Berilijs
| Berilijs | |||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| |||||||
  Metāliskā berilija paraugs un plānas berilija plāksnītes | |||||||
| Oksidēšanas pakāpes | +3, +2, +1 | ||||||
| Elektronegativitāte | 1,57 | ||||||
| Blīvums | 1848 kg/m3 | ||||||
| Kušanas temperatūra | 1551,15 K (1287 °C) | ||||||
| Viršanas temperatūra | 3243,15 K (2469 °C) | ||||||
Berilijs ir ķīmiskais elements ar simbolu Be un atomskaitli 4. Ķīmiskā elementa nosaukums ir atvasināts no minerāla berila nosaukuma, no kura rūdām tas tiek iegūts. Berilijs ir pieskaitāms pie sārmzemju metāliem, tomēr tas ir visai stabils gaisā (tāpat kā magnijs), jo metāla virsmu pārklāj plāna oksīda kārtiņa. Dabā berilijs brīvā veidā nav sastopams. Savienojumos tas parasti ir divvērtīgs. Berilija oksīdam piemīt relatīvi liela siltumvadītspēja, salīdzinot ar citām elektrību nevadošām vielām. Berilijs ir otrs vieglākais metāls[1] aiz litija.
Atklāšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Beriliju 1798. gadā atklāja franču ķīmiķis Luī Nikolā Voklēns (Louis-Nicolas Vauquelin), cenšoties noteikt berila un smaragda ķīmisko sastāvu. Tīru beriliju 1828. gadā pirmo reizi ieguva vācu ķīmiķis Frīdrihs Vēlers (Friedrich Wöhler) un franču ķīmiķis Antuāns Bisī (Antoine Bussy). Līdz 1957. gadam berilijs tika saukts par glucīniju (simbols: Gl).
Atrašanās dabā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Brīvā veidā berilijs dabā nav atrodams. Tas ir atrodams akmeņogļu, naftas, atsevišķu minerālu, vulkānisko putekļu un augsnes sastāvā.[1] Berilijam ir tikai viens stabils izotops — berilijs-9.[2]
Izmantošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
 | Berilijs un tā savienojumi (it sevišķi šķīstošie un gaistošie) ir ļoti indīgi! Tiem ir arī kancerogēna iedarbība. Beriliju saturošu putekļu ieelpošana izraisa smagu plaušu slimību — beriliozi. |
Berilijs tiek izmantots dažādiem mērķiem. Tiek lēsts, ka tas visvairāk tiek izmantots militārajās jomās, tāpēc informācija par tā izmantošanu nav viegli pieejama.[3]
No berilija izgatavo radiācijas lodziņus, piemēram, rentgenlampās. Metalurģijā tas tiek izmantots kā leģējoša piedeva sakausējumiem, jo tas viegli savienojas ar citiem metāliem un uzlabo sakausējumu īpašības. Berilijs tiek plaši izmantots arī kosmonautikas un atomfizikas nozarēs.
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ 1,0 1,1 «Beryllium» (angliski). www.osha.gov. Skatīts: 2012-03-25.
- ↑ «Isotopes of the Element Beryllium» (angliski). Jefferson Lab. Skatīts: 2011-10-01.
- ↑ Petzow, Günter et al. "Beryllium and Beryllium Compounds" in Ullmann's Encyclopedia of Industrial Chemistry 2005, Wiley-VCH, Weinheim. doi:10.1002/14356007.a04_011.pub2
Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Berilijs.
- Latvijas Nacionālās enciklopēdijas šķirklis
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
- Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
- «Beryllium» (angliski). Fact Monster.
 | Šis ar ķīmiju saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
| H | He | ||||||||||||||||||||||||||||||
| Li | Be | B | C | N | O | F | Ne | ||||||||||||||||||||||||
| Na | Mg | Al | Si | P | S | Cl | Ar | ||||||||||||||||||||||||
| K | Ca | Sc | Ti | V | Cr | Mn | Fe | Co | Ni | Cu | Zn | Ga | As | Br | Kr | ||||||||||||||||
| Rb | Sr | Y | Zr | Nb | Mo | Tc | Ru | Rh | Pd | Ag | Cd | In | Sn | Te | I | Xe | |||||||||||||||
| Cs | Ba | La | Ce | Pr | Nd | Pm | Sm | Eu | Gd | Tb | Dy | Ho | Er | Tm | Yb | Lu | Hf | Ta | W | Re | Os | Ir | Pt | Au | Hg | Tl | Pb | Bi | Rn | ||
| Fr | Ra | Ac | Th | Pa | U | Np | Pu | Am | Cm | Bk | Cf | Es | Fm | Md | No | Lr | Rf | Db | Sg | Bh | Hs | Mt | Ds | Rg | Cn | Nh | Fl | Mc | Lv | Ts | Og |
| Sārmu metāli | Sārmzemju metāli | Lantanīdi | Aktinīdi | Pārejas metāli | Citi metāli | Pusmetāli | Citi nemetāli | Halogēni | Cēlgāzes |
|