Lietuvas iekļaušana PSRS
Lietuvas iekļaušana PSRS attiecas uz laika posmu starp 1940. gada 15. jūnija Lietuvas okupācijā radītās Paļecka marionešu valdības izveidošanu un formālu jaunizveidotās Lietuvas PSR iekļaušanu PSRS sastāvā 1940. gada 3. augustā. Valsts iekļaušana PSRS tika īstenota pēc tās pašas shēmas kā okupētās Latvijas un Igaunijas iekļaušana PSRS.
Pirmajās nedēļās pēc valsts okupācijas publiski netika izvirzīts sauklis par Lietuvas iestāšanos PSRS, taču līdz ar nelikumīgajām Seima vēlēšanām Lietuva no neatkarīgas valsts kļuva par Lietuvas PSR un 3. augustā pēc komunistu kontrolētā parlamenta lūguma tika uzņemta PSRS. Lietuvas Republikas ekonomikas un sabiedrības pilnīga sovetizācija tika pabeigta tikai pēc Otrā Pasaules kara.
Marionešu valdības izveidošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
PSRS ultimātā demisionējušās valdības vadītājs, un Prezidenta Smetonas bēgšanas dēļ pagaidu Valsts Prezidenta pienākumus pildošais Antans Merķis 1940. gada 17. jūnijā pieņēma PSRS emisāra Dekanozova izveidotās Justa Paļecka Tautas valdības zvērestu un tajā pašā dienā atkāpās no amata, ļaujot Paļeckim kļūt par Valsts Prezidentu. Jaunā valdība zvērēja uzticību Lietuvas konstitūcijai un nolika vainagu uz Neatkarības karā kritušā Nezināmā kareivja kapa. Lielākā daļa jauno ministru bija sabiedrībā labi pazīstami un ar komunistiem nesaistīti cilvēki.[1]
Valdību sākotnēji veidoja:
- Ministru prezidents un Iekšlietu ministrs Justs Paļeckis, kurš pārņēma arī Valsts prezidenta pienākumu izpildīšanu.
- Ministru prezidenta vietnieks un Ārlietu ministrs Vincs Krēve-Mickevičs.
- Izglītības ministrs Antans Venclova.
- Kara ministrs un armijas komandieris ģenerālis Vitkausks.
- Satiksmes ministrs Vincs Vidmants.
- Zemkopības ministrs Ķickis.
- Tieslietu ministrs Povils Pakarklis.
- Finansu ministrs un pagaidu Satiksmes ministrs Ernests Galvanausks.
- Zemkopības ministrs Mats Mickis.
- Veselības ministrs Moisejs Kogans.[2]
Par pirmajiem valdības uzdevumiem tika pasludināta jauna vēlēšanu likuma pieņemšana un pēdējo pašvaldības vēlēšanu (kurās atkal bija uzvarējuši Smetonas vadītie nacionālisti) rezultātu atcelšana. Pēc Sarkanās armijas ienākšanas izsludinātais skaidras naudas izņemšanas aizliegums no banku kontiem tika pagarināts līdz 1. jūlijam. Iedzīvotājiem no bankas nedēļā ļāva izņemt ne vairāk kā 250 litu.[3]
Varas pārņemšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Jau 19. jūnijā komunists Ģedvils kļuva par Iekšlietu ministru un nākamais Lietuvas kompartijas vadītājs Sņečkus par Drošības departamenta direktoru. 5. jūlijā Galvanauska vietā par Finanšu ministru kļuva komunists Vaišnors. 25. jūnijā legalizēja Lietuvas kompartiju un 28. jūnijā komjauniešu organizāciju. 29. jūnijā kompartija izplatīja aicinājumu pēc jaunas Konstitūcijas, zemes nacionalizācijas un stingru vēršanos pret valsts ienaidniekiem. 1. jūlijā paziņoja par esošā Seima atlaišanu un aizliedza visas politiskās un sabiedriskās organizācijas. Tā kā Smetonas ieviestais politisko partiju aizliegums netika atcelts un līdzšinējās valdošās Nacionālistu partijas darbība tika pārtraukta, par vienīgo legālo partiju valstī kļuva Komunistiskā partija.
6. jūlijā izveidoja miliciju. Atlaida laikraksta Lietuvos aidas redaktoru, sākas komunistu laikraksta Tiesa drukāšana. Jūlija beigās pārtrauca visu pirms 20. jūnija iznākošo preses izdevumu iznākšanu. Sākās komunistiem nepieņemamu grāmatu izņemšana no bibliotēkām, aizliedza starptautisko tālsarunu veikšanu. Jūlija sākumā bija skaidrs, ka Tautas valdības vietā lēmumus pieņem Dekanozovs un Padomju vēstniecība, komunistu kontrolētā Iekšlietu ministrija un Sarkanās armijas komandieri.
6. jūlijā pasludināja likumu par jauna Seima vēlēšanām 14. jūlijā, kaut likumdošana paredzēja 2 mēnešus starp vēlēšanu izsludināšanu un vēlēšanu dienu. Jaunais likums noteica, ka dalība vēlēšanās ir obligāta un ka pasēs tiks izdarīta atzīme par piedalīšanos vēlēšanās. Tika paziņots, ka kandidātus drīkst izvirzīt tikai legālas organizācijas — tātad vienīgi komunistu organizācijas. 7. jūlija dekrēts par neuzticamu elementu arestu aizsāka sarkano teroru. Pirmie aresti notika 11. jūlija naktī, tikai dažas dienas pirms izsludinātajām vēlēšanām.[1] Jau līdz vēlēšanām nomainīja 19 no 23 pilsētu vadītājiem un 175 no 261 apriņķu vadītājiem.
Aneksija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
17. jūlijā Tallinā notika visu trīs padomju emisāru — Dekanozova, Višinska un Ždanova tikšanās. Tā kā visās valstīs bija notikušas nedemokrātiskas vēlēšanas, viņi pārrunāja kārtību, kādā tuvākajās dienās Baltijā tiks pasludinātas padomju republikas, kas lūgs uzņemšanu PSRS. Uzreiz pēc vēlēšanām komunistu vadībā Lietuvā rīkoja mītiņus, pieprasot Lietuvu pasludināt par sociālistisku republiku, nacionalizēt bankas un uzņēmumus, iestāties PSRS.
Lietuvas jaunais Tautas Seims uz savu pirmo sēdi sanāca 21. jūlijā Kauņas Valsts teātrī. Sapulces zālē brīvi sajaucās ievēlētie deputāti, skatītāji un komunistu atbalstītāji. Neievērojot parasto procedūru par likumu apspriešanu komisijās trīs lasījumos, tika iesniegti divi ierosinājumi — pasludināt Lietuvu par sociālistisku republiku un lemt par iestāšanos PSRS. Atbilstoši nedemokrātiskajai, taču spēkā esošajai 1938. gada Lietuvas Konstitūcijai, suverēnā vara nepiederēja Seimam, un tas nevarēja pats lemt par valsts likteni. Kad bija jābalso par padomju varas nodibināšanu, balsis pat netika skaitītas. Lietuvas liktenis bija izlemts 2,5 stundu laikā. Tajā pašā dienā Dekanozovs atstāja Lietuvu. 22. un 23. jūlijā pasludināja likumus par zemes, banku un rūpniecības uzņēmumu nacionalizāciju.
Tautas Seims pieņēma lēmumu sūtīt uz Maskavu delegāciju 20 cilvēku sastāvā, lai lūgtu Lietuvas PSR uzņemt PSRS. 1940. gada 3. augusta sesijā PSRS Augstākā Padome nolēma uzņemt Lietuvu PSRS.[4]
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ 1,0 1,1 Occupation/Anexation and Sovietisation of Lithuania[novecojusi saite]
- ↑ «Lietuvas valdības paredzamais sastāvs». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 28. aprīlī. Skatīts: 2015. gada 30. decembrī.
- ↑ «J. Palecka valdības nodomi». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 28. aprīlī. Skatīts: 2015. gada 30. decembrī.
- ↑ «Sveicam Padomju Lietuvu - PSRS jauno Republiku». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 31. decembrī. Skatīts: 2014. gada 17. februārī.