Nomierināšanas politika
Nomierināšanas politika ir politikas stils, kas vērsts uz politisku vai materiālu piekāpšanos agresīvai varai, lai izvairītos no konfliktiem.[1] Vēsturē termins iegājis, lai raksturotu Lielbritānijas un Francijas valdību ārpolitiku attiecībā uz Vāciju un Itāliju laika posmā no 1935. līdz 1939. gadam.[2] Vēlāk šis termins bieži lietots negatīvā nozīmē, lai vai nu attaisnotu stingru politiku (ieskaitot militāra spēka lietošanu), vai lai kritizētu nomierinošas politikas piekritējus.
Agresīvās darbības 30. gados[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Uz 30. gadu sākumu Vācijas, Itālijas un Japānas militārā savienība vēl neeksistēja un katrai no šīm valstīm bija savi plāni par iebrukumiem citās zemēs vai to kontrolētās kolonijās. Galvenās militārās kampaņas bija:
- 1931. gads. Japāna iebrūk Ķīnā un sagrābj tās ziemeļaustrumu daļu — Mandžūriju, izveidojot tajā marionešu valdību. Nāciju Līga atzīst Ķīnas protestu par pamatotu un pieprasa no Japānas atsaukt savus spēkus, Japāna nepakļaujas un atstāj šo organizāciju.[3] Turpmākajos gados bruņotas sadursmes starp Ķīnas un Japānas spēkiem turpinājās.
- 1935. gads. Itālija iebrūk Abesīnijā (Etiopijā) un okupē to. Nāciju līga deklarē Itāliju par agresoru un pasludina sankcijas pret to, taču tās neiekļauj naftas un ogļu piegādes, jo to aizliegšana varot provocēt karu. Itālija 1936. gadā sagrābj visu Abesīniju, un Nāciju Līga atceļ savas sankcijas, atzīstot to neveiksmi.
- 1936. gads. Vācija ieved savus spēkus demilitarizētajā Reinzemē, kas robežojas ar Franciju, kā arī ar pašreizējām Beniluksa valstīm. Nāciju Līga aprobežojas ar kritiku, neieviešot sankcijas.
- 1936.—1939. gads. Spānijā notiek pilsoņu karš. Vācija un Itālija iesūta valstī ievērojamus spēkus, PSRS atsūta nelielu skaitu padomnieku un lidotāju palīgos pretējai pusei, citas valstis oficiāli deklarē neiejaukšanos.[4] 1939. gadā, pateicoties tam, Vācijas sabiedrotie gūst uzvaru.
- 1937.—1945. gads. Japāna atkal uzbrūk Ķīnai un ilgstošā karā sagrābj lielu tās daļu.
- 1938. gads. Vācija sagrābj Austriju. Vācija, Lielbritānija, Francija un Itālija noslēdz Minhenes vienošanos, kurā uzliek par pienākumu Čehoslovākijai atdot Vācijai pārsvarā vācu apdzīvotās teritorijas.
- 1938.—1939. gadi. Japāna testē PSRS un tās sabiedrotās Mongolijas aizsardzību divos lokālos iebrukumos. Veiksmīgs pretspars pārliecina Japānu par pretinieka pietiekamo spēju aizsargāties arī nopietnā konfliktā.
- 1939. gada pavasaris. Vācija sagrābj atlikušo Čehoslovākijas daļu, dažas teritorijas izdalot citām valstīm un izveidojot Slovākijā marionešu režīmu. Sešas dienas pēc tam vācu armija atņem Lietuvai Mēmeles apgabalu. Vēl pēc desmit dienām Lielbritānija un Francija dod aizsardzības garantijas Polijai kā nākamajam Hitlera mērķim.[5] Nomierināšanas politikas gals.
Lielbritānijas politika 30. gados[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Starptautiskajās attiecībās 20. gadsimta 30. gados liela nozīme bija Lielbritānijai, kuras politiku Eiropā noteica stratēģiski un ekonomiski apsvērumi — Lielbritānija bija ieinteresēta, lai Vācija būtu politiski un ekonomiski spēcīga, tādēļ tā centās saglabāt rīcības brīvību, gan veidojot attiecības ar Franciju, gan arī ar Vāciju. Tajā pat laikā britus satrauca nacistu pretenzijas un iesāktais kurss uz Vācijas militarizāciju, viņi uzskatīja, ka ir iespējams nomierināt Vāciju, kā arī relatīvi mazāk satraucošās Itāliju un Japānu, daļēji ievērojot un atbalstot šo valstu prasības un nostāju starptautiskos jautājumos.
Šīs politikas ietvaros Lielbritānijā tika ierobežota preses brīvība— valdība pārliecināja vairuma preses izdevumu redaktorus nerakstīt neko, kas varētu saniknot Hitleru.[6][7] Analoģiski līdzekļi tika pielietoti arī Spānijas pilsoņu kara laikā.[8]
Nomierināšanas politikas mērķi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Nomierināšanas politikas galvenie mērķi bija mazināt nacisma radikālismu, glābt Lielbritānijas kā pasaules lielvalsts apdraudētās pozīcijas un saglabāt mieru. Briti ar Vāciju vēlējās noslēgt vispārēju vienošanos, veicināt tās integrēšanos starptautisko attiecību sistēmā un uzlikt tai atbildību par drošību un stabilitāti Eiropā, viņi bija gatavi piekāpties daudzām Vācijas prasībām (piemēram, akceptēt mierīgā ceļā izdarītās Austrijas, Sudetu apgabala un Dancigas) sagrābšanas un atzīt tās dominējošo lomu Austrumeiropā. Briti cerēja, ka šādā veidā izdosies uzlabot Versaļas sistēmu un novērst konfliktus.
Nomierināšanas politikas cēloņi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Nomierināšanas politika kopumā atbilda britu tālaika rīcības iespējām. Vēsturnieki ir dažādi skaidrojuši šīs politikas vispārējo būtību un ievirzi — vieni to uztvēra kā miera politiku par katru cenu, kamēr citi — kā apzinātu uz karu virzītu politiku. Mūsdienās valda uzskats, ka nomierināšanas politika bija miera politika, kura neizslēdza arī kara iespējamību.
Nomierināšanas politiku plaši atbalstīja britu sabiedrība, daudzu britu vadošo politiķu skatījumā tā bija vienīgā reāli iespējamā politika 30. gados, kuras cēloņi bija vairāki:
• Lielbritānijas vēlēšanās nodrošināt mieru — jebkurš karš tai varēja kļūt bīstams un apdraudēt tās kā koloniālas lielvalsts pozīcijas un intereses pasaulē;
• vainas apziņa par Versaļas līgumu — daudzi briti uzskatīja, ka pēc Pirmā pasaules kara noslēgtie miera līgumi nebija taisnīgi attiecībā pret Vāciju;
• Leiboristu partijas galēji pacifistiskā nostāja - 1934. gadā nākamais leiboristu līderis Etlijs aicināja atteikties no valsts aizsardzības un aizvietot to ar kolektīvo Nāciju Līgas aizsardzību, un vēl 1939. gadā šī partija balsoja pret armijas iesaukuma atjaunošanu.[9]
• Lielbritānijas relatīvais militārais vājums — pēc Pirmā pasaules kara tā jūtami samazināja savu bruņojumu. Sakarā ar straujo aviācijas attīstību, savu īpašo nozīmi 30. gados sāka zaudēt britu militārās varenības balsts — jūras karaflote. Kara gadījumā Lielbritānijai nāktos cīnīties vairākās frontēs (ar Vāciju, Itāliju un Japānu), lai aizstāvētu savas intereses dažādos pasaules reģionos;[10]
• nepieciešamība rēķināties ar Britu Impērijas domīniju (Kanāda, Austrālija u.c.) pret karu vērsto nostāju.[11] Metropolei bija ļoti plaši ekonomiski sakari ar Britu nācijas sadraudzībā ietilpstošajām valstīm. Uz domīnijām Lielbritānija izveda aptuveni pusi no savām eksportprecēm un plaši izmantoja domīniju un koloniju resursus.
Realizācijas neveiksme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Nomierināšanas politika bija cieši saistīta ar britu valstsvīra Nevila Čemberlena vārdu, kurš 1937. gadā kļuva par Lielbritānijas premjerministru. Viņš aktīvi iestājās par piekāpšanos Vācijas prasībām, jo uzskatīja, ka britu sabiedrība nevēlas karu, un pēc Minhenes vienošanās paziņoja, ka "atnesis mieru mūsu laikiem". Tomēr tās rezultātā sekoja jauna Vācijas agresija pret Čehoslovākiju 1939. gada martā un nu jau tika okupēta teritorija, ko pārsvarā apdzīvoja čehi, nevis vācieši.[12]
Tas izraisīja pārmaiņas britu politikā: nomierināšanas politikai sekoja garantiju politika — briti vairs nevēlējās piekāpties Vācijai. Jau 1939. gada 31. martā Čemberlens paziņoja, ka briti ir gatavi agresijas gadījumā sniegt palīdzību Polijai. Britu garantiju politikai bija divi galvenie mērķi: nobiedēt Vāciju un iegūt par sabiedroto Padomju Savienību, taču neviens no šiem mērķiem netika sasniegts; garantiju politika izrādījās tikpat nesekmīga un Lielbritānijai nācās iestāties Otrajā pasaules karā.
"Nomierināšanas politika" kā negatīvs piemērs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Aukstā kara gadi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pēc Vācijas un tās sabiedroto sakāves Rietumvalstis ne reizi vien attaisnoja savu piedalīšanos militāros konfliktos ar nevēlēšanos atkārtot kādreizējās kļūdas. No ASV prezidentiem Harijs Trumens nosauca to starp iemesliem iejaukties Korejas karā, Džons Kenedijs tā runāja par Kubas "karantīnu" 1962. gadā, Lindons Džonsons par "pretošanos komunismam" Indoķīnā 60. gados un Ronalds Reigans par gaisa triecienu Lībijai 1986. gadā.[13] Tāpat Lielbritānijas premjerministrs Entonijs Īdens šādi motivēja iejaukšanos Suecas krīzē 1956. gadā un Mārgarita Tečere piesauca šīs politikas nepareizību Folklendu karā ar Argentīnu.
Lielvaru sadalītajā Austrumu un Rietumu Vācijā no abām pusēm Rietumvāciju apvainoja par šādu politiku — Austrumvācija par pārlieku iecietību pret galēji labējiem, savukārt Rietumvācijas labējie vainoja mēreni kreisās valdības piekāpībā Austrumu blokam.
XXI gadsimts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
2003. gadā Džordžs V. Bušs kopā ar Toniju Blēru, citējot Čērčila brīdinājumus pret agresora nomierināšanu, pamatoja uzbrukumu Irākai, bet 2008. gadā viņš brīdināja no "nomierināšanas politikas viltus komforta" attiecībā uz Irānu.[14]
Vairāki politiķi, to skaitā Nīderlandes parlamenta deputāti Ajāna Hirsi Ali un Gērts Vilderss, publiski kritizējuši Eiropas Savienību par tās nespēju pretstāvēt radikālajam islāmam citādi kā tikai ar piekāpšanos.[15] Līdzīgus brīdinājumus izteikuši arī mērenā islāma piekritēji, kā Vācijas politologs Hāmeds Abdel-Samads.[16] Par šādu pašu attieksmi pret Ķīnu lielvalstīm pretenzijas izsaka Tibetas separātisti un pret Krieviju — Ukrainas politiķi.[17][18]
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ Appeasement – World War 2 on History
- ↑ Robert Mallett, "The Anglo‐Italian war trade negotiations, contraband control and the failure to appease Mussolini, 1939–40." Diplomacy and Statecraft 8.1 (1997): 137–67.
- ↑ Antoine Capet “The Creeds of the Devil: Churchill between the Two Totalitarianisms, 1917–1945 (Part 2)" International Churchill Society
- ↑ Antony Beevor, The Battle for Spain: The Spanish Civil War 1936–1939 (Penguin, 2006), p. 133
- ↑ Nigel Jones. Countdown to Valkyrie: The July Plot to Assassinate Hitler. p. 85
- ↑ «"Twilight of Truth: Chamberlain, Appeasement and The Manipulation of the Press | Richard Cockett".». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 9. februārī. Skatīts: 2020. gada 3. februārī.
- ↑ Frank McDonough, Neville Chamberlain, Appeasement, and the British Road to War (Manchester University Press,1998), pp. 114–19
- ↑ David Deacon, "A Quieting Effect? The BBC and the Spanish Civil War (1936-1939)." Media History, 18 (2), pp. 143–58
- ↑ Hal G.P. Colebatch, "Epitaph for a Liar", American Spectator, 3.8.10
- ↑ Gossen, David J. "Public opinion, Appeasement, and The Times : Manipulating Consent in the 1930s" M.A. Thesis, History Department, University of British Columbia
- ↑ Peace in our Time - Speech given in Defense of the Munich Agreement, 1938 Neville Chamberlain
- ↑ Michael McMenamin, "Munich Timeline" Finest Hour 162, Spring 2014, International Winston Churchill Society
- ↑ Beck, R.J., "Munich's Lessons Reconsidered", International Security, Vol. 14, No. 2, (Autumn, 1989), pp. 161–91
- ↑ Thomas, E., "The Mythology of Munich", Newsweek, 23 June 2008, Vol. 151, Issue 25, pp. 22–26
- ↑ 'I don't hate Muslims. I hate Islam,' says Holland's rising political star
- ↑ Der Tagesspiegel: Die Muslime sind zu empfindlich, Hamed Abdel-Samad
- ↑ Турчинов: История учит, что агрессора умиротворить невозможно
- ↑ "Чудовище не успокоится": "Политика умиротворения" не действует на Путина, Украине нужно больше военной помощи, - Яценюк
|