Kosovas vēsture

Kosovas vēsture ir Eiropas vēstures daļa, kas vēstī par notikumiem mūsdienu Kosovas teritorijā.

Neolīta periods Kosovā sākās apmēram pirms 8500 gadiem un ilga apmēram 3000 gadus. Senajos laikos mūsdienu Kosovas teritoriju apdzīvoja trāķiešu un ilīriešu ciltis. 6.—7. gadsimtā šajā teritorijā ienāca slāvu ciltis. 13.—14. gadsimtā Kosova bija Serbijas karalistes centrs (90% toponīmu un hidronīmu ir serbiski, vairāk nekā 300 klosteru un baznīcu).

Osmaņu impērijas sastāvā

Pēc Otrās Kosovas kaujas 1448. gadā, kur turki un viņu serbu sabiedrotie sakāva ungāru un albāņu spēkus, teritoriju pakļāva Osmaņu impērija, sākās albāņu migrācija uz šo teritoriju. 1686. gadā Albānijā katoļu bīskapa Pjetera Bogdani vadībā notika albāņu sacelšanās pret Osmaņu impēriju, kas tobrīd karoja ar Austriju. Pēc Kosovas atbrīvošanas no turku varas albāņu spēkus ievērojami mazināja mēra epidēmija, un 1689.-1690. gadā turki sacelšanos apspieda. 1875.-1878. gada Balkānu krīzes laikā 1878. gadā mūsdienu Albānijas teritorijā albāņi izveidoja savu pašpārvaldes organizāciju - Prizrenas līgu. Līga iesniedza Berlīnes kongresam prasību apvienot albāņu zemes vienā administratīvā vienībā, bet pēc tās noraidīšanas sacēlās pret Osmaņu impēriju. 1881. gadā ar lielvalstu palīdzību Osmaņu impērija albāņu pretošanos sagrāva, līgas vadītājus un viņu piederīgos izsūtīja.

• 
  Kosovas vilājets (1875-1878)
• 
  Kosovas vilājets (1881–1913)

Serbijas sastāvā

Otrā pasaules kara laikā sadalītā Kosova.

1912. gadā Pirmā Balkānu kara laikā lielāko Kosovas daļu ieņēma Serbija, bet Pejas-Ģakovas rajonu zemes rietumos - Melnkalne. 1913. gada sākumā Londonas sūtņu konferencē albāņu zemes tika nodalītas no serbu zemēm, atstājot Kosovu ārpus Albānijas.

Pirmā pasaules kara laikā 1915. gada novembrī Kosovu ieņēma Austroungārija un Bulgārija, bet kara noslēgumā 1918. gada novembrī to atguva Serbija, kas ieņēma arī Melnkalnes Kosovu.

Dienvidslāvijas sastāvā

Dienvidslāvijas Karalistē Kosova tika sadalīta starp Zetas, Morāvas un Vardaras banovinu. 1941. gadā Otrā pasaules kara laikā Kosovu ieņēma Itālija un pievienoja saviem Albānijas valdījumiem. Pēc Itālijas padošanās sabiedrotiem 1943. gadā teritorijas kontroli pārņēma Vācijas karaspēks, kas cīnījās ar Dienvidslāvijas komunistu partizāniem (skat. Skanderbeg). 1944.-45. gadu mijā pēc Vācijas spēku evakuēšanās Kosova nonāca Dienvidslāvijas komunistu varā, kas 1945. gadā tagadējās valsts robežās izveidoja autonomu novadu Serbijas sastāvā. Ar Tito dekrētu serbiem, kas kara laikā no represijām bēgdami bija pametuši provinci, tika ierobežotas iespējas atgriezties mājās.

1980. gados strauji pieauga pret serbiem etniski motivētu huligānisma un terorisma aktu skaits, kā rezultātā serbu un citu tautību iedzīvotāju došanās prom no Kosovas kļuva masveidīga. Tajā pašā laikā varas iestādes, lai apturētu sākušos vardarbību, arestēja aptuveni 12 000 Kustības par Kosovas Albāņu Sociālistisko Republiku biedru. 1990. gados situācija Serbijā mainījās krasi pretējā virzienā - kā atbildes reakcija politiski aktuāls kļuva pašu serbu nacionālisms. Konflikts starp albāņiem un serbiem saasinājās visus 90. gadus. 1995. gada vienošanās Deitonā nekādi neskāra savstarpējo aizvainojumu, kas krājās Kosovā. Reāla juridiska un politiska konflikta noregulējuma pamata neesamība veicināja Kosovas atbrīvošanas armijas (KAA) mobilizāciju.

• 
  Kosova Serbu, horvātu un slovēņu karalistes sastāvā (1920-1922)
• 
  Otrā pasaules kara laikā okupētā Kosova (1941-1944)
• 
  Dienvidslāvijas Sociālistiskās Federatīvās Republikas sastāvā (1945-1992)
• 
  Serbijas un Melnkalnes valstu savienības sastāvā (2003-2006)

Kosovas karš

Sākot ar 1998. gada jūliju Drenicā Prištinā, uz robežas ar Albāniju sākās uzbrukumi policistiem, policijas posteņiem un patruļām, cilvēku nolaupīšanas. Kijevo un Orahovica praktiski bija Kosovas Atbrīvošanas armijas bruņoto vienību kontrolē. Prištinā puslegāli tika sasaukts t.s. Kosovas republikas parlaments Ibrahima Rugovas vadībā. Kosoviešu intereses bija uzņēmušās pārstāvēt divas savstarpēji nesaistītas politiskas kustības — bruņotas cīņas un parlamentārā ceļa piekritēji. Savukārt Dienvidslāvijas Iekšlietu ministrija uzsāka plašu operāciju lielāko transporta komunikāciju debloķēšanai Rietumkosovā. Tika iznīcināti KAA kaujinieku atbalsta centri Drenicā un Pečā. Tika apturēta EDSO, Eiropas Padomes misijas darbība, līdz ar to Dienvidslāvija pārkāpa 1998. gada vienošanos Maskavā. Liels skaits albāņu civiliedzīvotāju sāka pamest savas dzīvesvietas un doties meklēt patvērumu Maķedonijā un Albānijā.

1999. gada ziemā NATO, apelējot pie tā, ka pie militārās pretstāves provincē vainojami tikai serbi, pieņēma lēmumu iejaukties ar spēku. Kā ziņoja ANO Augstā komisāra bēgļu jautājumos pārstāvis K. Janovskis, NATO uzlidojumu rezultātā 1999. gada aprīļa sākumā no Kosovas bija spiesti bēgt gandrīz visi serbi un nealbāņi, savukārt aptuveni 360 000 albāņu bēga uz Albāniju un Maķedoniju. ASV Valsts departamentā uzskata, ka konflikta laikā Kosovā tikuši nogalināti 11 000 albāņu. Dienvidslāvijas bruņoto spēku iejaukšanās notikumos Kosovā izraisīja 20. gadsimta lielākās civiliedzīvotāju deportācijas.^{[nepieciešama atsauce]} DFR valdība apgalvoja, ka dzīvā spēka zaudējumi tās bruņotajos spēkos šajā konfliktā bija aptuveni 5000 militārpersonu un 1500 civiliedzīvotāju, kas gājuši bojā NATO aviācijas uzlidojumos.

1999. gada 11. jūnijā Kumanovā (Maķedonijā) Serbijas Republika un NATO parakstīja Vienošanos par DSR armijas un policijas izvešanu no Kosovas. 1999. gada 27. maijā Starptautiskais tribunāls bijušās Dienvidslāvijas jautājumā izvirzīja prezidentam Miloševičam apsūdzību noziegumos pret cilvēci. Apsūdzībā, kas pamatā attiecās uz notikumiem pēc 1999. gada 1. janvāra, Miloševiču un 4 citus Dienvidslāvijas armijas vadītājus apvainoja plašās deportācijās, kosovaru vajāšanās un slepkavībās rasisku un reliģisku motīvu dēļ. Īpaši tika pieminēts slaktiņš Račakā un sešos citos ciematos, uzskaitot 340 tur nogalināto albāņu vārdus.

Neatkarības pasludināšana

2008. gada 17. februārī Kosovas valdība pasludināja neatkarību no Serbijas, ko vienas no pirmajām atzina Albānija, Turcija, ASV, Apvienotā Karaliste un Francija. Serbija paziņoja, ka neatkarības deklarēšana ir nelikumīga. Krievijas valdība paziņoja, ka negatavojas atzīt Kosovas neatkarību. Eiropas Savienība 2008. gadā vilcinājās definēt savu kopīgo nostāju, jo vairākas dalībvalstis atsacījās atzīt Kosovas neatkarību. Kipra un Grieķija pauda bažas par Kosovas precedentu, kas pārkāpjot ANO Statūtus un starptautisko tiesību principus par valstu suverenitātes neaizskaramību. Slovākija pauda rezervētu attieksmi pret tūlītēju neatkarības atzīšanu, bet Rumānija un Spānija paziņoja, ka neatzīs nekādu pašpasludinātu Kosovu. Ķīnas Tautas Republika pauda "dziļas bažas" un aicināja uz pušu sarunām, toties Ķīnas Republika (Taivāna) tūlīt atzina Kosovas neatkarību.

Latvijas valdība atzina Kosovas neatkarību 2008. gada 20. februārī.

2020. gada 4. septembris Kosovas premjerministrs Avdulla Hoti un Serbijas prezidents Aleksandars Vučičs, klātesot ASV prezidentam Donaldam Trampam, parakstīja Kosovas un Serbijas ekonomiskās normalizācijas vienošanos.