez baznīcas ekskomunikācijas. Kritis Gellheimas kaujā, cīņā pret jaunievēlēto karali Albrehtu I.