Tatāri

Vikipēdijas lapa
Tatāri
Tatarlar / Татарлар
Tatāru apdzīvotas vietas
Visi iedzīvotāji
~10 milj.[1]
Reģioni ar visvairāk iedzīvotājiem

Karogs: Krievija Krievija 5 554 601[2]
Karogs: Uzbekistāna Uzbekistāna 1 250 000[3]
Karogs: Kazahstāna Kazahstāna 400 000
Karogs: Ukraina Ukraina 350 000
Karogs: Tadžikistāna Tadžikistāna 200 000[1]
Karogs: Kirgizstāna Kirgizstāna 140 000[4]
Karogs: Turkmenistāna Turkmenistāna 60 000[1]
Karogs: Azerbaidžāna Azerbaidžāna 30 000[1]
Karogs: Rumānija Rumānija 23 000[5]
Karogs: Baltkrievija Baltkrievija 15 000[1]
Karogs: Amerikas Savienotās Valstis ASV 10 000[1]
Karogs: Ķīna Ķīna 8000[1]
Karogs: Polija Polija 5000
Karogs: Lietuva Lietuva 3000[1]
Karogs: Latvija Latvija 3000[1]

Karogs: Igaunija Igaunija 2500[1]
Valodas
tatāru valoda, krievu valoda u.c.
Reliģijas
vairums musulmaņi
Radnieciskas etniskas grupas
Tjurku valodās runājošie: turki, turkmēņi, azerbaidžāņi, uzbeki, kazahi, kirgīzi, jakuti, čuvaši, baškīri, karakalpaki, tuvieši, altajieši, hakasi, karačajieši, nogajieši, kumiki, gagauzi un uiguri.

Tatāri (tatāru: Tatarlar vai Татарлар) ir tjurku tauta,[6] kas kompakti dzīvo Krievijas Federācijas Tatarstānas (53,2 % no iedzīvotājiem) un Baškortostānas (25,4 % no iedzīvotājiem) republikās, bet izkaisīti arī citur Krievijas Federācijā, Uzbekistānā, Kazahstānā, Ukrainā, Kirgizstānā, Tadžikistānā, Azerbaidžānā, Turkmenistānā[1] un Afganistānā.[7] Tatāri runā tatāru un krievu valodās, viņu galvenā reliģija ir islāms.

20. gadsimta beigās dažādiem tatāru atzariem piederīgo iedzīvotāju kopējais skaits pasaulē sasniedza 10 miljonus. Krievijas tautskaitēs pie tatāriem sevi pieskaitīja aptuveni 5,5 miljoni cilvēku,[1] kas ir skaitliski lielākā Krievijas mazākumtautība jeb 3,87 % no valsts iedzīvotājiem.

Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

No vēsturiskajiem dokumentiem zināms, ka 13. gadsimta vidū pēc krievu kņazu pakļaušanas Zelta Ordas tatāru baskaki (pārvaldnieki) piedalījās krievu kņazu karagājienu organizēšanā pret Livoniju, piemēram, Novgorodas Nikona hronikas vēstījumā minēts, ka baskaks Amragans 1269. gadā finansēja karagājiena rīkošanu uz Kolivaņu.[8] Saglabājusies arī lielkņaza Jaroslava "grāmata", kas pamatojās uz Zelta Ordas hana Munketimura "jarliku": "Munke-Timura vārds kņazam Jaroslavam: dod vācu tirgoņiem ceļu savās zemēs. No kņaza Jaroslava Rīgas ļaudīm, lieliem un maziem un visiem: jūsu ceļš ir brīvs caur manām zemēm, kas nāks karot, ar tiem es darīšu, ko zināšu, bet tirgoņiem ceļš ir brīvs."[9] Tāpat zināms, ka Livonijas kara laikā 1558. gada uzbrukumā Livonijas Konfederācijai piedalījās ap 40 000 krievu un tatāru karavīru hana Šigaleja, vēlāk hana Sainbulata vadībā.

Pirmais islāmticīgo tatāru ieceļošanas vilnis Latvijā sākās līdz ar Rīgas industrializāciju 19. gadsimta beigās. 1890. gadā izveidoti musulmaņu kapi, senākā musulmaņu kapsēta ir Miķeļa kapos. Pēc Latvijas okupācijas un Otrā pasaules kara Latvijā ieceļoja tatāri no dažādām PSRS republikām. Piecdesmitajos gados Latvijā dzīvoja jau vairāki simti tatāru, ieradās vairāk nekā 20 Krimas tatāru, bet 1979. gadā Latvijā dzīvoja jau 3764, 1989. gadā 4828 tatāri. Pēc neatkarības atjaunošanas daļa tatāru izceļoja uz Tatarstānu un Krimu, bet daļa uz Eiropas Savienības valstīm.[10]

Tatāru skaita izmaiņas Latvijā (1897—2011)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Deklarētā tautība 1897 1920 1925 1930 1935 1959 1970 1979 1989 2000 2011
tatāri 1541 115 72 43 39 1811 2671 3764 4828 3168 2164
Tatāru apdzīvotie apgabali Eirāzijas teritorijā

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]