Sakņkāta beka
| Sakņkāta beka Caloboletus radicans | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Sēnes (Fungi) |
| Nodalījums | Bazīdijsēnes (Basidiomycota) |
| Klase | Himēnijsēnes (Homobasidiomycetes) |
| Kārta | Beku rinda (Boletales) |
| Dzimta | Beku dzimta (Boletaceae) |
| Ģints | Caloboletus |
| Suga | Sakņkāta beka (Caloboletus radicans) |
| Sinonīmi | |
| |
 Sakņkāta beka Vikikrātuvē | |
Sakņkāta beka (Caloboletus radicans) ir Latvijā pareta beku dzimtas sēne, kuras augļķermeņi nav ēdami. Citi sēnes latīniskie nosaukumi - Boletus radicans, Boletus amarus un Boletus albidus.
Sēnes apraksts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Cepurīte: krāsa bālganpelēka, krēmkrāsas vai gaiši brūnpelēka. Diametrs līdz 20 cm, biezums 3-4 cm, forma sākumā pusapaļa, vēlāk plakani polsterveida. Virsma sausa, tūbaina, nedaudz zīdaini spīdīga, stipri plaisājoša. Virsmiziņa nav novelkama. Mala sākumā nedaudz ieliekta. Mīkstums gaiši dzeltens, zem virsmiziņas mazliet pelēks līdz zaļganbrūnam, kātiņā ķieģeļsarkans, blīvs, ar vāju nepatīkamu smaržu un rūgtu garšu, griezuma un iespiedumu vietās stipri zilē, bet vēlāk atkal kļūst gaišāks.
- Stobriņi: citrondzelteni līdz netīri zaļgandzelteniem, iespiedumu vietās parasti zilē, viegli atdalāmi no mīkstuma. Atveres ieapaļi stūrainas.
- Kātiņš: blāvi citrondzeltens, uzpūsti olveida un mazliet izstiepts, apakšdaļā ar nelielu mietsaknes veida pagarinājumu, ar sīku, brūnu izcilnētu tīklveida zīmējumu, iespiedumu vietās zilē. Garums līdz 14 cm, resnums 3-8 cm.
- Sporas: vārpstveida, dzeltenbrūnganas, 9-16/4-6 µm.
- Bazīdijas: 25-47/8-13 µm.
- Cistīdas: bezkrāsainas līdz dzeltenām, vālesveida un vārpstveida, 23-60/5-11 µm.[1]
Augšanas apstākļi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Mikorizas sēne. Aug galvenokārt no jūlija līdz septembrim, retos, mitros lapu koku un jauktos mežos, ceļmalās, pa vienai vai grupās. Vēlamas mālainas un sārmainas augsnes.[2]
Līdzīgas sugas un barības vērtība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Gandrīz visi pieejamie avoti nosauc sakņkāta beku par rūgtuma dēļ neēdamu, turklāt tā var izraisīt nopietnus gremošanas traucējumus.[3][4] Vienīgi joprojām populārajā A. Baloža 1974. gada rokasgrāmatā sakņkāta beka Boletus apendiculatus nosaukta par garšīgu ēdamo sēni,[5] taču ar nosaukumu Boletus appendiculatus pazīstama tai līdzīgā ēdamā Dienvideiropā augošā vārpstkāta beka, kurai zeltaini sarkanbrūna cepurīte un uz leju stipri sašaurināts, vārpstveida kātiņš. Tāpēc šo gadījumu var uzskatīt par sugu sajaukšanu un ieteicams nelietot šo sēni pārtikā.[6]
Sēni iespējams sajaukt ar resnkāta beku, kura atšķiras ar koši sarkanu kātiņu.
Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ V. Lūkins, Bekas, 50. lpp., Rīga, "Liesma", 1978.
- ↑ Š. Evansa, Dž. Kibijs, Sēnes, 186. lpp., “Zvaigzne ABC”, ISBN 9984-37-648-6.
- ↑ M. Antone, Sēnes, 55. lpp., “Avots”, 2003., ISBN 9984-757-05-6.
- ↑ "Mushroom poisoning: a study on circumstances of exposure and patterns of toxicity". European Journal of Internal Medicine 23 (4): e85–e91. 2012. doi:10.1016/j.ejim.2012.03.014. PMID 22560399.
- ↑ A. Balodis, Rokasgrāmata sēņotājiem, 96. lpp., Rīga, "Liesma", 1974.
- ↑ T. Lessoe, Sēnes, 188. lpp., “Zvaigzne ABC”, ISBN 9984-22-283-7.
Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
 |
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Sakņkāta beka |
- Mikologu biedrība Dabas muzejā Arhivēts 2021. gada 14. maijā, Wayback Machine vietnē.
- Sēnes.lv