Juris Bojārs

Vikipēdijas lapa
Šis raksts ir par 1938. gadā dzimušu politiķi. Par citām jēdziena Bojārs nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Juris Bojārs
Personīgā informācija
Dzimis 1938. gada 12. februārī (86 gadi)
Karogs: Latvija Latvija, Rīga
Tautība latvietis
Nodarbošanās Jurists
Bērni Gundars Bojārs
Augstskola VDK augstskola, PSRS Ārlietu ministrijas Diplomātiskā akadēmija

Juris Bojārs (dzimis 1938. gada 12. februārī Rīgā) ir Latvijas politiķis un jurists, habilitēts juridisko zinātņu doktors. Ilggadējs LSDSP vadītājs. 2000. gadā tika apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1938. gada 12. februārī Rīgā. 1952. gadā pabeidza mācības Rīgas 49. pamatskolā, bet 1956. gadā Ogres Mežrūpniecības tehnikumā. No 1962. līdz 1966. gadam mācījās VDK Augstākajā skolā Maskavā. No 1977. līdz 1980. gadam studēja PSRS Ārlietu ministrijas Diplomātiskās akadēmijas neklātienes aspirantūrā. 1980. gadā aizstāvēja juridisko zinātņu kandidāta disertāciju "PSRS pilsonības starptautiski tiesiskie aspekti", bet 1987. gadā doktora disertāciju "Pilsonība starptautiskajās un valsts tiesībās".

Atmodas kustības laikā kļuva par Latvijas Tautas frontes aktīvistu. 1988. gadā viņu ievēlēja par PSRS Tautas deputātu no LTF saraksta. 1989. gadā Bojārs izveidoja LVU Starptautisko attiecību institūtu, kļuva par tā vadītāju. 1989. gadā bijis iekļauts izolējamo inteliģences pārstāvju sarakstā.[1]

Pēc Latvijas PSR Augstākās Padomes 1990. gada 15. februāra "Deklarācijas jautājumā par Latvijas valstisko neatkarību" Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs Juri Bojāru iekļāva komisijā pasākumu sagatavošanai Latvijas ekonomiskās un politiskās neatkarības atjaunošanai.[2]

1990. gadā Bojāru ievēlēja par LPSR AP deputātu. 1991. gadā viņš kļuva par LZA korespondētājlocekli, 1992. gadā par habilitēto juridisko zinātņu doktoru, LZA locekli.

Būdams LR Augstākās padomes deputāts, pārejas laikmetā pētīja Zviedrijas labklājības valsts modeli Upsālas Universitātē, ASV modeli lekciju laikā Indiānas un Mērilendas štata universitātēs, taču šo viņa no AP tribīnes piedāvāto pieredzi priekšsēdētājs Gorbunovs mēdza apraut ar frāzi, lai "nelasot profesoriskas lekcijas". Uzskata, ka pēc neatkarības atjaunošanas Latvijā pie varas ir bijušas tikai labējās partijas, kas "visu šo laiku ir strādājuši šauras bagātnieku saujiņas interesēs". Viņi noorganizēja amerikāņu izpratnē valsts nozagšanu jeb tādu valsts, pašvaldību un kooperatīvu īpašuma sagrābšanas privatizāciju, kas budžetam izmaksāja vairāk, nekā ienesa valsts kasē.[3]

No 1992. līdz 2002. gadam bija LDDP, LSDP, LSDSP priekšsēdētājs. 2001. gadā tika prezentēts Bojāra izstrādātais Satversmes grozījumu projekts.[4]

No 2005. līdz 2006. gadam bija LSDSP priekšsēdētājs. 2006. gadā ar Satversmes tiesas spriedumu atguva personīgās tiesības kandidēt Saeimas un pašvaldību vēlēšanās, jo viņš "ar aktīvu darbību ir pierādījusi savu pozitīvo attieksmi pret Latvijas valsti."[5][6]

Apbalvojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2000. gadā apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.

Ģimene[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dēls Gundars Bojārs, Rīgas domes priekšsēdētājs (2001-2005).

Monogrāfijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • "Pasaules valstu pilsonība" R.: 1993,
  • "Starptautiskās tiesības" R.: 1996,
  • "Starptautiskās investīcijas " R.: 1996,
  • "Starptautiskās privāttiesības" R.: Zvaigzne ABC, 1998. ISBN 9984-04-922-1
  • "Starptautiskās publiskās tiesības" 4 sējumos:
  • "Starptautiskās privāttiesības" 2., pārstrādātais izdevums:

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Tālavs Jundzis. 4. maijs: Rakstu, atmin̦u un dokumentu krājums par Neatkarības deklarāciju. Fonds "Latvijas Vēsture", 2000.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. No grāmatas "Ivars Ķezbers DURVĪS. Tā tas bija", citēts Izolējami 'X stundā' - slepens dokuments ar arestējamiem Atmodas laika latviešiem delfi.lv 2015. gada 5. maijā
  2. Par komisiju pasākumu sagatavošanai Latvijas ekonomiskās un politiskās neatkarības atjaunošanai "Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs", 09.03.1990.
  3. Aldis Lauzis. «Pietiek :: Juris Bojārs par valsts nozagšanu un naudas atmazgāšanu». www.pietiek.com, 2018-02-28. Skatīts: 2020-01-12.
  4. Puriņs G., Šulcs U. Juri Bojāru par prezidentu! Diena 2001. gada 4. augusts
  5. «Par Saeimas vēlēšanu likuma 5. panta 5. un 6.punkta un Pilsētas domes, novada domes un pagasta padomes vēlēšanu likuma 9. panta pirmās daļas 5. un 6. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1., 9., 91. un 101. pantam un Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 25. un 26. pantam». LIKUMI.LV (latviešu). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013-02-05. Skatīts: 2019-07-16.
  6. «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 27. septembrī. Skatīts: 2007. gada 6. februārī.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]