Luijs Filips

Luijs Filips I (franču: Louis-Philippe I^er, dzimis 1773. gada 6. oktobrī, miris 1850. gada 26. augustā) bija Francijas karalis no 1830. līdz 1848. gadam.

Bērnība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Luijs Filips piedzima 1773. gada 6. oktobrī Palais Royal pilī Parīzē. Viņa tēvs bija karaļa brālēns un viens no bagātākajiem cilvēkiem valstī, Orleānas hercogs Luijs Filips, viņa māte — Luīze Marija Adelaide Burbone. 1785. gadā Luijs Filips ieguva Šartras hercoga titulu. Viņa tēvs, neskatoties uz radniecību ar karali Luiju XVI, aktīvi iesaistījās Franču revolūcijā un 1793. gadā pat nobalsoja par nāvessodu gāztajam Luijam, ar ko sanaidoja uz troni pretendējošās Burbonu un Orleānu līnijas. Par spīti atbalstam revolūcijai, Orleānas hercogu aprīlī arestēja un 6. novembrī giljotinēja. Glābjot savas dzīvības viņa ģimene, tai skaitā jaunais Luijs Filips, bēga no Francijas uz Šveici.

Trimda[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1795. gadā Luijs Filips no Šveices devās uz Somijas lielhercogisti un pēc tam uz ASV, kur pavadīja 4 gadus. Neilgu laiku viņš dzīvoja spāņu kolonijā Kubā, tad atkal atgriezās ASV un 1800. gadā devās uz Lielbritāniju, kur pavadīja 15 gadus. 1809. gadā Luijs Filips apprecējās ar Neapoles un Sicīlijas princesi Mariju Amāliju, Neapoles un Sicīlijas karaļa Ferdinanda IV meitu. Laulībā piedzima 10 bērni, no kuriem 8 pārdzīvoja bērnību. Pēc Napoleona I sakāves 1815. gadā Francijas tronī atgriezās Burbonu dinastijas pārstāvis Luijs XVIII. Luijs Filips šai laikā atgriezās Francijā un atsāka dzīvot Palais Royal.

Franču karalis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Luija XVIII nāves 1824. gadā tronī kāpa viņa brālis Šarls X, kurš mēģināja atjaunot absolūtismu un apspiest parlamentāro demokrātiju, tāpēc 1830. gada jūlijā Parīzē sākās Jūlija revolūcija, kuras rezultātā Šarls X atteicās no troņa un bēga trimdā uz Lielbritāniju. 1830. gada 9. augustā Orleānas hercogs Luijs Filips tika proklamēts par Francijas karali Luiju Filipu I. Karaļa varu turpmāk lielā mērā ierobežoja liberālā 1830. gada konstitūcija. Savas valdīšanas 17 gados viņš pārdzīvoja 7 atentātus.

Valdīšanas beigas un nāve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Luija Filipa I un viņa valdības nespēja un nevēlēšanās veikt liberālas reformas, uz kurām bija radušās cerības pēc 1830. gada Jūlija revolūcijas, izraisīja 1847. gada krīzi. Trūkums radīja tautā neapmierinātību pret karali. 1848. gada 22. februārī Parīzē sākās demonstrācijas pret karaļa varu — sākās Februāra revolūcija. Luijs Filips 24. februārī atteicās no troņa un bēga uz Lielbritāniju kā misters Smits un palika tur līdz savai nāvei 1850. gada 26. augustā. Pēc karaļa gāšanas Francijā pasludināja Otrās republikas izveidošanu.