Benzodiazepīni (BZD, BDZ) ir psihotropās vielas, kuru ķīmiskajā struktūrā ietilpst kondensēts benzola un diazepīna gredzens jeb benzodiazepīns. Pirmais benzodiazepīnu grupas nomierinošais līdzeklis, ko nejauši atklāja Leo Sternbahs, bija hlordiazepoksīds 1955. gadā, kam drīz sekoja diazepāms 1963. gadā.[1]
Nedrīkst lietot ilgstoši psihožu un depresiju gadījumos, jo tie ir maz efektīvi šādās situācijās.
Nedrīkst lietot ar alkoholu, jo tas potencē darbību.
Atkarībā no indikācijām un pacienta profesijas, jāpielieto vai nu centrālie, vai dienas trankvilizatori.
Benzodiazepīnus nedrīkst lietot grūtniecei 4 dienas pirms dzemdībām, var attīstīties „ļenganā bērna sindroms”.
Blakusparādību dēļ un atkarības attīstības riska dēļ benzodiazepīnus jālieto ne vairāk kā 2 – 4 nedēļas. Ilgstoša lietošana var izraisīt atmiņas pavājināšanos.
Benzodiazepīnu atcelšanu jāveic pakāpeniski samazinot devu. Strauji pārtraucot, var parādīties spēcīgs abstinences sindroms.
Nedrīkst ordinēt personām, par kurām ir informācija, ka varētu būt iepriekšējas atkarības slimības.