Rapallo līgums (1922)

Rapallo līgums tika noslēgts 1922. gada 16. aprīlī starp Veimāras Republiku un Padomju Krieviju.

Apstākļi, kas noveda pie līguma noslēgšanas

20. gadu pirmajā pusē, pārvarējuši ilūzijas par drīzu pasaules komunistisku revolūciju, padomju līderi sāka pievērst lielāku uzmanību diplomātisko attiecību noregulēšanai ar lielvalstīm. Pirmie soļi attiecību uzlabošanā tika sperti 1921. gadā, kad parakstīja tirdzniecības līgumus ar Lielbritāniju un Vāciju. Pagriezienu šajā politikā iezīmēja 1922.g. aprīļa Dženovas konference.

1922. gada aprīlī darbu sāka Dženovas konference, kurā Lielbritānija, Francija u.c. valstis apsprieda ekonomiskās attiecības ar Padomju Krieviju, pieprasot, lai tā atzīst pirmskara valdības parādus (ar saviem procentiem) un atdod ārzemniekiem nacionalizētos īpašumus. Padomju valdība principā neatteicās atmaksāt parādus, taču prasīja no Rietumvalstīm diplomātisku atzīšanu un palīdzību Krievijas ekonomikas atjaunošanā, kā arī atlīdzināt Pilsoņu kara laikā nodarītos zaudējumus, kuri, pēc padomju puses aprēķiniem, pat divas reizes pārsniedza cara valdības parāda summu.

Līguma noslēgšana un tā ietekme uz starptautiskajām attiecībām

Kad sarunas šajā jautājumā nonāca strupceļā, padomju un vācu pārstāvji Rapallo pilsētiņā Dženovas tuvumā parakstīja vienošanos par diplomātisko un tirdzniecisko attiecību nodibināšanu un atteikšanos no savstarpējām pretenzijām par veciem parādiem. Abas puses slepeni vienojās, ka Krievija palīdzēs atjaunot un modernizēt Versaļas līguma rezultātā stipri samazinātos Vācijas bruņotos spēkus, bet Vācija savukārt līguma rezultātā nodrošinās militārās un ekonomiskās koncesijas, atzīs Krievijas valdību. Ar šo soli abas valstis pārvarēja diplomātisko izolāciju un vienlaikus apliecināja savas revizionistiskās tieksmes attiecībā uz pēckara pasaules starptautisko kārtību. Šī krievu — vācu draudzība turpinājās līdz Hitlera atnākšanai 1933. gadā. Piemēram, 1928. gadā aptuveni trešo daļu no PSRS ārējās tirdzniecības apjoma veidoja preču apmaiņa ar Vāciju.