Direktorija (Francija)

Direktorija (franču: Directoire exécutif) bija Francijas Pirmās republikas izpildvaras orgāns, kolektīva valdība, kas pastāvēja no 1795. gada 2. novembra (IV gada 4. brimēra) līdz 1799. gada 10. novembrim (VIII gada 18. brimēram), kad to gāza militārā apvērsumā, pēc kura izveidojās Konsulāts. Direktoriju veidoja pieci parlamenta ievēlēti direktori, kas regulāri mainījās, lai nepieļautu diktatūras izveidošanos. Arī visu šo Francijas vēstures laiku sauc par Direktoriju, un tas uzskatāms par Franču revolūcijas noslēdzošo posmu.

Politiski, pirmos divus pastāvēšanas gadus Direktorija izbeidza jakobīņu uzsākto politisko teroru, apspieda jakobīņu un Babefa dumpi, atslābināja garīdzniecības un bijušo aristokrātu vajāšanas. Pēc monarhistu sazvērestības atklāšanas, pēdējos divos gados jakobīņi atkal satuvinājās ar varu, kā revolūcijas un republikas aizstāvji.

Direktorijas laikā Francija nepārtraukti karoja ar citām Eiropas valstīm un pat iebruka Ēģiptē. Veiksmīgu karu rezultātā republika anektēja Austrijas Nīderlandi mūsdienu Beļģijas teritorijā un Svētās Romas impērijas zemes Reinas kreisajā krastā, sasniedzot ilgi kārotās "dabīgās" robežas. Franču armijas iekarotajās Nīderlandes, Vācijas, Šveices un Itālijas teritorijās izveidoja Batāvijas (1795–1806), Cisalpīnu (1797–1799, 1801–1805), Ankonas (1797–1798), Ligūrijas (1797–1805), Romas (1798–1799), Pjemontas (1798–1799), Helvēcijas (1798–1803), Partenopejas (1799) un citas mazākas vasaļrepublikas jeb "māsu republikas" (franču: républiques sœurs), kuru finanses franči izlaupīja kara vajadzībām, bet mākslas vērtības izveda uz Parīzes Luvru. Valsts ekonomika atradās dziļā krīzē, ko pastiprināja papīra naudas nekontrolētas drukāšanas izraisīta hiperinflācija, kuru izdevās apturēt, tikai atjaunojot zelta un sudraba monētu kalšanu.

Ceļš uz izveidošanu[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Termidora reakcija

1794. gada 27. jūlijā ar Robespjēra izvērsto teroru neapmierinātais Nacionālais konvents izsludināja Sabiedrības glābšanas komitejas locekļus ārpus likuma un nākamajā dienā Robespjēru ar vadošajiem līdzgaitniekiem sodīja ar nāvi. Revolucionāro teroru pakāpeniski apturēja un atbrīvoja politieslodzītos. Atjaunojoties politiskajām brīvībām, atsākās politiskie konflikti. 1794. gada 21. septembrī revolūcijas aktīvista Žana Pola Marata mirstīgās atliekas ceremoniāli pārapglabāja Panteonā, taču 1795. gada 5. februārī viņu apvainoja asiņainā terora izraisīšanā un 7. februārī Marata līķi iznesa no Panteona. 1795. gada 8. martā terorā izdzīvojušie žirondistu deputāti atsāka darbu Nacionālajā konventā. Lai galīgi izbeigtu Vandejas dumpi, 1795. gada 21. februārī pasludināja ticības brīvību, kā arī valsts un baznīcas šķiršanu. 1. aprīlī pārtikas trūkums izraisīja sankilotu protestus un iebrukumu Konventa sapulcē. Pēdējais sankilotu dumpis notika no 20. līdz 23. maijam, kura laikā nogalināja vienu konventa deputātu. 23. jūnijā sākās monarhistu dumpis Bretaņā, kur tie saņēma palīdzību no Lielbritānijas, taču jau 21. jūlijā to apspieda.

1795. gada janvārī frančiem izdevās iekarot Nīderlandi, februārī tika gūta uzvara Itālijā, 5. aprīlī parakstīts miera līgums ar Prūsijas karali Frīdrihu Vilhelmu III, kas atzina franču iekarojumus Reinas kreisajā krastā. 22. jūlijā parakstīts miera līgums ar Spāniju. Karastāvoklis turpinājās ar Lielbritāniju un Austriju.

Republikas III gada konstitūcija (1795)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nacionālais konvents sāka plānot jaunu valsts pārvaldes sistēmu, kas nosargātu revolūcijas iekarojumus, taču nepieļautu teroru un vienpersonisku diktatūru. Republikas III gada konstitūcija, kas tika pieņemta 1795. gada 22. augustā, izveidoja divpalātu parlamentu - Piecu simtu padomi (Conseil des Cinq-Cents) ar 500 deputātiem un Vecāko padomi (Conseil des Anciens) ar 250 deputātiem, kuru pilnvaru termiņu noteica uz 3 gadiem, paredzot, ka 1/3 deputātu katru gadu jāievēl no jauna. Piecu simtu padomes uzdevums bija izstrādāt likumus, bet Vecāko padomei tie bija jāapstiprina vai jānoraida.

Viens no konstitūcijas radītāju mērķiem bija samazināt pūļa varu. Atšķirībā no 1793. gada konstitūcijas, kas nodrošināja vispārējās balsstiesības un valsts sociālo atbalstu, jaunā konstitūcija ievērojami samazināja balsstiesīgo iedzīvotāju skaitu un atgriezās pie 1791. gada konstitūcijas principiem. Balsot drīkstēja no 25 gadu vecuma un tad, ja bija nomaksāts nodoklis par gadā nostrādātām 200 dienām, tādējādi balsotāju skaits tika samazināts līdz 30 000. Konstitūcija arī garantēja ticības un preses brīvību, taču aizliedza politiskās biedrības.

Izpildvaru uzticēja Direktorijai, kuras piecus locekļus ievēlēja Vecāko padome. Direktora pilnvaru termiņš bija 5 gadi, un katru gadu vienu direktoru pēc loterijas nejaušības principa nomainīja, tādējādi nodrošinot rotāciju. Katrs no direktoriem uz trim mēnešiem gadā kļuva par direktorijas priekšsēdētāju. Par direktoru varēja ievēlēt pēc 40 gadu sasniegšanas.

Lai nodrošinātu republikas turpināšanos, Nacionālā sapulce noteica, ka 2/3 jauno deputātu jāievēl no pastāvošā Nacionālā konventa deputātu vidus, bet direktori drīkst būt tikai tie, kas ir balsojuši par nāvessodu gāztajam karalim Luijam XVI.

Pirmie gadi (1795—1797)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc konstitūcijas apstiprināšanas notika parlamenta vēlēšanas. Lai arī liela daļa jauno deputātu bija atklāti vai slēpti monarhisti, 2/3 likums nodrošināja revolucionāru kontroli parlamentā. 1795. gada 31. oktobrī parlamentā beidzot notika Direktorijas vēlēšanas. Tās uzdevums bija stabilizēt revolucionāro valsti, atrisinot ārējos un iekšējos konfliktus.

Lai apturētu hiperinflāciju, ko veicina nekontrolēta papīra naudas drukāšana, 1796. gada 19. februārī Direktorija pārtrauca naudas drukāšanu un dārgmetālu monētu izmantošanas atjaunošanu, bet 20. februāri tika pārtraukta subsidētas maizes un gaļas izplatīšanas Parīzes iedzīvotājiem. Inflācijas dēļ zemnieki pārtrauca pārtikas piegādes, visur uzliesmoja bruņots bandītisms. Pilsētās sākās bads, ko valdības izdalītā pārtika nespēja izbeigt.

Šajā laikā sākās Babefa sazvērestība, kurā iesaistījās jakobīņi. Babefs cerēja atjaunot 1793. gada konstitūciju un izveidot ideālu valsti, kurā visi iedzīvotāji saņemtu vienādus ienākumus. 1796. gada 10. maijā Babefu arestēja. Babefistu mēģinājumi augustā un septembrī uzsākt bruņotu sacelšanos arī tika apspiesti. Daļu sazvērestības dalībnieku nošāva uz vietas, citus apcietināja un tiesāja.

Francija joprojām atradās karastāvoklī ar Lielbritāniju un Austrijas Hābsburgiem, kas valdīja vēl formāli pastāvošajā Svētajā Romas impērijā. Tā kā desants Lielbritānijā nebija reāls, 1796. gadā franču armija sāka uzbrukumu austriešiem ar mērķi sasniegt Vīni. Uzbrukums Vācijā lēnām guva panākumus, taču to aizēnoja Napoleona Bonaparta panākumi Itālijas frontē. Negaidot Direktorijas apstiprinājumu, viņš 1797. gada 17. oktobrī noslēdza mieru ar austriešiem, kas Francijai atdeva Reinas kreisā krasta zemes, atstāja Itālijas iekarojumus, kā kompensāciju pretī saņemot Napoleona iekarotās Venēcijas republikas zemes. 7. decembrī Napoleons triumfā atgriezās Parīzē.

Monarhistu apspiešana (1797)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1797. gada martā un aprīlī, atbilstoši jaunajai konstitūcijai, notika 1/3 deputātu vēlēšanas. No 216 vecajiem deputātiem tikai 11 tika pārvēlēti, jauno deputātu vidū dominēja monarhisti. Parlamentā izveidojās monarhistu vairākums — 300 deputāti bija monarhisti, vēl 130 atbalstīja konstitucionālas monarhijas ideju. Lai arī monarhisms nebija legāls, Direktorijas laikā tā izpausmes netika stingri apspiestas, un liela daļa laikrakstu aizstāvēja monarhisma idejas. Jaunais parlaments sāka pieņemt likumus, kas izbeidza bijušo aristokrātu un garīdznieku diskrimināciju. Valstī sāka atgriezties no revolūcijas bēgušie augstmaņi. Arī direktoru vidū sāka dominēt viedoklis, ka revolūcija nevar turpināties bezgalīgi.

Lai glābtu republiku, Direktorijas ietekmīgākais loceklis Pols Barrass sāka intrigu ar mērķi apspiest monarhistu pieaugošo ietekmi valstī. 1797. gada 4. septembrī jeb Republikas V gada 18. fruktidorā Barrasam uzticīgās armijas vienības Parīzē pasludināja karastāvokli un brīdināja, ka monarhijas aizstāvjus nošaus uz vietas. Sākās arestu vilnis. Nākamajā dienā Direktorija anulēja 177 deputātu mandātus, atcēla vēlēšanu rezultātus 49 Francijas departamentos un slēdza monarhistu avīzes. Vairākus desmitus monarhistu deportēja uz cietumu Franču Gvajānā. Par simpātijām monarhistiem no Direktorijas izslēdza divus direktorus.

Valsts un reģionu administrācijās notika monarhistu tīrīšanas. Garīdzniekiem un aristokrātiem, kas pretēji 1793. gada likumam paslepeni bija sākuši atgriezties valstī, deva 15 dienas, lai tie valsti atkal pamestu. Par šī likuma pārkāpšanu no 1797. gada septembra līdz 1799. gada novembrim nošāva 160 cilvēkus. Vairāk nekā tūkstoti garīdznieku arestēja un deportēja uz cietumiem aizjūras kolonijās.

Jakobīņu atgriešanās (1798)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

18. fruktidora valsts apvērsums izbeidza salīdzinoši liberālu parlamentārisma posmu. Līdz ar monarhistu apspiešanu Direktorija sāka balstīties jakobīņos, republikas un revolūcijas aizstāvjos. Jakobīņus ievēlēja divās brīvajās direktoru vietās. Direktorijas vara sāka balstīties uz aizvien stingrākām metodēm un represijām, lai arī tās nekad nesasniedza Robespjēra terora līmeni. Lai cīnītos ar lielceļu laupītājiem, 1798. gada 18. janvāra likums ļāva tos tiesāt militārajās tiesās.

1798. gada aprīlī notika kārtējās 1/3 deputātu vēlēšanas. Šoreiz bija jābalso gan par 1/3 esošo deputātu, gan jāaizpilda tukšās deputātu vietas, no kurām padzīti monarhisti. Kopā vēlēšanas notika uz 437 no 750 abu palātu deputātu vietām. Tā kā monarhistiem vēlēšanās neļāva piedalīties, pastāvēja radikālo jakobīņu uzvaras iespēja. Direktorija veica ievēlēto deputātu filtrāciju, atsijājot radikālākos jakobīņus, viņu vietas aizpildot ar mērenākiem deputātiem. Kopumā tika bloķēti 106 jaunievēlētie deputāti. Lai arī šāda uzvedība nodrošināja mēreni noskaņotās Direktorijas varu, tā palielināja radikālo jakobīņu neapmierinātību.

Ārpolitikā Direktorija turpināja cīņu pret pēdējo ienaidnieci, Lielbritāniju, un 1798. gada maijā Napoleons devās karagājienā uz Ēģipti, kas vairoja viņa slavu, taču stratēģiski bija zaudējums. 1799. gada pavasarī atsākās Eiropas karš, pret Franciju uzstājās Lielbritānija, Austrija, Zviedrija, Neapoles karaliste, Krievijas un Osmāņu impērijas. Krievijas Impērijas armija un flote iebruka Itālijā, kur sakāva franču armijas. Austrieši iebruka Šveicē izveidotajās republikās un apdraudēja Francijas ziemeļus.

Direktorijas gals (1799)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Militāro neveiksmju ēnā 1799. gada martā-aprīlī notika kārtējās deputātu vēlēšanas, kurām šoreiz bija pakļautas 315 deputātu vietas. Šoreiz Direktorija neiejaucās deputātu atlasē un netraucēja jakobīņu panākumiem.

18. jūnijā Direktorijā notika viena direktora pārvēlēšana, un par jauno direktoru ievēlēja Sjesu, vienu no 1789. gada Franču revolūcijas vadoņiem, kurš vēlējās izbeigt revolucionāro nestabilitāti un nostiprināt pilsoņu tiesības ar jaunu konstitūciju, lai nepieļautu 1793. gada jakobīņu terora atgriešanos. Vienlaikus parlamentā ievēlētie jakobīņi sāka kampaņu Direktorijas sagrābšanai, un viņiem izdevās panākt kopumā 3 direktoru pārvēlēšanu.

Pēc savas varas nostiprināšanas jakobīņi sāka pieņemt zemākajām klasēm labvēlīgus likumus, kas izraisīja satraukumu turīgajās klasēs. 6. jūlijā jakobīņi atklāja Manēžas klubu, par kura biedriem kļuva vismaz 250 deputāti un daudzi radikālie jakobīņi, kas gaidīja revolucionārā terora atjaunošanu. 13. augustā Sjess panāca kluba slēgšanu.

Vienlaikus Sjess sāka plānot valsts apvērsumu. Cerētās stabilitātes vietā III gada konstitūcijas modelis katru gadu radīja jaunas krīzes. Sjesam bija nepieciešams armijas atbalsts. Vairāki potenciālie kandidāti bija politiski neuzticami, atradās Eiropas kaujas laukos vai bija krituši, bet 9. oktobrī no Ēģiptes atgriezās ģenerālis Napoleons, kurš Parīzi sasniedza 16. oktobrī. Jaunā ģenerāļa ambīcija par ievēlēšanu Direktorijā nebija iespējama, jo viņam vēl nebija nepieciešamie 40 gadi. Sākotnēji Sjess un Napoleons nevienojās, bet 9. novembrī viņi pieņēma kopīgu darbības plānu.

Apvērsuma organizētāji paredzēja pēkšņu trīs direktoru atkāpšanos no amata, tā apturot izpildvaras darbību. Parlaments tiktu informēts par Direktorijas sabrukumu un jakobīņu sacelšanās briesmām, kuru dēļ tas tiktu izolēts pilī ārpus Parīzes un atlaists pēc tam, kad izpildvara un republikas glābšana būtu uzticēta trim konsuliem — Sjesam, Duko un Napoleonam. Apvērsums sākās 9. novembri un noritēja atbilstoši plānam. Jakobīņu deputātus, kas ierosināja Napoleonu pasludināt ārpus likuma un sodīt ar nāvi, bez pūlēm izdzenāja kareivji. Francijā beidzās revolūcijas un republikas laiks un sākās Konsulāta un Napoleona ēra.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]