Valodu politika

Valodu politika ir daudzās valstīs īstenota politika, kas parasti vērsta uz kādas valodas vai valodu kopas lietošanas atbalstīšanu vai gluži pretēji, lietošanas ierobežošanu. Vēsturiski daudzas valstis valodu politika visbiežāk veicina vienas valsts valodas lietošanu uz citu valodu rēķina. Pēdējā laikā daudzās valstīs valodu politika pārorientējas uz to reģionālo un minoritāšu valodu atbalstīšanu, kuru pastāvēšana ir apdraudēta.

Valodu politika parasti ir tas, kā valdība ar juridiskās sistēmas vai politiskiem līdzekļiem regulē valodu lietošanu, lai valodu prasmes atbilstu uzstādītajām nacionālajām prioritātēm, vai arī nodrošinātu indivīda vai personu grupas tiesības lietot un attīstīt valodas.

Apskats

Šodienas pasaules kulturālās un valodu daudzveidības saglabāšana ir galvenās rūpes daudzu valodu kopienu zinātniekiem, māksliniekiem, rakstniekiem un politiķiem. Līdz pat pusei no apmēram 6000 šobrīd pasaulē runāto valodu tiek uzskatītas par apdraudētām, tādām, kurām 21. gadsimtā draud izzušana. Valodas pastāvēšanu un lietošanu ietekmē daudzi faktori, no kuriem galvenie ir valodas lietotāju kopienas lielums, valodas lietošana formālā saziņā, kā arī runātāju ģeogrāfiskā izkliedētība un sociāli ekonomiskā nozīme. Nacionāla valodas politika var ietekmēt visus šos faktoru gan pozitīvā, gan negatīvā virzienā.

Asimilācijas politika

Valodu asimilācijas politika ir viens no veidiem, kā paātrina mazākumtautību valodu lietošanas samazināšanos. Galējais mērķis parasti ir sekmēt valsts nacionālo vienotību, kas pamatojas idejā, ka vien nacionālā valoda to sekmē.

Valstis, kuru jurisdikcijas piekopj šādu politiku:

Afganistāna - Francija - Igaunija - Indonēzija - Irāka - Mjanma - Pakistāna - Sīrija - Taizeme - Turcija - Vjetnama

Neiejaukšanās politika

Neiejaukšanās politika parasti pieļauj līdzvērtīgas attiecības starp dominējošās valodas kopienu un minoritātēm. Reizēm šāda politika tiek savienota ar minoritātes aizsargājošiem administratīviem pasākumiem.

Valstis, kuras piekopj šādu politiku:

Angola - Apvienotā Karaliste - Argentīna - Austrālija - Austrija - Bangladeša - Benina - Burkinafaso - Čehija - Čīle - Dominika - Dominikāna - Ekvadora - Gabona - Gana - Gibraltārs - Gvineja - Gajāna - Irāna- Jamaika - Japāna - Kongo Demokrātiskā Republika - Kotdivuāra - Kuba - Lihtenšteina - Mali - Nikaragva - Salvadora - Sanmarīno - Saūda Arābija - Senegāla - Sentkitsa un Nevisa - Sentlūsija - Sentvinsenta un Grenadīnas - Urugvaja - Vācija - Venecuēla

Atšķirīgs juridiskais statuss

Valodu politika, kura valodām piešķir dažādu juridisko statusu, parasti ļauj valstī līdzpastāvēt dažādām valodu lietotāju grupām. Parasti lingvistiskajam vairākumam ir nodrošinātas visas valodas tiesības, bet minoritātēm tiek piešķirta speciāla tās valodas aizsardzība.

Valstis, kurās pastāv šāda valodas politika:

Albānija - Bosnija un Hercegovina - Bulgārija - Horvātija - Gvatemala - Igaunija - Ķīna - Latvija - Lietuva -Ziemeļmaķedonija - Nīderlande - Paragvaja - Portugāle - Rumānija - Slovākija - Spānija - Zviedrija

Valsts valodas valorizācija

Valodas politika, kas valorizē vienu, parasti valsts valodu. Parasti priekšroka tiek dota nacionālajai valoda, bet daudzos gadījumos šāda politika dod priekšroku koloniālajai valoda. Dažos gadījumos šāda politika tiek savienota ar minoritātes valodu aizsardzību.

Valstis, kurās praktizē šādu valodu politiku:

Albānija - Alžīrija - Andora - Austrumtimora - Azerbaidžāna - Brazīlija - Horvātija - Ēģipte - Filipīnas - Igaunija - Indija - Irāna - Īslande - Itālija - Izraēla - Japāna - Kambodža - Kipra - Kolumbija - Korejas Republika - Korejas TDR - Kuveita - Latvija - Libāna - Lietuva - Madagaskara - Maķedonija - Maroka - Meksika - Melnkalne - Moldova - Nepāla - Olande - Peru - Polija - Senpjēra un Mikelona - Slovākija - Slovēnija - Somālija - Šrilanka - Tunisija - Ukraina - Uzbekistāna - Vjetnama

Daudzvalodu politika

Valodu politika, kas dod priekšroku divām valsts valodām, sauc par divvalodību. Ir vairāki veidi, kā šādu valodu politiku var īstenot.

Neteritoriālas individuālās tiesības

Šāda valodu politika atzīst indivīda lingvistiskās tiesības neatkarīgi no atrašanās vietas valstī.

Baltkrievija - Burundi - Centrālāfrikas Republika - Čada - Dienvidāfrika - Džibutija - Guama - Honkonga - Īrija - Jaunzēlande - Kanāda - Kenija - Kiribati - Malta - Nauru - Norvēģija - Ruanda - Samoa - Singapūra - Tanzānija - Tonga - Tuvalu

Teritoriālas individuālās tiesības

Šāda valodu politika atzīst indivīda lingvistiskās tiesības tikai speciālos reģionos.

ASV (Havajas) - Beļģija - Džērsija - Gērnsija - Fēru Salas - Filipīnas - Itālija - Kamerūna - Mena - Mikronēzija - Nikaragva - Slovēnija - Somija - Spānija - Šveice - Vācija

Skatīt arī

• Valodu politika Latvijā

Atsauces

• Jacques Leclerc (2003. gada decembris). "Index par politiques linguistiques" Arhivēts 2003. gada 18. oktobrī, Wayback Machine vietnē. (franciski), L'aménagement linguistique dans le monde, Kvebeka, TLFQ, Lavalas universitāte.

Tālāka informācija

• Shohamy, Elana (2006). Language Policy: Hidden Agendas and New Approaches. London: Routledge.
• Crawford, James. Language Policy Website.
• Bastardas-Boada, Albert (2002). "World language policy in the era of globalization: Diversity and intercommunication from the 'complexity' perspective", Noves SL. Revista de sociolingüística (Barcelona)
• Bastardas-Boada, Albert (2007). "Linguistic sustainability for a multilingual humanity" Glossa. An Interdisciplinary Journal, Vol. 2 N. 2.
• Kenan Malik "Let them die". Prospect, 2000.