Šigeloze
 | Brīdinājums: Vikipēdija nevar aizstāt ārstu! |
Šigeloze jeb bakteriālā dizentērija ir infekcijas saslimšana, kura raksturojas ar resnās zarnas invāziju ar kolīta attīstīšanos un organisma intoksikāciju. Saslimšana raksturojas ar smagu patogenitātes sākumetapu[1].
Patoģenēze[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Izejot cauri M-šūnām uz zemgļotādas iekšieni, šigellas iedarbojas ar makrofāgiem, izraisot to apoptozi. Rezultātā sākas citokīna IL-8 (interleikīna-8) izdalīšanās, kas iniciē iekaisuma procesu zemgļotādā, līdz ar ko attīstās iekaisuma dizentērija[1].
Fagocītu apoptoze ļauj šigellām iekļūt epitēlijšūnu bazālajā pusē. Šigellu starpšūnu migrācija izraisa audu eroziju. Šigellu nāves gadījumā sākas šigatoksīna un pseidošigatoksīna izdalīšanās, no kuru iedarbības fēcēs parādās asinis. Patoloģiskais process ierobežojas ar resno zarnu. Bakterēmiju šigelozē nenovēro. Pirmā serovara Shigella dysenteriae šigatoksīns var nonākt asinīs un ar asinsriti tas var sasniegt nieres, kur izraisa nieru glomerulu bojājumus. Šajā gadījumā iekaisušais endotēlijs sašaurina asinsvadus, paātrinot asinsriti. Tas savukārt paaugstina dinamisko spiedienu, izraisot receptoru atkailināšanos Villebranda faktoram, kas savukārt izraisa trombocītu agregāciju (salipšanu), novedot pie asinsvadu oklūzijas un urēmijas attīstības[1].
Imunitāte[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Aizsardzībā pret infekciju galvenā nozīme ir sekrēcijas imūnglobulīnam IgA, kas novērš adhēziju, un intraepiteliālo limfocītu citotoksiskā antiķermeņatkarīgā aktivitāte, kuri kopīgi sadarbojoties iznīcina šigellas[1].
Profilaktika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Specifisko profilaktisko līdzekļu nav. Ārstējas ar klebsiellu bakteriofāgu un antibiotiku lietošanu. Ir nepieciešama antibiotikogrammu kontrole[1].
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
 | Šis ar medicīnu saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |