Pāvils VI

Pāvils VI; Paulus PP. VI; (Giovanni Battista Enrico Antonio Maria Montini)
	Romas pāvests
	Amatā; 1963. gada 21. jūnijs — 1978. gada 6. augusts
Priekštecis	Jānis XXIII
Pēctecis	Jānis Pāvils I
Dzimšanas dati	1893. gada 27. septembris; Končezjo, Itālija
Miršanas dati	1978. gada 6. septembris; Gandolfo pils, Itālija
Tautība	itālis
Augstskola	Pāvesta Gregoriskā universitāte; Sapenca,; Pāvesta Elklēziskā akadēmija

Pāvils VI (latīņu: Paulus PP VI), īstajā vārdā Džovanni Batista Enriko Antonio Marija Montīni (itāļu: Giovanni Battista Enrico Antonio Maria Montini; dzimis (1897. gada 26. septembrī, miris 1978. gada 6. augustā) bija Romas pāvests no 1963. gada līdz savai nāvei 1978. gadā.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1897. gadā Končezjo, Lombardijā, katoļu jurista un parlamenta deputāta ģimenē. Mācījās Pāvesta Gregoriskajā universitātē (Pontificia Università Gregoriana), Sapencā (Università di Roma "La Sapienza") un Pāvesta Eklēziskajā akadēmijā (Pontificia Ecclesiastica Academia). No 1922. gada strādāja Vatikāna Valsts sekretariātā Džuzepes Picardo vadībā. 1923 gadā tika norīkots darbā Polijā, tomēr drīz atkal sāka darboties Itālijā.

1924. gadā kļuva par universitātes kapelānu un bija viens no katoļu garīdzniekiem, kurš publiski kritizēja fašisma ideoloģiju. No 1925. līdz 1933. gadam viņš bija kapelāns Itālijas Katoļu studentu federācijā (Federazione degli Universitari Cattolici Italiani), kura līdz ar fašistu nākšanas pie varas kļuva par vienīgo legālo nefašistisko organizāciju Itālijas universitātēs.

No 1933. gada strādāja Romas kūrijā. Otrā pasaules kara laikā Montīni bija viens no tuvākajiem pāvesta Pija XII darbiniekiem. Parasti kārtoja Pija XII korespondenci ar ārpasauli. 1954. gadā tika iecelts par Milānas arhibīskapu. Pāvesta Jāņa XXIII laikā tika iecelts par kardinālu, bet pēc Jāņa XXIII nāves kardinālu Montīni konklāvā ievēlēja par Romas pāvestu Pāvilu VI.

Būdams pāvests, Pauls VI turpināja un 1965. gadā noslēdza pāvesta Jāņa XXIII iesākto Vatikāna 2. koncilu, diplomātiski veikli atrazdams kopsaucējus starp dažādiem baznīcas grupējumiem. Vatikāna 2. koncils pieņēma vairākus svarīgus katoļu baznīcas dzīves dokumentus, piemēram, Lumen gentium jeb t.s. baznīcas dogmatisko konstitūciju. Tika izmainīta 400 gadus vecā baznīcas mises norises kārtība. Vatikāna 2. koncils akceptēja katoļu baznīcas orientāciju uz ekumenisko dialogu ar citām reliģijām un pasaules uzskatiem. Tika reorganizēta Romas kūrija un tika nolemts, ka turpmāk konklāvos nepiedalīsies kardināli, kuri sasnieguši 80 gadu vecumu.

Sava pontifikāta laikā Pals VI atšķīrās no priekšgājējiem ar savām daudzajām ārvalstu vizītēm un aktīvo ārpolitiku. Izdeva vairākas enciklikas. Enciklikā Mense Maio (1965. gadā) pāvests pievērsās Jaunavas Marijas kultam, Ecclesiam Suam (1964. gadā) identificēja baznīcu ar Kristus ķermeni, bet enciklikā Sacerdotalis Caelibatus (1967. gads) vēlreiz uzsvēra garīdznieku celibāta svarīgumu. 1968. gadā tika publicēta pasaules sabiedrībā diskutablā enciklika Humanae Vitae, kurā pāvests vērsās pret mākslīgu dzimstības ierobežošanu.

1978. gada 16. martā Sarkanās brigādes nolaupīja pazīstamo Itālijas politiķi un Pāvila VI draugu kopš studiju laikiem Aldo Moro. 20. aprīlī pāvests publicēja vēstuli nolaupītājiem, kurā pazemīgi lūdza atbrīvot Moro. Tomēr 9. maijā Aldo Moro tika atrasts nogalināts. Tā paša gada 6. augustā pāvesta Gandolfo pils rezidencē mira arī Pāvils VI. 1993. gadā pāvests Jānis Pāvils II iesāka Pāvila VI beatifikācijas procesu. 2018. gadā pāvests Francisks iecēla Pāvilu VI svēto kārtā.^[1]