Romantisms (vēstures filozofija)

Romantisms ir vēstures filozofijas novirziens, kas kā ideju kopums parādījās 18. — 19. gadsimtu mijā. Sākotnēji romantisma strāvas vēsturnieki vērtēja Lielo franču revolūciju no konservatīvisma pozīcijām. Vācijā šo novirzienu pārstāvēja L. Ranke, Francijā — Mestrs, Bonāls, Šatobriāns, Krievijā Karamzins („Krievijas valsts vēsture”). Krievijas Impērijā 1830. gados izveidojās oficiālā tautiskuma teorija, kas pauda ideju par Krievijas atšķirīgo attīstības gaitu no Eiropas, idealizēja Krievijas senatni, obščinu, pareizticību, zemniecību.

Kopumā konservatīvie bija negatīvi noskaņoti pret Apgaismību. Raksturīgi, ka konservatīvie romantiķi idealizēja viduslaikus. Uzskatīja tos par bruņinieku un svēto laikmetu, kurā sakārtota sabiedrība, vienota kristietība; savukārt viņu laikmetā valda egoisms, pretrunas un sociālais kontrasts. Revolūcijas ir bezjēdzīga anomālija vēstures dabiskajā attīstības gaitā. Noraidīja visas pārmaiņas, arī reformas, lai saglabātu tradīcijas. Individuālismam pretī lika kolektīvu, (vācu: Volksgeist — tautas garu). Tauta ir kā nekustīga masa, tautas gars ir likumdošanas akti — Dieva dota nacionālā būtība.

1820. — 1840. gados nostiprinājās liberālais romantisms, kam bija raksturīga tendence savienot apgaismības idejas un romantisma idejas. Tā pārstāvji ar nelieliem izņēmumiem bija racionālās izziņas piekritēji, progresa teorijas piekritēji, attīstot koncepcijas vēsturiskuma ietvaros. Viņu uzskatos sabiedrības attīstības ideja savijas ar reformu nepieciešamību, liberāļi bija pat gatavi pieņemt revolūcijas ideju, ja tā ir vienīgais iespējamais risinājums.

Franču restaurācijas perioda skola radīja šķiru cīņas teoriju, kas bija viens no būtiskākajiem liberālā romantisma atzinumiem, un pretēju uzskatu cīņu. Atzina šķiru cīņu pagātnē līdz buržuāzijas nākšanai pie varas. Liberālie romantiķi konservatīvi vērtēja viduslaikus, tos pārvērtējot, bet neidealizējot. Galvenokārt pievērsās politiskajai vēsturei.

Angļu revolūcijai, franču revolūcijai, amerikāņu revolūcijai no liberālām pozīcijām deva idejiski politiskā strāvojuma vērtējumu. Visaugstāk vērtēja žirondistus. Noraidīja mistisko Volksgeist, viņu izpratnē nācija bija vēsturisks veidojums ar kultūru un garīgumu. Aicināja pagātni rādīt tās daudzpusībā, interesanta izklāsta veidā. Zināmākie šī virziena pārstāvji bija Makolejs, Benkrofts. Lielus panākumus liberālie vēsturnieki guva Vācijā un Francijā. Francijā 1830. gados izveidojās aktīva restaurācijas perioda vēstures skola — Gizo, Tjērs, Miņo, Tjerī. Vācijā viena no nozīmīgākajām bija Heidelbergas skola ar Šloseru. Milzīgu ieguldījumu vēstures procesa attīstībā deva Hēgelis (absolūtā ideālisma pārstāvis), pēc viņa uzskata absolūtais gars ir tēze-antitēze-sintēze. Pretstats — vienība un cīņa — tā dialektika ir iekšējās attīstības avots.

1840. gados aizsākās romantisma radikāli demokrātiskais virziens, kas idealizēja vienkāršā darba cilvēku un sīkražošanu (amatniekus, zemniekus), piemēram, Mišlē „Tauta”, Cimmermans „Vācijas zemnieku kara vēsture”. Kritizēja kapitālismu kā rūpniecības apvērsuma sekas, ekspluatāciju; laime bijusi vecajos laikos. Daļa atzina progresa ideju, daļa arī kritizēja.

Vācu romantiķu filozofiskie uzskati

Pasivitāte bija galvenais romantisma noskaņojuma elements Vācijā, un romantiķi to ienesa savos reliģiskajos un filozofiskajos uzskatos. Teologs Šleiermahers apgalvoja, ka reliģijas patiesā būtība slēpjas nevis aktīvā mīlestībā pret tuvāko, bet gan pasīvā bezgalīgā apcerē; Šellinga filozofiskajā sistēmā radošais absolūts (Dievs) ir iegremdēts tajā pašā pasīvā, nekustīgā stāvoklī.

Vienīgā darbība, ko romantiķi atļāva, ir tāda, kurā gandrīz nav gribas elementa, tas ir, mākslinieciskā jaunrade. Mākslas pārstāvjus viņi uzskatīja par laimīgākajiem cilvēkiem, kuru darbos līdzās bruņās pieķēdētiem bruņiniekiem parasti parādās dzejnieki, gleznotāji un mūziķi. Šellings mākslinieku uzskatīja par nesalīdzināmi augstāku par filozofu, jo pasaules noslēpumu no viņa sīkumiem var uzminēt nevis pēc sistemātiskas loģiskās domāšanas, bet tikai pēc tiešas mākslinieciskās intuīcijas ("intelektuālā intuīcija"). Romantiķi mīlēja sapņot par tādām leģendārām valstīm, kur visa dzīve ar ikdienas rūpēm padevās mūžīgajiem dzejas svētkiem.