Dalībnieks:Ilze Ib

Zviedrijas ekonomika 1945.-1999.g. 

Zviedrija atrodas Ziemeļeiropā, Skandināvijas pussalas austrumdaļā pie Baltijas jūras. Valstij rietumos un ziemeļos ir robeža ar Norvēģiju, austrumos - ar Somiju. Zviedrija ir daudz karojusi par kundzību Baltijas jūrā un tās reģionos.

2. Pasaules kara nobeigums

Ap kara beigām Zviedrijā bija apmēram 400 000 bēgļu, tai skaitā daudzi no Baltijas valstīm. Par spīti stiprajam nosodījumam un iekšpolitiskai nevienprātībai zviedru valdība piekāpās Padomju Savienības prasībai un izdeva baltiešu karavīrus, kas bija kalpojuši vācu dienestā un kara beigās atbēguši uz Zviedriju. 146 baltiešu izdošana notika 1946.gada janvārī.

Pirmie pēckara gadi Zviedrijā

1945.gada jūlijā atkāpās koalīcijas valdība. Zviedrija bija ieguvusi sociāldemokrātisku kabinetu Pēra Albina Hansona vadībā, taču nākamajā gadā viņš pēkšņi nomira un viņa vietā stājās Tāge Erlanders. Tad arī pienāca laiks realizēt tās reformas, kas kara laikā tika atliktas- celt dzīves līmeni un mājokļu kvalitāti. Nozīmīgākās pēckara gadu reformas- sākot ar vispārējo pabalstu bērniem, apdrošināšana slimību gadījumā, mājokļa pabalsti un nobeidzot ar tautas pensiju paaugstinājumu - tas bija tikai ievads 20.gadsimta piecdesmito un sešdesmito gadu intensīvajam sociālpolitiskajam darbam, lai ar likumdošanas palīdzību varētu panākt tādus pārveidojumus kā, piemēram, vispārējā veselības apdrošinājuma ieviešana. Īpaši svarīga bija reforma par vispārējo darba pensiju (ATP), kas pēc garām diskusijām un referenduma ar padomdevēja tiesībām tika nodibināta 1959.gadā tikai ar vienas balss pārsvaru. Līdz ar to tika radīta pensiju sistēma, kuru pārveidot vajadzēja tikai 20.gadsimta deviņdesmitajos gados. Pēc 1945.gada bija nepieredzēti plaša dzīvokļu celtniecība un tikpat intensīvi tā turpinājās ilgi - gandrīz līdz pat ekonomiskās lejupslīdes laikam 20.gadsimta deviņdesmitajos gados. 50.gadu sākumā Zviedrija sāka izrādīt interesi par atomieroču iegādi, lai „aizsargātu neitralitāti”, kā tas tika formulēts. Pēc militārās vadības iniciatīvas,1954.gadā tika nodibināta komiteja šī jautājuma izpētei. Tieši tobrīd aktivizējās Zviedrijas miera kustība. Vadošajā valdības partijā SAP sākumā uzskati dalījās, bet 50.gadu beigās atomieroču pozīcija sāka dominēt. Arī minētā komiteja 1959.gadā sagatavotajā slēdzienā pauda viedokli, ka „atomieroča” iegāde vismaz pagaidām nav uzskatāma par Zviedrijas aizsardzības prioritāti.

Lauksaimniecības attīstība

1993.gadā Zviedrijas lauksaimniecība ietvēra aptuveni 92 000 saimniecību, kurām piederēja 28 miljoni hektāru aramzemes. Saimniecību skaits, kā arī izmantojamās zemes platība ir stipri samazinājušās kopš mūsu gadsimta piecdesmitajiem gadiem sakarā ar pieaugošo produktivitāti un racionalizāciju. Lauksaimniecība ir attīstījusies, sākot no mazām saimniecībām, kurās apvienoja labības audzēšanu un lopkopību, līdz atsevišķām laukkopības vai lopkopības saimniecībām. 1995.gadā Zviedrijas lauksaimniecības politika bija pilnībā saskaņota ar ES noteikumiem. Zviedrija ir ieviesusi plānu, lai 10% no valsts aramzemes pārvērstu ekoloģiskā vai organiskā lauksaimniecībā.  Šajā nolūkā valsts paaugstināja nodokļus enerģijai, mēslošanai un biocīdam. Valdība arī ieviesa iniciatīvas lai iegūtu biomasas enerģiju ražošanai.

Jauna Konstitūcija un partijas

Zviedrijas pamatlikumi līdz 1970.gadam bija 1809.gada valdības forma, 1866.gada riksdāga kārtība, 1810.gada troņa mantošanas kārtība un 1949.gada likums par preses brīvību, kas bija aizstājis 1812.gadā pieņemto. Jauna riksdāga kārtība tika pieņemta 1970.gadā. Jaunos pamatlikumus riksdāgs galīgi pieņēma 1974.gadā. jaunā valdības forma ietver definīciju, ka „visa publiskā vara izriet no tautas”, valsts galvas postenis karalim ir saglābts, bet viņa- beidzamajos gados tikai formālās- varas tiesības ir pārņēmusi valdība un viņa lomu valdības veidošanā- riksdāga priekšsēdētājs.

1976.gada rudens vēlēšanās sociāldemokrāti pazaudēja savas spēcīgās pozīcijas. Pēc 44 gadu pārtraukuma darbu sāka pirmā īsti pilsoniskā valdība- tā bija koalīcija moderātu (agrākā labējo partija), centra (agrākā zemnieku savienība) un tautas partijas starpā ar centra partijas vadītāju Turbjernu Feldīnu premjerministra postenī.

1982.gadā vēlēšanās pie varas atgriezās sociāldemokrāti un Ulofs Palme. Viņš iesāka ar stipru devalvāciju un skaidrām strauja ekonomiska uzplaukuma pazīmēm. Lielu satracinājumu izraisīja premjerministra Ulofa Palmes noslepkavošana- 1986.gada 28.februārī viņu nošāva Stokholmas centrā uz ielas. Sākās stipras ekonomikas lejupslīdes periods un bezdarba procents bija tik liels, kādu Zviedrija nebija piedzīvojusi kopš 20.gadsimta trīsdesmitajiem gadiem. Tajā pašā laikā valsts un pašvaldības sektora paplašināšanās un labklājības sabiedrības pieaugošās izmaksas stipri noslogoja valsts finanses.

1991.gada septembra vēlēšanās piedalījās neparasti daudzas partijas. Mazākuma valdību izveidoja moderātu partijas vadītājs Karls Bildts- pirmais labējās valdības vadītājs kopš 1929.gada. valdībā piedalījās ari tautas partija, centra partija un kristīgie demokrāti.

1994.gada vēlēšanas- rezultāti saskaņā ar konstitūcijas maiņu būs spēkā uz četriem gadiem nevis trim. Šajās vēlēšanās lielus panākumus guva sociāldemokrāti, kas dabūja 46% balsu; vides partija atgriezās riksdāgā, kreiso partijas vietu skaits palielinājās, bet visas pilsoniskās partijas, atskaitot moderātu partiju, vietu skaits samazinājās.

1998.gada vēlēšanas- sociāldemokrātiem izdevās noturēties pie varas un palīdzību galvenokārt meklēja pie kreisajiem un pie vides partijas. Sociāldemokrātu valdības lielākais uzdevums bija panākt izlīdzinājumu valsts un pašvaldību finansēs, un ceļš uz to bija- nodokļu paaugstinājums savienojumā ar lielu taupības programmu, kurā daudzi ir saskatījuši labklājības valsts demontāžas pazīmes. Pieaugoša ekonomikas uzplaukuma apstākļos 20.gadsmita deviņdesmito gadu beigās sāka samazināties agrākie lielā bezdarba rādītāji un dažs sektoros ir pat radies kvalificēta darbaspēka  trūkums.