Pāriet uz saturu

Illatīvs

Vikipēdijas lapa

Illatīvs (latīņu: illativus) – viens no lokatīva locījuma paveidiem. Tas sastopams somugru, ka arī baltu valodās. Illatīvs norāda darbības virzienu uz priekšmeta iekšieni un atbild uz jautājumu kurp iekšā?

Latviešu valodā illatīvs tiek darināts senajam akuzatīva locījumam pievienojot pēcliku n(a)/n(ā) 'uz', piemēram, vietavietan/vietān (*vietān 'vietu' + ), vidus - vidun (*vidun 'vidu'+ ), upe – upin/upīn/upen/upēn (*upēn > *upin 'upi' + ), labs – laban (*laban 'labu' + ), daudzskaitlī šī pēclika arī tiek pievienota senā akuzatīva locījumam (skat. noteiktos īpašības vārdus vecos, vecās, izl. veca-jos, veca-jās): piemēram, laukosna, jūŗāsna (*jūŗāns > *jūŗās 'jūras'+ ), upēsna (*upēns > *upēs 'upes' + nā), naktīsna (*naktins > *naktīs 'naktis' + nā). Daudzskaitļa u celma illatīva formas tirgosna (vidosna), nevis gaidāmo tirgūsna (vidūsna) ir darinātas pēc laukosna parauga.

Illatīvs kādreiz ir ticis plaši izmantots latviešu valodā. Tas joprojām tiek lietots atsevišķās izloksnēs vecāku ļaužu vidū, taču valodnieki to uzskata par arhaismu. Latviešu senajos tekstos atrodams ļoti daudz vienskaitļa illatīva piemēru, piemēram, "Iekš(k)an tan laban vietan", "nāc āran" u.c.

Somu valodā illatīvs tiek darināts, pievienojot galotni -hVn, kur V apzīmē patskani, bet h nereti pazūd, piemēram, maamaahan ("zemē(n)"), talotaloon ("mājā(n)"). Ungāru valodā illatīvam ir galotne -ba/-be (kas mainās atkarībā no patskaņu harmonijas), piemēram, szekrényszekrénybe ("plauktan").