135 filma

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
135 formāta filma. Filma ir 35 mm plata. Atsevišķs kadrs parasti ir 36 × 24 mm izmērā.

Terminu 135 (ISO 1007) 1934. gadā ieviesa Kodak[1] 35 mm platas fotogrāfijām paredzētas filmas apzīmēšanai. Šis formāts strauji kļuva populārs, un 60. gadu beigās tas, apsteidzot 120 formātu, kļuva par populārāko filmu formātu. Par spīti konkurencei ar citiem formātiem — 828, 126, 110 un APS, šis ir populārākais filmas formāts arī mūsdienās.

135 formāta filma ir uztīta uz spoles un ievietota gaismas necaurlaidīgā metāla kasetē. Filmas lenta ir vienā galā piestiprināta spolei, no kasetes to izvelk pa ar velvetu noklātu spraugu. Filmas platums un perforācija ir tādi paši kā 35 mm kinofilmai.

Īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

135 formāta filmas kadrs un perforācija

Standarta attēla izmērs ir 24 × 36 mm. Pārtinot kadru, filma pārvietojas pa 8 perforācijas caurumiņiem, aptuveni 38 milimetriem. Starp atsevišķiem kadriem paliek 2 mm atstarpes. Fotoaparātiem ir atšķirīgi kadru pārtīšanas mehānismi, tāpēc atšķiras arī kadru novietojums attiecībā pret perforācijas caurumiņiem. Filmas biezums ir aptuveni 0,14 mm.

Tiek lietoti arī citi attēla izmēri, piemēram puskadrs — 18 × 24 mm. Šis formāts guva zināmu popularitāti 60. gados, kad filmas bija dārgas[nepieciešama atsauce]. Novērošanas kameras lietoja 24 × 24 mm izmēru.

Sastopami arī retāki attēlu izmēri. Agrīni Nikon tālmēra fotoaparāti lieto 24 × 32 mm un 24 × 34 mm izmērus, daži stereo fotoaparāti lieto 24 × 23 mm izmēru. 1967. gadā PSRS fabrika KMZ ieviesa 24 × 58 mm panorāmisku formātu reizē ar fotoaparātu Horizont. 1998. gadā Hasselblad ieviesa 24 × 65 mm panorāmisku formātu reizē ar fotoaparātu XPan. Tessina miniatūrie fotoaparāti lieto 21 × 14 mm izmēru.

Filma ir pieejama dažādos garumos un atbilstoši ar dažādiem kadru skaitiem. Pilna garuma filmā ietilpst 36 kadri (lietojot 24 × 36 mm kadra izmēru). Bieži tiek lietotas arī 24 un 12 kadru filmiņas. Ja filmiņa kamerā tiek ielādēta tumsā, filmiņā ietilpst vēl 3 papildus kadri. Daži fotoaparāti ļauj nesabojāt šos papildus kadrus arī filmiņu ielādējot dienasgaismā[2]. Vienreizlietojamie 27 kadru fotoaparāti izmanto tumsā ielādētu 24 kadru filmiņu.

Tiek ražotas arī īsākas filmiņas. Kā paraugi ir bijušas pieejamas 6, 8, 10 un 15 kadru filmiņas. Šādi garumi ir tikuši izmantoti arī vienreizlietojamos fotoaparātos. Fotogrāfi, kas filmiņu ietin kasetē paši, var brīvi izvēlēties kadru skaitu. Lietojot tievu spoli, kasetē iespējams ietilpināt līdz 45 kadriem.

Ilford kādu laiku ražoja HP5 filmiņu izmantojot plānu poliestera pamatu, kasetē bija iespējams ietilpināt 72 kadrus šīs filmiņas. Tika ražoti speciāli attīstīšanas piederumi šīs garās filmiņas attīstīšanai.

Izfotografētai filmiņai pirms fotoaparāta atvēršanas jābūt ietītai atpakaļ kasetē. Daži motorizēti fotoaparāti pēc filmiņas ielādēšanas pārtin to visā garumā uz otru spoli un fotografē ačgārnā secībā, filmiņu pamazām velkot atpakaļ kasetē. Šādi fotoaparātu nejauši atverot tiek pasargāta izfotografētā filmiņas daļa. Šāds risinājums izmantots arī vienreizlietojamos fotoaparātos.

Sākot no astoņdesmitajiem gadiem filmiņu kasetes tiek marķētas ar DX kodu. Fotoaparāts to nolasa un automātiski uzstāda filmiņas jutības līmeni. Dažādas filmiņas ir atšķirīgā mērā jutīgas pret gaismu. Jutīguma līmeņus standartizē ISO. Mūsdienās tipiski filmiņu jutīguma līmeņi ir ISO 100/21° līdz ISO 800/30°. Profesionālai lietošanai ir pieejamas arī jutīgākas un mazāk jutīgas filmas.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Senākie 35 mm fototoaparāti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

35 mm kinofilmas standartu nodibināja Viljams Kenedijs Laurijs Diksons Tomasa Edisona laboratorijā. Viņš Eastman Kodak Company piegādāto 70 mm filmu pārgrieza gareniski divās vienāda platuma (35 mm) lentēs, savienoja tās vienu otrai galā un izveidoja perforāciju lentes abās pusēs. Sākotnējais kadra izmērs bija 18 × 24 mm, mūsdienās šis izmērs fotogrāfijā tiek saukts par "puskadru". Katra kadra abās pusēs bija četri perforācijas caurumi.

35 mm formāts tika izmantots vēl pirms to popularizēja Leica. Pirmais patents saistībā ar šo formātu izdots Leo, Audobard un Baradat 1908. gadā Anglijā. Pirmais lielā apjomā ražotais šī formāta fotoaparāts bija Homeos stereofotoaparāts, to ražot uzsāka Jules Richard 1913. gadā. Tas uzņēma 18 × 24 mm stereoattēlus, tam bija divi Tessar objektīvi un tas bija pārdošanā līdz 1920. gadam.

Pirmais veiksmīgi pārdotais 35 mm fotoaparāts bija America Tourist Multiple, to arī uzsāka ražot 1913. gadā, tas maksāja 175 dolārus (atbilst 3000 mūsdienu dolāriem, moderna Leica fotoaparāta cenai). Pirmais pilna kadra (24 × 36 mm) fotoaparāts visticamāk ir Simplex, sākts ražot ASV 1914. gadā. Ar to varēja uzņemt vai nu 800 puskadrus vai 400 pilnus kadrus uz 15.2 m gariem filmas ruļļiem.

Vācijā 1915. gadā uzsāka pārdot Levy-Roth ražotu puskadra fotoaparātu Minigraph. 1918. gadā tika izsniegts patents 35 mm Debrie Sept foto/kinokamerai. Tās pārdošana gan tika uzsākta tikai 1922. gadā.

Visbeidzot, Francijā ražotais un pārdotais Furet pilna kadra fotoaparāts bija pirmais mazais, lētais fotoaparāts, kas attāli atgādina mūsdienu modeļus.

Leicas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Oskara Barnaka izveidotais 35 mm Leica fotoaparāts pierādīja, ka mazais 24 × 36 kadra izmērs ir izmantojams arī profesionālā fotogrāfijā.

Barnaks fotoaparāta prototipu izveidoja jau 1913. gadā, tomēr pirmie eksperimentālie ur-Leica ražošanas laidieni (sērijas numuri no 100 līdz 130) sākās tikai 1923. gadā. Liela apjoma ražošana tika uzsākta 1925. gadā. Lai gan šajā laikā bija pieejami jau vairāk kā desmit dažādi 35 mm fotoaparātu modeļi, Leica fotoaparāti izrādījās veiksmīgi un drīz 35 mm formāts tika asociēts ar tiem. Par Leica fotoaparātu veiksmes pamatiem tika minēta to objektīvu kvalitāte, mazais izmērs, precīzā konstrukcija, arī augstā cena, kuras dēļ šie fotoaparāti ieguva prestižu statusu fotogrāfu un modes aprindās.

Uzpildītās kasetes un Kodak Retina fotoaparāti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kodak Retina II

Agrākajos laikos fotogrāfam filmu pirms lietošanas vajadzēja ievietot atkārtoti izmantojamās kasetēs un, vismaz dažiem fotoaparātiem, vajadzēja arī nogriezt filmas galiņu. 1934. gadā Kodak ieviesa 135 dienasgaismā ielādējamo vienreizlietojamo kaseti. Šī kasete bija izveidota tā, lai to varētu izmantot gan Leica, gan Contax, gan Kodak Retina fotoaparātā, kuram tā bija paredzēta. Retina fotoaparātu un dienasgaismā ielādējamās kasetes izgudroja Dr. Augusts Nagels Štutgartē. Kodak 1931. gada decembrī nopirka viņa uzņēmumu un izgudrojumu. Kodak Retina tirdzniecībā nonāca 1934. gada vasarā. Pirmais Kodak Retina fotoaparāts bija Typ 117. Kodak Retina fotoaparātu sērija bija ražošanā līdz 1969. gadam. 1935. gadā [Kodak sāka ražot 135 formāta Kodachrome krāsu filmu. 1936. gadā AGFA uzsāka ražot Agfacolor-Neu filmu.

235 un 435 ir apzīmējumi dienasgaismā ielādējamām spolēm, tās varēja ielādēt Leica vai Contax atkārtoti izmantojamās kasetēs dienasgaismā. 335 bija dienasgaismā ielādējama spole 24 × 23 mm stereo formātam.

Sešdesmitie—astoņdesmitie gadi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmoreiz demonstrēta 1959. gada martā, Nikon F spoguļkamera ievērojami uzlaboja 35 mm formāta fotoaparātu kvalitāti un paplašināja pielietojumu, tā veicināja profesionāļu, īpaši fotožurnālistu, pāreju no lielāka kadra izmēra fotoaparātiem uz parocīgām, izturīgām un ātri lietojamām 35 mm spoguļkamerām. 70. gados dažādi citi filmas izmēri bija zaudējuši popularitāti un izzuduši, bet 35 mm formāts tika lietots dažādos fotoaparātos—maināmu objektīvu spoguļkamerās, dažādu cenu līmeņu tālmēra fotoaparātos. Daudzi fotoaparātu ražotāji ražoja šim formātam paredzētus fotoaparātus.

Uzlabojās gan negatīvu, gan diapozitīvu krāsu filmu kvalitāte. Kļuva pieejamas jutīgākas un smalkāka grauda melnbaltās filmas. Tā kā 35 mm formātu lieto gan amatieri, gan profesionāļi, šim formātam ir pieejama lielākā filmu dažādība. Astoņdesmitajos gados tika ieviests DX kodējums, sākti ražot pieņemamas kvalitātes vienreizlietojamie fotoaparāti ar plastmasas objektīviem. Automātiskas "viss-vienā" attīstīšanas un drukas iekārtas padarīja 35 mm attīstīšanu vienkāršu un lētu. Kvalitatīvas izdrukas kļuva pieejamas ne tikai specializētās laboratorijās, bet arī lielveikalos, iepirkšanās centros, fotogrāfijas bieži tika izgatavotas mazāk kā stundas laikā.

Deviņdesmitie—mūsdienas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1996. gadā vairākas fotokompānijas apvienoti iepazīstināja ar jaunu Advanced Photo System (APS) formātu kā 135 formāta aizvietotāju. Profesionālie fotogrāfi šo standartu neuztvēra nopietni mazāka kadra izmēra dēļ, lai arī tika ražotas APS formāta spoguļkameras. Vienkāršo vienas pogas fotoaparātu tirgū, kuram šis standarts bija pamatā paredzēts, tas iesākumā bija vidēji veiksmīgs, tomēr popularitātē nepārspēja 135 formātu. Apmēram piecus gadus kopš APS formāta rašanās plaši pieejami sāka kļūt ciparu fotoaparāti un APS tirdzniecības apjomi kritās.

Nikon F6—mūsdienu profesionāla filmas spoguļkamera

Ciparu kompaktkameras neizbēgami ir ielauzušās arī 35 mm filmu kompaktkameru tirgū. Vēlāk tām sekoja arī ciparu spoguļkameras. Lielākā daļa ciparu spoguļkameru lieto 16 × 24 mm izmēra APS-C sensorus. Neliela daļa ciparu spoguļkameru ir pilna kadra, 24 × 36 mm sensora izmērs. Ciparu fotoaparātiem gūstot popularitāti filmu tirdzniecības apjomi ir dramatiski kritušies, tomēr 35 mm formāts vēl aizvien ir populārākais starp filmas lietotājiem.

Lai arī lielākie fotoaparātu ražotāji mūsdienās ražo gandrīz tikai ciparu fotoaparātus, ir saglabāta dārgāko profesionāla līmeņa filmu spoguļkameru, tādu kā [Canon EOS-1v] un [Nikon F6] ražošana. Vēl aizvien tiek ražotas arī sākuma līmeņa filmu spoguļkameras, kompaktie fotoaparāti, vienreizlietojamie fotoaparāti. Leica 2007. gadā pieteica ciparu fotoaparātu Leica M8, tomēr turpina ražot M sērijas filmu tālmēra fotoaparātus un objektīvus.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. The History of Kodak Roll Films. Atjaunināts: 2009-02-08.
  2. Piemēram, Konica Hexar RF fotoaparāts.