Baibaks
| Baibaks Marmota bobak (Müller, 1776) | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Zīdītāji (Mammalia) |
| Kārta | Grauzēji (Rodentia) |
| Dzimta | Vāveru dzimta (Sciuridae) |
| Cilts | Murkšķi (Marmotini) |
| Ģints | Murkšķi (Marmota) |
| Suga | Baibaks (Marmota bobak) |
| Izplatība | |
 | |
 Baibaks Vikikrātuvē | |
Baibaks jeb stepes murkšķis (Marmota bobak) ir vāveru dzimtas (Sciuridae) grauzējs, kas pieder murkšķu ciltij (Marmotini).
Baibaks galvenokārt dzīvo Krievijas un Centrālās Āzijas stepēs, bet sastopams arī Ukrainā un Baltkrievijā. Intensīvas saimnieciskās darbības dēļ baibaku dzīves telpa stepēs ir sašaurinājusies. Krievijā baibaks tiek audzēts zvēraudzētavās kā kažokzvērs, tā gaļa tiek lietota pārtikā.[1]
Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pirms vairākiem gadiem baibaku kā kažokzvēru mēģināja audzēt arī Latvijā. Iecere neīstenojās, un šobrīd Latvijā baibakus dažviet audzē kā mājdzīvniekus. Tomēr baibaks nekad nekļūs par mīļdzīvnieciņu, jo tas kodīs pie pirmās izdevības.[2] Baibaku var saņemt, tikai ceļot aiz astes, arī tad tas pamanās saliekties un iekost, zobiem cērtot kā šujmašīnai.[1]
Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Baibaks ir viegli atpazīstams, tam ir apaļīgas formas ķermenis, īsas kājas un vidēji gara aste (padsmit centimetrus).[2] Pieaudzis dzīvnieks sver apmēram 10 kg, tā ķermeņa garums ir 49—58 cm. Tēviņi ir lielāki par mātītēm. Baibakam murkšķu ģintī ir vismasīvākais galvaskauss, tas ir īsāks un platāks.[3] Ziemas periodā baibaka kažoks ir biezs, īss, apspalvojums dubults. Blīvo pavilnu sedz nedaudz garāka akotspalva. Kažoks variē no salmu krāsas līdz rudi brūnai, spalvu galiņi ir tumši brūni. Galvas augšpuse parasti ir tumšāka kā pārējais apspalvojums, astes gals tumši brūns. Vasarā kažoks ir plānāks un gaišāks.[3]
Ieradumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Baibaki ir sociāli aktīvi dzīvnieki. Tie dzīvo ģimeņu grupās, kas sastāv no apmēram 2—5 pieaugušiem murkšķiem un 2—6 mazuļiem. Viena kvadrātkilometra lielā teritorijā var dzīvot līdz 15 ģimeņu kolonija.
Baibaki ir aktīvi agri no rīta un vakarā. Vakara aktivitātes beidzas īsi pēc tam, kad ir kļuvis tumšs. Lielāko daļu savas dzīves tie pavada alā, piedevām gandrīz pusgadu (5,5 mēnešus) baibaks noguļ ziemas miegā. Ir ziemas alas un vasaras alas. Ziemošanas alas ir līdz 100 metriem garas un sniedzas pat 4 metru dziļumā. Tajās atrodas gan ziemošanai paredzētās kameras, gan bērnistaba mazuļiem. Baibaku ģimene tās izmanto vairākus gadu desmitus. Turklāt virs alām laika gaitā izveidojas metru augsti un 20 metru diametrā plaši uzkalniņi. Pa ziemu baibaki alas ieeju piesedz ar zemes čupiņu. Vasaras alas baibakiem paredzētas, lai noslēptos. Tādēļ tām ir daudzas izejas, līdz pat 15.[2]
Ģimeņu kolonijā 1—2 baibaki ir teritorijas sargi. Kamēr plašā baibaku sabiedrība barojas, grauž un meklē ēdamo, sargi uzmana apkārtni, tupjot vertikāli, lai tālāk var redzēt, atspiežot priekškājas pret vēderiņu. Ja tuvojas plēsējs, sargs visus brīdina ar īpašu saucienu. Par sargiem kolonijā parasti kļūst mātītes, jo dabiskā veidā tās ir cieši saistītas ar murkšķu koloniju, kas parasti ir sazarojusies ģimene.[3] Baibakus medī lapsas un savvaļas suņi, kā arī stepes vilki. Baibaki tiek medīti arī no gaisa, tos ir iecienījuši ērgļi, tomēr baibaku spēcīgās priekšķepas, agresīvais raksturs un asie zobi tos pasargā no mazākiem plēsīgajiem putniem kā vanagi un klijas.[3]
Barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Baibaks pamatā barojas ar stepes zālaugiem. Iecienītākie ir savvaļas auzas (Avena sativa), kviešzāle (Agropyrum cristatum), cigoriņi (Cichorium intybus), ložņu āboliņš (Trifolium repens) un tīruma tītenis (Convolvulus arvensis). Baibaks labprāt apmeklē cilvēku dārzeņu stādījumus, saulespuķu un kviešu tīrumus, un kartupeļu laukus. Īpaši intensīvi baibaks barojas pirms ziemas, uzkrājot ievērojamas tauku rezerves. Aizejot gulēt, baibaks ir apvēlies apaļš un resns, bet pavasarī izlienot no alas, tas ir notievējis pavisam slaids.[3]
Reprodukcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Apmēram 60% pieaugušo baibaku vairojas katru gadu. Tie dzīvo ģimenēs. Grūsnības periods ilgst 40—42 dienas. Parasti piedzimst 4—6 mazuļi. Par mazuļiem rūpējas māte, tēviņiem ir minimāla saistība ar bērnu audzināšanu. Kamēr mazuļi ir mazi, tēviņi ir ģimenes sargi. Dzimumbriedumu baibaki sasniedz 3 gadu vecumā. Mazuļi pamet ģimeni pēc otrā ziemas miega.[3]
Sistemātika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Baibakam ir divas pasugas:[4][5]
- Marmota bobak bobak — sastopama Austrumeiropas dienvidos;
- Marmota bobak tschaganensis — sastopama no Dienvidurāliem līdz Kazahstānai.
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Baibaks.