Kūrfirsts
Kūrfirsts (vācu: Kurfürst — 'vēlējošs firsts', — pārnesums no latīņu: princeps elector imperii), dažreiz arī elektors, ir firsts, kuram ir tiesības vēlēt Svētās Romas impērijas ķeizaru. Saskaņā ar 1356. gada Zelta bullu, kūrfirsta statuss bija septiņiem impērijas firstiem: Maincas arhibīskapam, Trīres arhibīskapam, Ķelnes arhibīskapam, Bohēmijas karalim, Reinas pfalcgrāfam (arī — Kūrpfalca), Saksijas hercogam, un Brandenburgas markgrāfam.
Tā kā impērijā vienīgais karaļa tituls piederēja Bohēmijas karalim, tad kūrfirsts bija nākamais augstākais tituls, kam bija attiecīgs prestižs.
Dokumentējama kūrfirstu institūcija aizsākās 13. gadsimtā, kad viņi vēlēja Romiešu karali, kas bija pēdējais solis pirms kronēšanas Romā par Svētās Romas impērijas ķeizaru. Kārlis V bija pēdējais kronētais ķeizars. No 1440. gada vēlēšanas kļuva aizvien formālākas, jo par ķeizariem vienmēr ievēlēja Hābsburgu dinastijas pārstāvjus. Vienīgais izņēmums bija ķeizars Kārlis VII Vitelsbahs (1742—1745).
Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vēlēta karaļa institūcija bija tradicionāla senajām ģermāņu ciltīm, tai skaitā frankiem, kuru karali Kārli 800. gadā Romā kronēja par imperatoru. Pēc viņa nāves franku impērija sadalījās vairākās nestabilās valstīs, kurās pastāvēja vēlēta karaļa institūcija. Spēcīgākās no tām bija Rietumfranku valsts un Austrumfranku valsts, no kurām pakāpeniski izveidojās Francija un Vācija. Rietumfranku un Austrumfranku valstīs Karolingu dinastija drīz izmira un karaļa vēlēšanas no formālas mantinieka apstiprināšanas kļuva par asiņainu cīņu iemeslu. Kapetingu dinastija ātri nostiprinājās nākamās Francijas teritorijā un uz imperatora titulu pretenzijas neizvirzīja, kamēr nākamās Vācijas teritorijā vēl vairākus gadsimtus notika reģionālo dinastiju cīņas par ķeizara troni.
Speciāla augstmaņu sapulce, kas ievēlēja nākamo ķeizaru pieminēta 1125., 1152., 1198. gados. Vēlēšanās piedalījās ietekmīgākie baznīcas bīskapi un galveno vācu tautību — franku, švābu, sakšu un bavāru valdnieki. Frankonijas, Švābijas, Saksijas un Bavārijas hercogi bija pietiekoši spēcīgi, lai regulāri saceltos pret ķeizariem un paši pretendētu uz ķeizara troni.
Sastāva stabilizēšanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1257. gada vēlēšanās piedalījās trīs garīdzniecības pārstāvji — Maincas arhibīskaps, Trīres arhibīskaps, Ķelnes arhibīskaps un četri laicīgie valdnieki: Bohēmijas karalis, Reinas pfalcgrāfs, Saksijas hercogs un Brandenburgas markgrāfs. Šo sastāvu kā galīgu apstiprināja arī 1356. gadā izdotā ķeizara Kārļa IV Zelta bulla.
Arhibīskapi pārstāvēja trīs spēcīgākos kristietības centrus, kamēr par četrām valdnieku vietām notika asas cīņas. Reinas pfalcgrāfs pārstāvēja Frankoniju pēc tās pēdējā hercoga nāves 1039. gadā. Brandenburgas markgrāfs sāka pārstāvēt Švābiju pēc tam, kad 1268. gadā ar nāvi sodīja tās pēdējo hercogu un hercogisti sadalīja. Saksijas hercogistes teritorija laika gaitā samazinājās, taču saglabāja prestižu. Bavāriju un Reinas pfalcu sākotnēji pārstāvēja viens cilvēks, taču 1253. gadā tika izveidotas divas elektoru vietas, kuras ieņēma bavāru Vitelsbahu dinastijas pārstāvji, kam asi pretojās pārējie elektori, kam nebija pieņemama vienas dinastijas varas palielināšanās. Arī Bohēmijas karaļa klātbūtni sākotnēji centās apstrīdēt uz tā pamata, ka viņš pārstāv nevācu zemes.
1338. gadā tika nolemts, ka par ķeizaru var kļūt uzreiz pēc elektoru vairākuma balsojuma, negaidot Romas pāvesta piekrišanu un kronēšanu.
Sastāva maiņas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Trīsdesmitgadu kara laikā, 1621. gadā Pfalcas elektors tika izslēgts no elektoru vidus, un viņa vietu ieņēma Bavārijas hercogs. Pēc kara beigām 1648. gadā Pfalcas elektora vietu atjaunoja, vienlaikus saglabājot Bavārijas hercoga vietu. Lai arī abi elektori nāca no Vitelsbahu dinastijas, pēdējo gadsimtu laikā atšķirības starp Pfalcu un Bavāriju bija pieaugušas tiktāl, ka šī radniecība nevienu vairs neuztrauca. Elektoru skaits pieauga līdz 8.
Šķelšanās starp katoļiem un protestantiem radīja jaunas problēmas. 1685. gadā par Reinas pfalcgrāfu kļuva katolis, tāpēc 1692. gadā tika radīta jauna vieta protestantu elektoram, ko ieņēma Braunšveigas-Līneburgas hercogs, kas vēlāk zināms kā Hanoveres hercogs. Saksijas kūrfirsta pāriešana katoļticībā 1697. problēmas neradīja. Spānijas mantojuma kara laikā, 1706. gadā no elektoru kolēģijas izslēdza Bavārijas hercogu un Ķelnes arhibīskapu, taču abi tika atjaunoti jau 1714. gadā. Pēc tam, kad Reinas pfalcgrāfs mantoja Bavārijas troni, abas elektoru vietas apvienoja vienā.
Pēc Trīsdesmitgadu kara beigām radās jautājumi par protestantu elektoru skaitu. Protestanti vēlējās vienādu elektoru skaitu ar katoļiem. 1690. gadā ievēlētajam Leopoldam I vajadzēja vācu valdnieku atbalstu dinastisko ambīciju uzturēšanā par Spānijas kroni. 1692. gadā ķeizars izlēma piešķirt Hannoveres kūrfirsta titulu Braunšveigas-Lineburgas hercogam Ernstam Augustam, kura dēls 1714. gadā kļuva par Lielbritānijas karali Džordžu I. Ernsts Augusts no konkurenta kļuva par Leopolda I atbalstītāju un apsolīja katoļiem ticības brīvību savās zemēs. Lai saglabātu trauslo elektoru līdzsvaru, Hannovere kļuva par pilntiesīgu elektoru tikai 1708. gadā, vienlaikus ar Hābsburgu valdītās Bohēmijas karalistes atjaunotu uzņemšanu elektoru kārtā. 1706. gadā Bavārija zaudēja elektora tiesības, kuras atguva 1714. gadā.[1]
18. gadsimta beigās elektori tika dalīti konfesijās. Katoļus pārstāvēja Maincas, Trīres, Ķelnes arhibīskapi, Bohēmijas karalis (Hābsburgu dinastija) un Bavārijas kūrfirsts. Protestantus pārstāvēja Saksijas kūrfirsts (personīgi katolis), Brandenburgas kūrfirsts (Prūsijas karalis) un Hannoveres kūrfirsts (Lielbritānijas karalis).
Elektoru starpā pastāvēja sīva konkurence par dažādiem prestiža tituliem. Jaunajam Hannoveres kūrfirstam piešķīra impērijas virsmantziņa titulu. Pirms tam to ieņēma Pfalca, kas atguva 1623. gadā Bavārijai zaudēto impērijas saimniecības virspārziņa titulu. Kad 1714. gadā Bavārija atguva elektora tiesībai, tai piešķīra impērijas virsmantziņa titulu, Hannoverei paliekot tukšā, jo tā par pazemojošu uzskatīja piedāvāto impērijas zirgu virspārvaldnieka titulu. Kad Vitelsbahu dinastiskās mantošanas ceļā Pfalcas elektors ieguva arī Bavārijas troni, 1779. gadā Hannovere atguva impērijas virsmantziņa titulu. Tituliem nebija reālas nozīmes, taču tie iespaidoja elektoru secību impērijas ceremonijās un kronēšanā. Titulu kārtība bija – Impērijas virskanclers (Mainca), Itālijas virskanclers (Ķelne), Burgundijas virskanclers (Trīra), virsmaršals (Saksija), virskambarkungs (Brandenburga), virskausanesējs (Bohēmija), virsmantzinis (sākotnēji Pfalca, Bavārija kopš 1623.), virsmantzinis (Pfalca, radīts 1648).[1]
Līdz ar Napoleona karu sākumu un franču aneksijām Reinas pierobežā, sāka mainīties elektoru sastāvs un to skaits pieauga līdz 10, taču tam nebija nekādas praktiskas nozīmes, jo līdz impērijas beigām 1806. gadā jaunas vēlēšanas netika sasauktas.
Pēc 1806. gada[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pēc impērijas pastāvēšanas beigām 1806. gadā kūrfirsti turpināja valdīt savās zemēs ar jauniem tituliem. Izveidojās Bavārijas karaliste, Virtembergas karaliste un Saksijas Karaliste. Napoleona iekarotās Hannoveres kūrfirsta titulu turpināja lietot Lielbritānijas karalis, kas Vīnes kongresā panāca Hannoveres karalistes izveidošanu. Vienīgi Hesenes lielhercogistes elektors turpināja lietot kūrfirsta titulu, uzskatot, ka tas ir pārāks par lielhercoga titulu.
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ 1,0 1,1 «Germany and the Holy Roman Empire». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 30. augustā. Skatīts: 2018. gada 10. augustā.