Francijas Piektā republika
Francijas Piektā republika, neformāls modernās Francijas nosaukums, kas aizsākās 1958. gadā līdz ar Francijas Ceturtās republikas pastāvēšanas beigām, ģenerāļa Šarla de Golla nākšanas pie varas un jaunas konstitūcijas pieņemšanu, kas izveidoja pusprezidentālu republiku. De Golla konstitūcija samazināja parlamenta varu un izveidoja spēcīgu valsts prezidenta institūciju. 1962. gada oktobra referendumā pieņēma konstitūcijas labojumu, kas paredz, ka no 1965. gada valsts prezidentu ievēl tauta.[1] Prezidenta pilnvaru termiņš līdz 2002. gadam bija septiņi gadi, kad to samazināja uz pieciem.
Izveidošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Faktiska militārā dumpja apstākļos, 1958. gada 1. jūnijā Nacionālā asambleja par premjerministru apstiprina nacionālo varoni, ģenerāli Šarlu de Gollu. Par spīti komunistu un sociālistu protestiem, 2. un 3. jūnijā Nacionālā asambleja pieņem trīs likumus, kas de Gollam piešķir īpašas pilnvaras Alžīrijas krīzes risināšanai, ārkārtas likumdošanas tiesības uz sešiem mēnešiem un tiesības radīt jaunu valsts konstitūciju.
De Golla valdības tieslietu ministrs Mišels Debrī ātri izveido jaunu valsts konstitūcijas projektu, ko publisko 4. septembrī. 1958. gada 28. septembrī to apstiprina tautas referendumā, kurā balso arī Francijas kolonijas. Vienīgie, kas aicina balsot pret ir komunisti un sociālisti. 4. oktobrī konstitūcija sākas spēkā, un sākas Piektās republikas ēra. 1958. gada 21. decembrī parlaments de Gollu ievēl par valsts prezidentu un viņš oficiāli stājas amatā 1959. gada 8. janvārī.
Pastāvēšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1961. gada armijas virsnieku dumpja laikā de Golls izmanto konstitūcijas 16. pantu, un ievieš ārkārtas prezidenta pārvaldi, kas turpinās piecus mēnešus. 1962. viņš ierosina un uzvar referendumā par to, lai prezidentu turpmāk ievēlētu tauta.
Atšķirībā no Ceturtās republikas politiskās sadrumstalotības, kurā dominēja centristi, Piektajā republikā līdz 1962. gadam izveidojas divu politisko pretpolu sistēma. Dalījums veidojas de Golla atbalstītājos un pretiniekos, kas aptuveni atbilst arī dalījumam labējos un kreisajos spēkos. De Golla atbalstītāji apvienojas UNR (Savienība jaunai Republikai), kas 1968. gadā maina nosaukumu uz UDR (Savienība Republikas aizstāvībai). Partija gūst dominējošu vairākumu 1962. un 1968. gada Nacionālās asamblejas vēlēšanās. De Golla pretinieki galvenokārt nāk no komunistu un sociālistu partijām, kam nebija pieņemama spēcīgas prezidentūras izveidošanās.
1965. gada 19. decembra prezidenta vēlēšanās uzvar de Golls. 1968. gada maija studentu nemieri Parīzē novājināja de Golla varu. Pēc zaudējuma salīdzinoši nenozīmīgā referendumā par reģionu un Senāta reformu, 1969. gada 27. aprīlī de Golls negaidīti paziņo par atkāpšanos no prezidenta amata. Pēc divām vēlēšanu kārtām, 1969. gada 20. jūnijā par prezidentu kļūst gollists Žoržs Pompidū. 1973. gada 4. un 11. marta vēlēšanās gollistu Savienība jaunai Republikai zaudē savu dominējošo vairākumu parlamentā un ir spiesta balstīties uz Neatkarīgo republikāņu partijas deputātu atbalstu.
1974. gada 2. aprīlī Pompidū mirst. Maijā notiek vēlēšanās, kurās neatkarīgais republikānis Valerī Žiskārs d'Estēns sakauj sociālistu kandidātu Miterānu, un 1974. gada 27. maijā kļūst par prezidentu. Par premjerministru viņš ieceļ gollistu Žaks Širaks|Širaku]], kurš 1976. gada 25. augustā kļūst par pirmo Piektās republikas premjeru, kurš pats atkāpjas no amata. 1976. gada 5. decembrī Širaks nodibina jaunu partiju, Ralliju Republikai (RPR), un 1978. gada marta vēlēšanās piedalās divas labējas gollistu partijas, kas uzvar sociālistu un komunistu aliansi, kurai bija prognozēta uzvara vēlēšanās. Lai arī Širaks sākotnēji pretojās d’Estēna idejai ieviest vēlēta Parīzes mēra amatu, viņš piedalās un uzvar 1977. gada marta mēra vēlēšanās un saglabā šo amatu līdz 1995. gadam.[2]
1970to gadu vidū Sociālistiskā partija apsteidz Komunistisko partiju, un kļūst par lielāko kreiso spēku pārstāvi. 1981. gada 8. maijā tās vadītājs Fransuā Miterāns sakauj d’Estēnu un uzvar prezidenta vēlēšanās. Miterāns ir vienīgais Piektās republikas prezidents, kas ieņem šo posteni divus septiņus gadus ilgus termiņus. 1981. gada Nacionālās asamblejas vēlēšanās uzvar sociālistu un komunistu alianse, kas uzsāk aktīvu nacionalizācijas programmu, taču ekonomikas problēmas liek Miterānam apturēt kreiso reformu kursu un turpināt tradicionālāku kapitālisma ceļu. Savā otrajā prezidentūras termiņā Miterāns atsvešinājās no Sociālistiskās partijas. 1995. gada maija vēlēšanās gollists Širaks sakauj sociālistu kandidātu un kļūst par prezidentu. Širaka prezidentūras otro termiņu aizēnoja korupcijas skandāls, un viņš pakāpeniski zaudēja savas partijas atbalstu.[3]
2017. gada prezidenta un Nacionālās asamblejas vēlēšanas iezīmēja pārsteidzošu tradicionālo gollistu un sociālistu partiju atbalsta sabrukumu, un politikā nepieredzējušā Emanuela Makrona pilnīgu uzvaru.
Dalītā izpildvara[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Piektā republika ir pusprezidentāla republika, kurā prezidentam ir plašas pilnvaras, tai skaitā tiesības iecelt premjerministru, kas vada valdības darbu. Taču prezidenta vara ir daudz vājāka situācijās, kad viņa partija nekontrolē Nacionālo asambleju. Šis izpildvaras dalījums de Golla un Pompidū varas gados nebija nozīmīgs, jo viņa atbalstītāji kontrolēja parlamentu, un prezidenti iecēla sev paklausīgus premjerus. Taču Miterāna un Širaka prezidentūrās bija posmi, kad pēc zaudējuma Nacionālās asamblejas vēlēšanās, prezidentiem bija jāieceļ opozīcijas izvirzīti premjerministri (1986-88, 1993-95, 1997-2002).[3] Šie, tā sauktās sadzīvošanas (cohabition) posmi demonstrēja, ka Nacionālā asambleja ir varas centrs, jo prezidents nevar valdīt bez tās atbalsta. Šie posmi arī samazināja prezidenta iejaukšanos valdības darbā, atstājot tam kontroli pār aizsardzības un ārlietu jomām. 2002. gadā ieviestā prezidenta termiņa saīsināšana nodrošināja to, ka sadzīvošanas posmi varētu neatkārtoties, jo vēlēšanu gada sākumā notiekošajām prezidenta vēlēšanām drīz seko Nacionālās asamblejas vēlēšanas, kurās uz uzvaru var cerēt nupat ievēlētā prezidenta atbalstītāji. Šis efekts spilgti izpaudās 2017. gadā.
Prezidenta vara[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Konstitūcija nosaka vairākas prezidenta pilnvaras – tiesības uz ārkārtas prezidenta pārvaldi, armijas virspavēlnieka posteni, kontroli pār ārlietām un vēstnieku akreditāciju, tiesības atlaist Nacionālo asambleju, tiesības iecelt premjeru, tiesības izsludināt referendumus, tiesības pieņemt dekrētus bez Nacionālās asamblejas piekrišanas, Konstitūcijas padomes vadītāja un tiesnešu iecelšanu. 1962. gadā de Golla panāktās tiešās prezidenta vēlēšanas padarīja šo posteni neatkarīgu no parlamenta ietekmes un nodrošināja, ka šo posteni ieņems tikai spēcīgas personības, kas var uzvarēt vēlēšanās.
Likumdevēja vara[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Ceturtajā republikā pastāvēja proporcionālā vēlēšanu sistēma, kas noveda pie vairāku partiju veidotām koalīcijām. Piektajā republikā ieviesa divpakāpju mažoritāro vēlēšanu sistēmu, kas parasti noveda pie tikai divu kandidātu cīņas otrajā vēlēšanu kārtā.
Mēģinot nodrošināt politisko stabilitāti, de Golla konstitūcija ievērojami samazināja Nacionālās asamblejas varu, īpaši jomās, kur tā kontrolēja izpildvaras un prezidenta darbu. Parlamentam faktiski atņēma tiesības kontrolēt un apšaubīt valdības darbu. Konstitūcija strikti nodala jomas, kurās likumdošanas iniciatīva pieder parlamentam, un kur valdībai, kas var sagatavot likumus. Valdībai arī ir plašas tiesības iejaukties likumdošanas procesā, ietekmējot likumu saturu. 1974. gadā prezidents d’Estēns pieņēma konstitūcijas labojumu, kas deva tiesības Nacionālajai asamblejai un Senātam izvirzīt tām netīkamus likumus Konstitucionālās padomes izskatīšanai.
Tā kā Francijas konstitūcija ļauj apvienot parlamenta un pašvaldības deputātu amatus, liela daļa parlamenta deputātu daudz vairāk uzmanības un laika pievērš savam darbam pašvaldībās. 2000. gadā pieņemtais likums ieviesa prasību sākot ar 2002. gada vēlēšanām partiju vēlēšanu sarakstos nominēt vienādu skaitu vīriešu un sieviešu.[3]
Piektās republikas prezidenti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Šarls de Golls, 1959-1969.
- Žoržs Pompidū, 1969-1974.
- Valerī Žiskārs d'Estēns, 1974-1981.
- Fransuā Miterāns, 1981-1995.
- Žaks Širaks, 1995-2007.
- Nikolā Sarkozī, 2007-2012.
- Fransuā Olands, 2012-2017.
- Emanuels Makrons, 2017-