Valērija Novodvorska
| ||||||||||||
Valērija Novodvorska (krievu: Валерия Ильинична Новодворская; dzimusi 1950. gada 17. maijā Baranavičos, Baltkrievijas PSR, PSRS, mirusi 2014. gada 12. jūlijā Maskavā, Krievijā) bija disidente, žurnāliste, politiķe, cilvēktiesību aktīviste.[1]
Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
.jpg)
Dzimusi 1950. gada 17. maijā Baranaviču pilsētā, Baltkrievijas PSR inženiera Iļjas Burština (1923–2016) un ārstes Ņinas Novodvorskas (1928–2017) ģimenē. 1968. gadā ar sudraba medaļu beidza mācības vidusskolā Maskavā, uzsāka studijas Morisa Torēza Maskavas svešvalodu institūta franču valodas plūsmā. Jau 1969. gadā dibināja nelegālu pagrīdes disidentu grupu, kurā tika apspriesta bruņota komunistiskā režīma gāšanas nepieciešamība.
1969. gada 5. decembrī kremļa Kongresu pilī Valērija Novodvorska izplatīja skrejlapas ar pašsacerētu pretpadomju dzejoli Paldies, Tev, Partija! (krievu: Спасибо, партия, тебе!), tika apcietināta un apsūdzēta pretpadomju aģitācijā un propagandā (KPFSR Kriminālkodeksa 70. pants). Novodvorsku ieslodzīja Lefortovas cietuma vieninieku kamerā, vēlāk pārvietota uz Kazaņu, kur no 1970. gada jūnija līdz 1972. gada februārim turēja speciālajā psihiatriskajā slimnīcā.[2] Pēc atbrīvošanas Novodvorska strādāja par pedagogu un tulkotāju, līdztekus darbojās Samizdata pagrīdes literatūras izplatīšanas tīklā. 1977. gadā absolvēja Krupskas Maskavas apgabala Pedagoģiskā institūta Svešvalodu fakultātes neklātienes nodaļu.
No 1977. līdz 1978. gadam piedalījās pret PSKP vērstas politiskās partijas Brīvā starpnozaru strādnieku apvienība (krievu: Свободного межпрофессионального объединения трудящихся (СМОТ)) dibināšanā. Novodvorsku regulāri izsauca uz pratināšanām, viņas dzīvesvietā veica kratīšanas, ievietoja psihiatriskajās slimnīcās, tiesāja 1978., 1985. un 1986. gadā.
Perestroikas laikā no 1987. līdz 1991. gadam viņa organizēja politiskus mītiņus, 1988. gadā bija viena no Demokrātiskās savienības (krievu: Демократический союз) dibinātājām. Pēc PSRS sabrukuma viņa atbalstīja Krievijas Federācijas prezidenta Borisa Jeļcina 1993. gada 21. septembra rīkojumu par Krievijas Augstākās padomes un Tautas deputātu kongresa atlaišanu. 1993. gadā piedalījās labēji liberālo partiju vēlēšanu apvienības Krievijas izvēle (krievu: Выбор России) dibināšanā. 1995. gadā balotējusies ievēlēšanai Krievijas Valsts domē no Ekonomiskās brīvības partijas (krievu: Партия экономической свободы) saraksta.
2010. gada martā Novodvorska parakstīja publisko petīciju Putinam ir jāaiziet (krievu: Путин должен уйти), kas aicināja prezidentam Vladimiram Putinam nolikt savas pilnvaras. Aktīvi darbojās žurnālistikā un publicējās periodikā un interneta izdevumos Грани.ру, Эхо Москвы, The New Times.
Savā publicistikā un politiskajā darbībā asi vērsusies pret cilvēktiesību pārkāpumiem Krievijā, tai skaitā Pirmā un Otrā Čečenijas kara laikā, ka arī pret Vladimira Putina piekopto neoimperiālismu, revanšismu un nacionālismu, kritizēja Krievijas vēršanos pret Ukrainas teritoriālo vienotību un Krimas okupāciju un aneksiju.
2012. gadā kopā ar domubiedru, uzņēmēju un politiķi Konstantīnu Borovoju apmeklēja Latviju, aģitējot referendumā nebalsot par krievu valodu kā otro valsts valodu.[3] 2013. gadā kopā ar Konstantīnu Borovoju dibināja liberāla virziena, prorietumniecisku politisko partiju Rietumu izvēle (krievu: Западный выбор).
Mirusi 2014. gada 12. jūlijā no sepses, ko izraisīja pēdas flegmona. Atvadu ceremonija norisinājās Maskavas Saharova centrā, tur ieradās tūkstošiem cilvēku.[4]
Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vairāku grāmatu autore: "Virs bezdibeņa melos" (krievu: Над пропастью во лжи), "Manai Kartāgai ir jākrīt" (krievu: Мой Карфаген обязан быть разрушен), "Viņpus izmisumam" (krievu: По ту сторону отчаяния), "Slāvietes ardievas" (krievu: Прощание славянки), "Dzejnieki un valdnieki" (krievu: Поэты и цари).
Apbalvojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Saņēmusi Gaļinas Starovoitovas balvu "Par ieguldījumu cilvēktiesību aizsardzībā un demokrātijas stiprināšanā Krievijā". 2008. gadā apbalvota ar Lietuvas Dižkunigaiša Ģedimina ordeņa Bruņinieka krustu.
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ [1] http://www.viperson.ru (krieviski)
- ↑ Psihiatrija kā Padomju varas ierocis Arhivēts 2014. gada 17. jūlijā, Wayback Machine vietnē. (krieviski)
- ↑ [2] www.diena.lv 2012. gada 23. februārī
- ↑ «Прощание с Валерией Новодворской». Грани.Ру.
Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Valērija Novodvorska.
|