Indijas degunradzis

Vikipēdijas lapa
Indijas degunradzis
Rhinoceros unicornis (Linnaeus, 1758)
Indijas degunradzis Kāzirangas nacionālajā parkā
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlaseZīdītāji (Mammalia)
KārtaNepārnadži (Perissodactyla)
DzimtaDegunradži (Rhinocerotidae)
ĢintsDegunradžu ģints (Rhinoceros)
SugaIndijas degunradzis (R. unicornis)
Izplatība

Rozā krāsā iekrāsota teritorija, kur savlaik dzīvoja šie dzīvnieki. Zaļā krāsā vietas, kur tie dzīvo mūsdienās.
Indijas degunradzis Vikikrātuvē

Indijas degunradzis (Rhinoceros unicornis) ir viena no piecām vēl joprojām dzīvojošajām degunradžu dzimtas (Rhinocerotidae) sugām. Tas tāpat kā Javas degunradzis pieder pie degunradžu ģints (Rhinoceros). Indijas degunradzis apdzīvo nelielas teritorijas Nepālā, Butānā, Asamā, Pakistānā un Indijā. Tam patīk ar garu zāli apaugušas teritorijas un meži Himalaju piekalnēs[1].

Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Indijas degunradzis Sandjego zoodārzā

Indijas degunradzis augumā ir līdzīgs Āfrikas baltajam degunradzim. Abas sugas ir lielākās starp pārējām degunradžu sugām. Tēviņi ir lielāki nekā mātītes, to svars ir 2200 - 3000 kg. Mātītes sver apmēram 1600 kg. Augums skaustā tam ir 1,7 - 2 m, ķermeņa garums līdz 4 m[2]. Rekordizmēra Indijas degunradzis ir svēris 3500 kg.

Indijas degunradzis tāpat kā Javas degunradzim ir viens rags. Ragi ir abiem pieaugušiem dzimumiem. Rags degunradzim sāk augt pēc sešu gadu vecuma. Rags sastāv no keratīna tāpat kā nagi un mati. Rags parasti sasniedz 25 cm garumu. Rags ir melnā krāsā. Zoodārzos ragi neattīstās tik lieli kā savvaļā. Degunradzim ir ļoti laba oža un dzirde, bet vāja redze.

Indijas degunradzim ir bieza, sidrabaini pelēkbrūna āda, krokās āda var būt rozīga. Tēviņiem attīstās bieza kakla ādas kroka. Kāju augšdaļa, pleci ir ietīti ādas krokā kā bruņās. Indijas degunradzim ir ļoti neliels apspalvojums; acu skropstas, ausu spalvas un astes pušķis. Degunradzis dzīvo līdz 40 gadiem, vecākais degunradzis zoodārzā ir nodzīvojis līdz 47 gadiem.

Ieradumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Indijas degunradzim patīk ar garu zāli apaugušas teritorijas

Indijas degunradzis ir izteikts vientuļnieks, izņēmums ir mātītes ar saviem mazuļiem un pāri pārošanās sezonā. Reizēm degunradži pulcējas peldēšanās vietās. Degunradžiem ir savas teritorijas, tēviņiem tā ir parasti 2-8 kvadrātkilometri[3], kas pārklājas ar citu tēviņa teritoriju. Parasti degunradži pieļauj cita tēviņa migrēšanu cauri savai teritorijai, izņemot pārošanās sezonu. Šajā laikā starp tēviņiem risinās nežēlīgas cīņas, ja tiek pārkāptas teritoriju robežas[4]. Jaunie degunradžu tēviņi reizēm veido nelielas grupas (2-3 dzīvnieki), kuriem ir kopēja teritorija, lai sevi kopīgi pasargātu no dominanta tēviņa kaimiņos.

Degunradži ir nakts dzīvnieki, kas ir aktīvi visu nakti un agros rītos. Pa dienu degunradži vārtās ezeros, upēs, dīķos un dubļu peļķēs, lai sevi atdzesētu. Degunradži ir arī lieliski peldētāji.

Indijas degunradzim bez cilvēka ir tikai viens ienaidnieks - tīģeris. Tīģeris reizēm nomedī degunradžu mazuļus. Pieaugušajiem dzīvniekiem tīģeris vairs neuzbrūk. Indijas degunradzis var skriet diezgan ātri, īsās distancēs sasniedzot 40 km/st.

Diēta[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Indijas degunradža galvenā barība ir zāle, bet tas ēd arī lapas, krūmu un koku zarus, augļus un zemūdens augus. Degunradzis galvenokārt barojas vakarā un no rīta. Tā augšlūpa ir pagarināta, ar ko ir viegli satvert zāli un iebāzt mutē, lai ar zobiem pēc tam nokostu. Garo zāli, mazos kociņus un krūmus degunradzis noliec ar auguma svaru, vienkārši kāpjot tai virsū un ejot pāri. Šo paņēmienu izmanto arī mazuļu mātes, kas nobradā līdz zemei augus, kas pašai būtu pieejami bez noliekšanas, bet mazulim tie ir par augstu.

Reprodukcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Degunradžu māte ar mazuli un paaugušos jaunuli

Mātītes dzimumbriedumu sasniedz 6 gadu vecumā. Vēlais dzimumbriedums ir saistīts arī ar to, ka mātītei ir jābūt pietiekami lielai, lai spētu turēties pretī agresīviem tēviņiem. Tēviņi dzimumbriedumu sasniedz ļoti vēlu. Piecu gadu zinātnieku novērojumi savvaļā pierādīja, ka tikai viens tēviņš, kas pārojās, bija jaunāks par 15 gadiem. Grūsnības periods ilgst 15-16 mēnešus. Mazuļi dzimst katru 4 vai 5 gadu. Jaunais degunradzis paliek kopā ar māti pirmos četrus gadus. Dažreiz arī ilgāk, māte reizēm dzīvo kopā ar tikko dzimušo mazuli un iepriekšējo jaunuli.

Sistemātikas vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Indijas degunradži bija paši pirmie, par kuriem uzzināja eiropieši. Vārds "Rhinoceros" grieķu valodā nozīmē "deguns" un "rags". Indijas degunradzis nav nevienas pasugas, tas ir vienīgais savā sugā. Pašos iesākumos vārds Rhinoceros unicornis kļuva par visas degunradžu dzimtas vārdu, tā to nosauca Kārlis Linnejs 1758. gadā.

Indijas un Javas degunradzis pieder pie vienas un tās pašas ģints (Rhinoceros), bet šī ģints nav tuva nevienai citai no mūsdienās dzīvojošām degunradžu ģintīm. Āzijā dzīvo trīs degunradžu sugas, trešā ir Sumatras degunradzis (Dicerorhinus sumatrensis), kas ir daudz tuvāks radinieks Āfrikas degunradžiem nekā pārējie Āzijas degunradžiem.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «Rhinoceros unicornis (Indian Rhinoceros, Great Indian Rhinoceros)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 18. aprīlī. Skatīts: 2009. gada 12. februārī.
  2. «RRC: Indian Rhino». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 13. maijā. Skatīts: 2009. gada 12. februārī.
  3. Indian rhinoceros
  4. «Indian rhinoceros - Rhinoceros unicornis - Information - ARKive». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 12. februārī. Skatīts: 2009. gada 12. februārī. Arhivēts 2009. gada 12. februārī, Wayback Machine vietnē.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]