Igors Tamms

Vikipēdijas lapa
Igors Tamms
Игорь Евгеньевич Тамм
Igors Tamms 1958. gadā
Igors Tamms 1958. gadā
Personīgā informācija
Dzimis 1895. gada 8. jūlijā
Valsts karogs: Krievijas Impērija Vladivostoka, Krievijas Impērija
Miris 1971. gada 12. aprīlī (75 gadi)
Valsts karogs: Padomju Savienība Maskava, PSRS
Pilsonība Karogs: Krievijas Impērija Krievijas Impērija, Karogs: Padomju Savienība PSRS
Zinātniskā darbība
Zinātne teorētiskā fizika
Darba vietas Otrā Maskavas valsts universitāte
Maskavas Valsts universitāte
Maskavas Fizikas un tehnoloģiju institūts
Ļebedjeva fizikas institūts
Alma mater Maskavas Valsts universitāte
Edinburgas Universitāte
Pasniedzēji Leonīds Mandelštams
Studenti Vitālijs Ginzburgs
Andrejs Saharovs
Semjons Šubins
Jevgeņijs Feinbergs
Leonīds Keldišs
Leonīds Brehovskijs
Anatolijs Vlasovs
Sasniegumi, atklājumi Tamma stāvokļi
neitrona magnētiskais moments
Čerenkova—Vavilova starojums
Franka—Tamma formula
ūdeņraža bumba
tokamaks
fonons
Apbalvojumi Nobela prēmija fizikā (1958)
Lielā Lomonosova zelta medaļa (1967)

Igors Tamms (krievu: Игорь Евгеньевич Тамм; dzimis 1895. gada 8. jūlijā, miris 1971. gada 12. aprīlī) bija padomju fiziķis teorētiķis. 1958. gadā kopā ar Pāvelu Čerenkovu un Iļju Franku ieguvis Nobela prēmiju fizikā par Čerenkova—Vavilova starojuma atklāšanu un izskaidrošanu.[1]

Igors Tamms bija divu Staļina prēmiju (1946, 1953) laureāts, Sociālistiskā Darba Varonis (1953).

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Igors Tamms dzimis 1895. gadā Vladivostokā, Krievijas Impērijā. Igora Tamma vectēvs Teodors Tamms 19. gadsimta vidū bija emigrējis uz Krieviju no Tīringenes, apprecējies ar Hersonas zemes īpašnieka meitu. Igora Tamma tēvs bija vācu izcelsmes inženieris Jevgeņijs Tamms, māte — krieviete Olga Davidova.[2] 1898. gadā Tamma ģimene pārcēlās uz Jeļizavetgradu (tagadējo Kropivnicku Ukrainā). 1901. ģimenē piedzima brālis Leonīds (vēlāk kļuva par Slāpekļa rūpniecības Galvenās pārvaldes galvenā inženiera vietnieku, bet Lielā terora laikā apsūdzēts kontrrevolucionārā darbībā un 1937. gada 28. maijā nošauts).[3]

Pēc ģimnāzijas beigšanas Igors Tamms devās mācīties uz Edinburgas Universitāti. Pirms Pirmā pasaules kara atgriezās Krievijā un turpināja mācības Maskavas Valsts universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē, ko beidza 1918. gadā ar diplomu fizikā.

Pirmā pasaules kara laikā darbojies kā brīvprātīgais palīgs frontē. Neilgu laiku bija iesaistīts politiskā darbībā, pārstāvot meņševikus-internacionālistus kā Jeļizavetgradas deputāts Pirmajā padomju kongresā.[4] Pēc tam uzsāka akadēmisko karjeru, strādāja par mācību spēku vairākās augstskolās Simferopolē un Odesā. No 1922. gada strādāja Maskavā, kur vadīja Teorētiskās fizikas katedru Maskavas Valsts universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē. No 1934. gada vēl papildus sāka strādāt Ļebedjeva fizikas institūtā (ФИАН), nodibināja un vadīja teorētisko nodaļu. Pēc brāļa Leonīda aresta un nāves soda arī Igora Tamma karjera tika ierobežota, viņš zaudēja vadošo posteni katedrā. Tomēr 1949. gadā atgriezās Maskavas Valsts universitātes Kvantu teorijas un elektrodinamikas katedrā. Vēlāk kļuva par PSRS Zinātņu akadēmijas akadēmiķi.

1966. gadā Tamms bija starp 25 zinātnes un kultūras darbiniekiem, kas parakstīja PSKP CK ģenerālsekretāram Leonīdam Brežņevamm adresētu vēstuli, kurā vērsās pret Staļina reabilitāciju.[5]

Igors Tamms nomira 1971. gadā 75 gadu vecumā no amiotrofās laterālās sklerozes. Apglabāts Novodevičjes kapsētā, Maskavā.[6]

Nozīmīgākie sasniegumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Galvenās Tamma darbības jomas zinātnē bija kvantu mehānika, cietvielu fizika, starojuma teorija, kodolfizika, elementārdaļiņu fizika. 1932. gadā Tamms publicēja darbu par cieta ķermeņa virsmas stāvokļiem, ko vēlāk sāka saukt par Tamma stāvokļiem.

Igors Tamms kopā ar Iļju Franku strādāja pie Čerenkova—Vavilova starojuma teorētiskā izskaidrojuma. Šo starojumu 1934. gadā bija atklājis fiziķis Pāvels Čerenkovs, strādājot Sergeja Vavilova vadībā. Čerenkovs atklāja parādību, ka lādētas daļiņas, ar lielu ātrumu pārvietojoties ūdenī, izraisa zilganu spīdēšanu, kas vēlāk tika nosaukta par Čerenkova—Vavilova starojumu. Iļja Franks un Igors Tamms veica šī starojuma teorētisko izskaidrojumu. Šie pētījumi vēlāk palīdzēja izstrādāt jaunu metodi augstas enerģijas daļiņu detektēšanā un to ātrumu mērīšanā. Par Čerenkova—Vavilova starojuma atklāšanu un izskaidrošanu 1958. gadā trim fiziķiem — Čerenkovam, Frankam un Tammam — tika piešķirta Nobela prēmija fizikā.

Igors Tamms kopā ar Andreju Saharovu izstrādāja ideju par plazmas noturēšanu tokamakā ar magnētiskā lauka palīdzību.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Apbalvojumi
Priekštecis:
Li Džendao
Jans Džeņnins
Nobela prēmija fizikā
1958
kopā ar Pāvelu Čerenkovu,
Iļju Franku
Pēctecis:
Emīlio Segrē
Ouens Čemberlens