Bizantija

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Βασιλεία Ῥωμαίων
Bizantijas (Austrumromas) impērija
Vexilloid of the Roman Empire.svg
330 – 1453 Ottoman flag.svg
Flag Coat of arms
Karogs Ģerbonis
Devīze
Βασιλεύς Βασιλέων Βασιλεύων Βασιλευόντων
(grieķu valodā: "Pār valdniekiem valdošais karaļu karalis")
Location of Bizantijas Impērijas
Impērija 550. gadā
Violetā krāsā teritorijas, kas iekarotas Justiniāna I valdīšanas laikā
Pārvaldes centrs Konstantinopole
Valoda(s) līdz 7. gadsimtam latīņu,
pēc tam grieķu valoda
Reliģija Grieķu pareizticīgā baznīca
Valdība Monarhija
Imperators
 - 306-337 Konstantīns Lielais
 - 1449-1453 Konstantīns XI
Megas Logothetes/Megas Doux
 - ? -1453 Loukas Notaras
Likumdevējs Bizantijas senāts1
Vēsture
 - Dibināta2 11. maijs, 330
 - Atdalījās no Rietumu Impērijas 395. gada 17. janvārī
 - Austrumu/rietumu šķelšanās (shizma) 1054
 - Konstantinopoles krišana 29. maijs, 1453
Platība
 - augstākajā att. līmenī 2 700 000 km²
Iedzīvotāju skaits
 - 4. gs.. gadā 34 000 000 
Nauda solidus, hiperpirons
1Līdz 13. gs.
2Par dibināšanas datumu uzskata Konstantinopoles apstiprināšanu par Romas Impērijas galvaspilsētu.

Bizantija, Bizantijas impērija[1] un Austrumromas impērija bija nosaukumi tai Romas impērijas daļai, kas tās austrumu daļā pastāvēja līdz 1453. gadam. Tās galvaspilsēta šajā laikā bija Konstantinopole nevis Roma. Būtībā nosaukums "Bizantija" ir nepareizs, jo paši bizantieši valsti sauca par Romas impēriju (grieķu: Βασιλεία Ῥωμαίων, burtiski Romānijas impērija) un sevi par romejiem. Nosaukums "Bizantija" tika ieviests tikai 18. gadsimtā. Arī turpmākie valdnieki valstī turpināja grieķu-romiešu tradīcijas un ievēroja tos pašus likumus.

Impērijas pastāvēšanas laikā musulmaņu zemēs tā joprojām bija pazīstama kā Roma (arābu: روم‎, Rûm). Savukārt Rietumeiropā to pat dēvēja par Grieķu impēriju (Imperium Graecorum).

Bizantija bija liela viduslaiku valsts Eiropas austrumos, Āzijā un Āfrikā. Bizantija ir pareizticības rašanās centrs. Viduslaiku Krievijas cariste sevi uzskatīja par Bizantijas ideoloģisko mantinieci (skatīt rakstu par Trešo Romu). Grūti noteikt precīzu laiku, kad "sākās" Bizantija un "beidzās" Romas impērija. Zinātnieku viedokļi atšķiras. Šie gadskaitļi variē no 292. gada (Diokletiāna impērijas dalīšana) līdz 476. gadam (Romula Augustula atteikšanās no varas).

Bizantijas izcelšanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bizantijas nosaukums cēlies no senas Mazāzijas pilsētas nosaukuma, uz kuru 330. g. Romas imperators Konstantīns Lielais pārcēla impērijas galvaspilsētu, nosaukdams to savā vārdā. Galvenā Bizantijas valoda bija grieķu valoda, lai gan bija izplatītas arī latīņu, koptu, armēņu un citas tuvējo reģionu valodas.

Neskatoties uz to, ka Bizantija faktiski aptvēra mūsdienu Turcijas rietumu daļu, Balkānu pussalu, Sīriju, Jordāniju, Izraēlu, Libānu, Kipru, Ēģipti un Lībijas austrumu daļu, tās imperatori arī Rietumromu turpināja uzskatīt par savas impērijas sastāvdaļu. Bizantijas imperatori (grieķu basileus) valdīja bez kādas formālas konstitūcijas. Impērija pakāpeniski veidojās par savdabīgu vēlīnās Romas institūciju, ortodoksālās kristietības (pareizticības) un grieķu valodas un kultūras sintēzi.

Bizantijas valsts iekārta un ekonomika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jau imperatora Konstantīna laikā Bizantijā iedibinājās baznīcas un impērijas administratīvo institūciju saskaņotas darbības tradīcijas, kas to īpaši izcēla uz vēlākās feodālās Eiropas fona, kur laicīgās un garīgās varas konflikti bija visai regulāra parādība. Bizantijai izdevās īstenot arī veiksmīgi sabalansētu politekonomisko struktūru, kas balstījās uz stingru naudas sistēmu, kuras pamatā bija zelta vienības (nomisma). Pateicoties aktīvai komerciālai rosībai impērijā IV-VI gadsimtā, kad Rietumroma jau bija dziļā sabrukuma fāzē, plauka daudzas antīkās pilsētas.

Lauku reģionos dominēja lielas latifundijas. Lai gan Bizantijā bija smaga nodokļu nasta, kas spieda pamest novārtā lielas zemes platības, vienlaikus tas stimulēja racionāli izmantot visus pieejamos resursus un lauksaimniecība bija galvenais valsts labklājības un bagātības avots.

Satriecošu psiholoģisku iespaidu uz Bizantijas sabiedrību atstāja Romas nopostīšana 410. gadā. Bizantijas imperatori, sākot ar Justiniānu I, nežēloja līdzekļus cietokšņu un nocietinājumu izbūvei. Tā, veselas cietokšņu rindas tika uzbūvētas Balkānos un Sīrijā. Tomēr arī šie pasākumi tika uzskatīti par nepietiekamiem. Tādēļ visi Bizantijas imperatori veltīja nemitīgas pūles lai pilnveidotu ap Konstantinopoli vairākos lokos izveidotas stipras mūra sienas, izbūvēja torņus, padziļināja aizsarggrāvjus. Sarežģītā nocietinājumu sistēma aizsargāja pilsētu gan no sauszemes, gan jūras puses. Tā tiešām izturēja visus ienaidnieku uzbrukumus, līdz pat 1204. gada krusta karam, kad krustneši nodevīgi uzbruka pilsētai un to ieņēma.

Bizantijas aristokrātijai izdevās izstrādāt perfektu diplomātisko sistēmu, kuras rīcībā bija apjomīgs arsenāls visdažādāko līdzekļu. Bez diplomātiskajām misijām un miera līgumiem ar bīstamākajiem kaimiņiem, galvenokārt Persiju, ne mazāku lomu spēlēja kukuļošana, spiegošana, dezinformācija un tml. Līdz ar fortifikāciju būvēm robežu tuvumā ne mazāka nozīme bija dažādu paklausīgu bufervalstiņu izveidošanai. Vēlākos gadsimtos Bizantijas diplomātiskās metodes uzskatīja par nepieciešamu pārņemt visi ievērojamākie Eiropas karaļu nami.

Lai gan Rietumroma bija sagrauta, Bizantija vēl ne vienu reizi vien daudzu gadu laikā pierādīja pati sev un pārējai pasaulei romiešu militāro tradīciju pārspēku pār barbaru sirotāju karapulkiem. Tā, piemēram, slavenais Justiniāna ģenerālis Belisārs īsā militārā kampaņā pilnīgi sagrāva Vandaļu karalisti Ziemeļāfrikā un ar lielu triumfu atveda viņu valdnieku kā gūstekni uz Konstantinopoli. Laikā starp 534. un 565. g. tika atkarota arī Itālija, Sicīlija, Sardīnija, daļēji arī Spānija. Tomēr arī Bizantija bija spiesta pārliecināties par Romas impērijas atjaunošanas un uzturēšanas neiespējamību iepriekšējās robežās - tās resursi drīz vien izrādījās izsmelti.

Cīņa par izdzīvošanu[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bizantijas impērijas teritorija ap 717. gadu

Rezultātā VII gadsimta otrajā pusē un VIII gadsimta pirmajā pusē Bizantijai pilnībā bija jāpārkārto savas aizsardzības un valsts pārvaldes sistēmas, lai atvairītu Persijas un vēlāk arī arābu uzbrukumus. Persija, kas aizņēma mūsdienu Irānas teritorijas lielāko daļu, faktiski bija vienīgais nopietnais Bizantijas pretinieks visā reģionā. Sākot ar Sasanīdu dinastijas valdīšanas sākumu Persijā (224.g.), šis Bizantijas godkārīgais un ambiciozais austrumu kaimiņš ar apskaužamu regularitāti tai uzbruka neskaitāmas reizes. Līdz pat VII gadsimta sākumam Bizantijai šos uzbrukumus tāpat kā dažādu citu klejotāju ordu sirojumus izdevās vairāk vai mazāk atvairīt. Tomēr 614. gadā persiešiem beidzot izdevās sagrābt Jeruzālemi un Damasku, bet pēc tam tie atņēma Bizantijai arī Ēģipti — galveno maizes klēti vēl Romas impērijas varenības laikā. Tie Bizantijai bija ne tikai sāpīgi zaudējumi, bet faktiski arī pakāpeniska tās norieta sākums. Tiesa, 622. gadā Bizantijai ne tikai izdevās zaudēto daļēji atgūt, bet tā arī īslaicīgi pat iebruka Persijā un izpostīja tur vairākas stratēģiskas pilsētas un reģionus, neskatoties pat uz to, ka šajā pašā laikā persieši ar avāru palīdzību bija uzsākuši ilgstošu Konstantinopoles aplenkšanu.

Nemitīgos karos abas puses — Bizantija un Persija - VII gadsimta sākumā bija novājinājušās. To mēģināja izmantot arābi. Bizantija ar arābu ambīcijām visā nopietnībā saskārās, kad arābi 674.-678. g. aplenca Konstantinopoli un atkārtoja to vēlreiz 717.-718. g. Tomēr bizantiešiem šajā laikā vēl bija visai efektīvi aizsardzības līdzekļi, piemēram, „grieķu uguns”, kuras pamatā bija naftas, sēra un nedzēstu kaļķu maisījums, kas dega pat zem ūdens. Bizantiešu kuģi izšāva „grieķu uguni” uz arābu kuģiem no īpašām caurulēm, kas atgādināja uguns metējus. Efekts bija satriecošs - arābu kuģi dega kā lāpas. Bizantieši ļoti rūpīgi glabāja „grieķu uguns” noslēpumu - pat mūsdienās tās sastāvs nav precīzi zināms.

Pateicoties maksimālam spēku sasprindzinājumam, stipri nocietinātajai galvaspilsētai Konstantinopolei un talantīgajiem Bizantijas karavadoņiem, impērijai izdevās apstādināt arābu iebrukumu. Arī arābu impērija devītajā gadsimtā sadalījās vairākos neatkarīgos kalifātos un pārstāja pastāvēt kā vienota lielvara.

Bizantijas pretestībai Itālijā un Grieķijā pret barbaru uzbrukumiem bija liela nozīme vēlākās Rietumeiropas politiskās struktūras attīstībā. Bizantijas protekcija apmēram 500 gadu laikā deva iespēju viduslaiku Romai nostiprināties un attīstīties kā katolicisma centram, vienlaicīgi saglabājot un ļaujot daļēji atjaunoties arī Grieķijas un Romas kultūras mantojumam, līdz barbaru tautas sasniedza tādu attīstības līmeni, kas vismaz daļēji ļautu turpināt pārņemt šo mantojumu kā savas kultūras sastāvdaļu.

Pakāpeniski atveseļojās arī pašas Bizantijas saimniecība, impērija atjaunoja savus spēkus un X gadsimta sākumā tā sāka atgūt daļu zaudēto teritoriju. Atkarota tika Mazāzijas dienvidaustrumu daļa, slāviem tika atņemta to iekarotā Grieķija, Maķedonija un Trāķija. Atplauka arī kultūras dzīve - atjaunojās darbs pie senajiem manuskriptiem, turpinājās pētījumi matemātikā un astronomijā, tika attīstīta izglītība. Mākslā bija vērojama atgriešanās pie klasiskā stila. Arvien intensīvāka kļuva ārējā tirdzniecība Vidus un Melnajā jūrā.

Bizantijas iekšējās pretrunas un novājināšanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bizantijas impērijas teritorija ap 1025. gadu

Cīnoties par savu izdzīvošanu, Bizantijas ne vienmēr pievērsa pienācīgu uzmanību progresīvām izmaiņām pārējā pasaulē. Paātrinājās tehniskā, ekonomiskā un kultūras attīstība Eiropā. Augsts zinātnes un kultūras attīstības līmenis tika sasniegts arī islāma pasaulē. Diemžēl Bizantijā šie kaimiņu sasniegumi nereti netika nedz pienācīgi novērtēti, nedz pārņemti. Pēc imperatora Bazila II nāves impērijas tronī viens pēc otra kāpa virkne vāju imperatoru, kuri nejuta notiekošās pārmaiņas pasaulē un neveica valstī nepieciešamos pārkārtojumus. Visvairāk šādi pārkārtojumi bija vajadzīgi armijā, kura joprojām bija organizēta pēc decentralizēta reģionālā principa, kas bija optimāls arābu ekspansijas laikā IX gadsimtā, bet kļuva neatbilstošs situācijai XI gadsimtā.

Līdz ar to arī Bizantijas gadījumā, tāpat kā Rietumromā un citās senākās civilizācijās, mēs sastopamies ar vienu no lielākajiem katras civilizācijas, tautas vai valsts izdzīvošanas draudiem — progresa apstāšanos un stagnāciju. Inovācijas, jaunas pieejas, radoša domāšana ilgstoši nebija skārušas ne tehnoloģiju, ne impērijas politekonomisko struktūru. Sekas nelika sevi ilgi gaidīt - seldžuku turki 1071.g. sagrāva impērijas armiju un iekaroja lielāko daļu Mazāzijas. Militārās neveiksmes sakrita ar kristīgās reliģijas šķelšanos starp Bizantijas ortodoksālo baznīcu un Romas (latīņu) katolicismu. Novājinātā Konstantinopole 1204. gadā arī krita, taču ne turku, bet Krusta karu laika krustnešu rokās. Tie šeit nodibināja katoļu baznīcas atbalstītu latīņu impēriju. Bizantieši 1261.g. Konstantinopoli atguva un atjaunoja imperatora varu pār Bizantiju. Tomēr tā vairs nekad nebija kādreizējā varenā Bizantija. Situācija tās lauksaimniecībā bija jūtami pasliktinājusies, impērijas finansu resursi bija izsīkuši, tirdzniecības centri bija novirzījušies uz Itālijas pilsētām — galvenokārt Venēciju un Dženovu, kurām no šī brīža arvien vairāk pieauga ietekme arī uz Bizantijas politiku. Būtībā Bizantija savu politisko patstāvību bija gandrīz pilnībā zaudējusi.

Impērijas sabrukums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bizantijas impērijas teritorija ap 1400. gadu

Turki, kas vairāku gadu desmitu laikā bija atņēmuši Bizantijai vienu teritoriju pēc otras, 1422. gadā nonāca arī līdz Konstantinopoles sienām un uzsāka tās aplenkšanu. Ap šo laiku Bizantijas karaspēks bija sarucis vairs līdz dažiem tūkstošiem vīru. Tomēr turku rokās Konstantinopole krita tikai 1453. gadā. Bizantijas galvaspilsēta tika ieņemta tikai otro reizi (pirms 200 gadiem to ieņēma krustneši) un šoreiz pilsētā atkal postīja, slepkavoja un izvaroja. Tomēr vardarbība ilga tikai 24 stundas, jo sultāns Mehmeds II vēlējās ienākt neizpostītā pilsētā. Sv. Sofijas katedrāle — Bizantijas garīgās varas simbols un arhitektūras šedevrs - tika pārvērsta par mošeju. Tas arī bija Bizantijas impērijas gals.

Bizantijas sabrukuma iemesli un sekas Eiropā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Konstantinopoles krišanas turku rokās līdz mūsdienām Stambulā palicis visai maz apskatāmu Konstantinopoles laika liecību. Bez slavenās Svētās Sofijas katedrāles saglabājušās dažas mazākas baznīcas, kā arī neliels skaits atsevišķu monumentu. Viens no tiem — V gadsimtā uzbūvētais apmēram 5 km garais pilsētas aizsargmūris.

Savukārt turkiem, kuri pēc Bizantijas pakļaušanas ieguva kontroli pār Bosfora un Dardaneļu šaurumiem, kā arī Melnās jūras dienvidu piekrasti, pavērās ceļš pāri Balkāniem lai nonāktu Panonijas līdzenumā. Līdz ar to Eiropa bija nonākusi nopietnu briesmu priekšā.

Bija ne mazums dažādu iemeslu, kuri mudināja daudzus iekarotājus vērsties pret Bizantiju. Tai skaitā daudzas šīs impērijas īpatnības, kuras to krasi atšķīra no citām civilizācijām Rietumos un Austrumos. Piemēram, laicīgās un garīgās varas vienotība, kurai nekad nav bijis analogu Rietumeiropā. Valsts un baznīca Bizantijas impērijā bija vienots veselums. Imperators un patriarhs bija laicīgais un garīgais Dieva pārstāvis vienā personā.

Tai pat laikā Bizantijas valsts pārvaldē un sabiedrības apziņā, tās politekonomiskajā struktūrā, nedalīti valdīja paternālisma principi, kas raksturīgs Austrumu valstīm kopš vissenākajiem laikiem. Tas ļāva Bizantijas imperatoriem iedibināt pēc būtības ambicioza totalitārisma režīmu ar tiesībām tiem iejaukties jebkuros politiskos, administratīvos, ideoloģijas, ticības vai saimnieciskajos jautājumos. Tā, piemēram, tirdzniecību valstī, it īpaši ārējo tirdzniecību stingri kontrolēja valsts ierēdņi, kuri par importa un eksporta operācijām iekasēja nodevu 10 procentu apmērā no darījuma apjoma. Amatnieku ģildes un vairumu citu ražošanas veidu regulēja dažādi valdības apstiprināti noteikumi. Valsts regulēja nodarbinātības un daudzus citus sabiedrības sociālos aspektus.

Bizantijas augstmaņi, augstākā ierēdniecība, bagātnieki un garīdzniecība savās pilīs centās atdarināt, pat kopēt Grieķijas kultūras tradīcijas. Tomēr plašāki impērijas sabiedrības slāņi etniskā ziņā bija visai raibi. Daudzās milzīgās valsts provinces apdzīvoja hazāri, franki, slāvi, grieķi, armēņi, neskaitot desmitiem mazāku etnisko grupu. Tomēr kopumā Bizantijas sabiedrība uz tā laikmeta pasaules fona bija augsti izglītota, pat izsmalcināta. Valsts kasē vienmēr tika paredzēti pietiekami līdzekļi garīga un laicīga rakstura skolu un augstskolu organizēšanai un uzturēšanai. Tās arī tika centralizēti pārraudzītas un pārvaldītas. Atsevišķas skolas bija paredzētas sieviešu izglītībai.

Bizantijas māksla un arhitektūra radīja unikālas formas un stilus.

Līdz ar Bizantijas sabrukumu tās kultūras mantojums nebūt nepārstāja pastāvēt. Bizantijas misionāri radīja slāvu tautām kirilicas alfabētu, kas veicināja šo tautu kultūras attīstību. Bizantijas zinātnieki augstu vērtēja un rūpīgi glabāja Grieķijas kultūras sasniegumus — literārus darbus, filozofiskus sacerējumus, vēsturiskus aprakstus u.c. Viņi XIV-XV gadsimtā lielā skaitā apmeklēja Itāliju, daudzi, glābjoties no jukām un haosa brūkošajā Bizantijā, šeit apmetās arī uz pastāvīgu dzīvi. Jau kopš X gadsimta vidus, kad ģermāņu vadonis Otto I bija sakāvis langobardus Ziemeļitālijā un pāvests viņu bija kronējis par Svētās Romas imperatoru, Itālijas lielākajā daļā samazinājās nomadu sirojumi. Savukārt Itālijas ziemeļu daļā, pateicoties tirdzniecības aktivizācijai, uzplauka pilsētas. Tām XII gadsimta otrajā pusē izdevās atkarot neatkarību no Svētās Romas impērijas. Tas vēl vairāk veicināja Itālijas ziemeļu un centrālās daļas ekonomisko un kultūras uzplaukumu, kas pievilināja izglītotus cilvēkus no visa Vidusjūras reģiona gluži tāpat kā pirms vairākiem gadsimtiem Atēnas, vēlāk Roma un Aleksandrija. Šurp atceļojušie izglītotākie bizantieši, Bizantijas zinātnieki, mākslinieki un amatnieki nospēlēja nozīmīgu lomu Renesanses aizsākumā, kas vēlāk kļuva par pamatu arī visas pārējās Eiropas tālākai attīstībai.

Būtiskākie notikumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bizantijas ģerbonis Paleologu dinastijas laikā
  • 330. g. Romas imperators Konstantīns Lielais izvēlas Konstantinopoli par Austrumromas impērijas galvaspilsētu
  • 395. g. Pēc Teodosija I nāves Romas impērijas dalījums divās daļās kļūst neatgriezenisks
  • 491—518. g. Valda Anastasijs I
  • 527. g. Justiniāns I kronēts par imperatoru
  • 532-537. g. Justiniāns I uzceļ Svēto Sofiju (Svētās Gudrības baznīca)
  • 533—554. g. Justiniāna karaspēks, mēģinot atjaunot Romas impēriju, iekaro Vandaļu karalisti Ziemeļāfrikā un Ostrgotu karalisti Itālijā
  • 568. g. Lombardi iebrūk Itālijā, un tiek zaudēta liela Itālijas daļa.
  • 634—641. g. Arābi iekaro Levanti un Ēģipti. Sekojošās dekādēs viņi iekaro Ziemeļāfriku un Sicīliju.
  • 730—787. g. un 813—843. Reliģiskais ikonoklasms. Tā radītās nestabilitātes dēļ impērija gandrīz pilnībā zaudē Itāliju.
  • 843—1025. g. Impērijā valda Maķedonijas dinastija. Impērija atgūst militāro spēku, un atkaro daļu zaudēto teritoriju. Bizantijas mūki saglabā un pārraksta daudzus vērtīgus Senās Grieķijas un Romas impērijas tekstus.
  • 1002—1018. g. Imperators Bazils II katru gadu karo pret bulgāriem ar mērķi pilnībā iznīcināt Bulgārijas valsti.
  • 1014. g. Kleidonas (Kleidon) kauja. Bulgāru armija pilnībā iznīcināta, Bazilu II sāk saukt par Bulgāru Kāvēju.
  • 1018. g. Bulgārija kapitulē un tiek pievienota impērijai. Bizantija atkal kontrolē visus Balkānus līdz Donavai.
  • 1025. g. Bazila II nāve. Sākas impērijas pagrimums.
  • 1054. g. Lielā Shizma. Lai arī konflikti starp Romas pāvestu un Konstantinopoles patriarhu ir jau gadsimtiem seni, tieši šis gads tiek uzskatīts par kristīgās ticības sadalīšanos katoļu un pareizticīgo ortodoksu ticībās.
  • 1071. g. Imperators Romāns IV Manzikertas kaujā zaudē Seldžuku turkiem. Turki ieņem lielāko daļa Mazāzijas. Normāņi iekaro pēdējās Bizantijas teritorijas Itālijā.
  • 1081. g. Aleksijs I nodibina Komnēnu dinastiju. Impērijas sabrukums tiek apturēts, uzlabojas ekonomiskā situācija. Impērija iesaistās krusta karos, lai ar krustnešu palīdzību atjaunotu savu varenību.
  • 1091. g. Uzvara pār pečeņegiem Levūnijas (Levunium) kaujā.
  • 1097. g. Impērijas un Pirmā krusta kara krustnešu karaspēks no turkiem atkaro Nīkeju.
  • 1097-1176. g. No turkiem tiek atkarota Mazāzijas piekraste. Krustnešu Antiohijas valsts ir Bizantijas protektorāts.
  • 1176. g. Imperators Manuils I Komnēns mēģina iekarot Seldžuku turku galvaspilsētu Konju (Konya), taču ir spiests atkāpties. Miriokefalonas (Myriokephalon) kauja izbeidz Bizantijas mēģinājumus atkarot Anatolijas līdzenumu no turkiem.
  • 1180. g. Manuila Komnēna nāve. Atsākas impērijas sabrukums.
  • 1185. g. Bulgāru sacelšanās ir veiksmīga, un Bizantija zaudē kontroli pār viņu zemēm.
  • 1204. g. Krustneši iekaro Konstantinopoli un izveido latīņu impēriju.
  • 1261. g. Bizantijas impērijas mantinieces Nīkejas impērijas valdnieks Mihails Paleologs iekaro Konstatntinopoli un padzen krustnešus.
  • 1453. g. Osmaņu impērijas sultāns Mehmeds II iekaro Konstantinopoli. Kaujā krīt pēdējais Bizantijas imperators Konstantīns XI un Bizantijas impērija beidz pastāvēt.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces un piezīmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Histiogrāfisks termins, kurš tiek lietots no 18. gadsimta