Dzirciems

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Dzirciems
Dzirciema iela.jpg
Dzirciema iela
Dzirciems karte.png
Pamatinformācija
Pilsēta Flag of Riga.gif Rīga
Priekšpilsēta Kurzemes rajons
Platība 2,444 km²
Iedzīvotāju skaits 13 134 (2010)
Ūdenstilpnes Zunds
Parki Dzegužkalns
Transports
Autobuss 3. 21. 30. 38. 39. 41. 46.
54.
Trolejbuss 9. 25.
Tramvajs 2. 4. 5.
Papildinformācija
Pasta indekss LV-1007
LV-1083
Ārējā saite apkaimes.lv

Dzirciems ir Rīgas pilsētas apkaime Pārdaugavā, Kurzemes rajonā. Dzirciema apkaime ir viena no centrālajām Pārdaugavas apkaimēm. Tā robežojas ar Iļģuciema, Ķīpsalas, Āgenskalna, Zasulauka un Imantas apkaimēm. Dzirciema apkaimes robežas ir dzelzceļš, Slokas iela, Dagmāras iela, Lilijas iela, Tvaikoņu iela, Zunds, Daugavgrīvas iela, Kliņģeru iela, Kuldīgas iela, Slokas iela, Jūrmalas gatve.

Dzirciema apkaimes kopējā platība ir 2,444 km², kas ir apmēram divas reizes mazāk nekā vidējais apkaimes platības rādītājs Rīgā, bet tādējādi šo apkaimi ir vieglāk asociēt ar vienotu telpisku un funkcionālu vienību. Pa perimetru apkaimes robežas garums ir 7 689 metri.

Dzirciema apkaimē atrodas Dzegužkalna parks ar Dzegužkalnu, kas ir 28 metri virs jūras līmeņa un ir augstākais punkts Rīgā. Dzirciema apkaimē atrodas Rīgas Stradiņa universitāte, Stomatoloģijas institūts, kā arī Rīgas laku un krāsu rūpnīca.

Dzirciema reljefs un ielu tīkls, tāpat kā blakusesošajās apkaimēs, stipri mainīts sakarā ar daudzstāvu mikrorajonu būvi padomju varas gados. 1980. gados gar Lielezeres ielu vēl bija saglabājies grāvis - paliekas no Bundziņupītes, kas kādreiz te tecējusi, iespējams, uz Nordeķu parka dīķiem.

Sākotnēji tagadējo Dzirciema apkaimi neizdalīja kā atsevišķu teritoriālo vienību un tāpat kā apgabalu līdz Spilves pļavām dēvēja par Iļģuciemu. Tikai kopš 20. gadsimta 70. gadiem Dzirciema ielai piegulošās Nordeķu un Zasulauka teritorijas saka dēvēt par Dzirciemu.[1]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzirciema apkaimē senākais ciems veidojās uz Sv. Jura hospitālim piederošās zemes. To dēvēja par Jura jeb Zunda ciemu un tas iedzīvotāju skaita ziņā bija lielākais ciems Pārdaugavā. 1692. gadā šeit bija uzceltas 102 dzīvojamās mājas. Ciems aizņēma teritoriju iepretim Ķīpsalai, starp Zundu un tagadējo Daugavgrīvas ielu. Ciema izaugsmi veicinošs faktors bija pārceltuve, kas nodrošināja satiksmi starp Ķīpsalu un Rīgu. Ciema pirmie iedzīvotāji pārsvarā bija latvieši, kas nodarbojās ar dārzkopību un zvejniecību. Izplatīts bija arī pārcēlāju un mastu šķirotāju amats. Kopš 17. gadsimta beigām te pakāpeniski veidojās turīgo latviešu slānis, kas galvenokārt bija iesaistīti tirdzniecības palīgamatos — preču transportā, šķirošanā, svēršanā un sākotnējā apstrādē.[2] Ciems tika nopostīts Ziemeļu kara laikā. Lai gan 18. gadsimtā šeit izveidojās jauna apbūve, taču savu kādreizējo nozīmi un lielumu ciems vairs neatguva. Līdz pat Pirmajam pasaules karam zīmētajās kartēs un plānos šo Pārdaugavas daļu atzīmēja kā atsevišķu teritoriālu vienību un dēvēja par Zundu vai Zunda ciemu.[3]

18. gadsimta beigās Sv. Jura ciema teritorijā uz dzīvi apmetās Prūsijas slepenpadomnieks, konsuls, tirgotājs Johans Vilhelms Helmunds. Viņš nodibināja firmu "Helmund & Sohn", nopirka astoņus gruntsgabalus, kur uzcēla vienu no pirmajiem rūpniecības uzņēmumiem — krūku fabriku (pie tagadējās Ūdens ielas).[4]

19. gadsimta otrajā pusē Zundā aktīvi sāka celt dažādas fabrikas un rūpniecības uzņēmumus un ap šo laiku Daugavgrīvas iela jau bija apbūvēta visā garumā. Līdzās alusdarītavām, kokzāģētavām un manufaktūrām viens pēc otra tika atvērti arī krogi un traktieri. To veicināja Daugavgrīvas ostas tuvums un atļauja būvēt mūra ēkas. Arī pašlaik teritoriju starp Daugavgrīvas ielu un Zundu aizņem galvenokārt industriālā apbūve — gan darbojošās ražotnes, gan pamestas noliktavu ēkas.

Rūpnīcu korpusos, kas tagad zināmi kā Daugavgrīvas ielas 31, laika gaitā darbojušies dažādi uzņēmumi. Tur atradās Rīgas Politehnikuma doc. R. H. Mantela un inž. M. Salātes 1879. gadā dibinātā Mašīnu fabrika, kas līdz 1904. gadam būvēja tvaikoņus. 1910. gadā šo rūpnīcu paplašināja, izveidojot čuguna un metālu lietuvi, kur ražoja tvaika mašīnas, turbīnas u.c. 1920. gados un 1930. gadu sakumā šajā teritorijā izvietojās O. Bērtiņ-Bērziņa parketa un koka preču fabrika, bet pēc Otra pasaules kara šī bija Rīgas lauksaimniecības mašīnu rūpnīcas teritorija.[5]

"Rīgas laku un krāsu rūpnīca" skats no Dzegužkalna.

Ievērojamu platību aizņem Rīgas laku un krāsu rūpnīca Daugavgrīvas ielā 63/65. Līdz 1930. gadu vidum tur darbojās 1898. gadā dibinātā anilīnkrāsu fabrika "Leopold Cassella & Co", bet kopš 1951. gada Rīgas laku un krāsu rūpnīca.

Daugavgrīvas ielā 82/84, pie Daugavgrīvas un Buļļu ceļa sazarojuma, 1863. gadā sāka darboties alus darītava "Iļģuciems" — pirmā alus darītava Latvijā. 1876. gadā fabrika nodega. Atjaunošanas darbus uzņēmās veikt jaunizveidotā akciju sabiedrība, kas vecajā vietā uzcēla pilnīgi jaunu, daudz modernāku alus brūzi. Kā viena no pirmajām visā Krievijas impērijā tā uzsāka iesala ekstrakta ražošanu. Pavisam netālu, Daugavgrīvas ielā 57/61, atradās otra 1870. gadā dibinātā alusdarītava — "Tanheizers". (ražošanas korpusi celti 20. gadsimta sākumā).[6] 1937. gadā tā tika nacionalizēta un iekļauta a/s "Aldaris", bet 1945. gadā apvienota ar augstākminēto alusdarītavu "Iļģuciems".

Daugavgrīvas ielā 43 1920. gados darbojās E. Veisa "pianoforte fabrika", bet pēc arhitekta P. Blūma domām šai vietā vismaz jau kopš 19. gadsimta sākuma varēja būt atradies t.s. Zasumuižas krogs.[5]

19. gadsimta beigās vairākus Zunda gruntsgabalus sāka izmantot bagātais koktirgotājs Georgs Vilhelms Šrēders (Schröder). 1902. gadā viņš uzcēla modernu daudzdzīvokļu īres namu Bezdelīgu un Ūdens ielas stūrī, kas uzskatāma par pirmo un vienīgo lielo un nozīmīgo celtni senā Zunda ciema vietā.[7]

Dzegužkalna parks. 2008. gads.

Uz rietumiem no senā Zunda ciema atrodas Dzegužkalns (dēvēts arī par Jēru kalnu) — augstākais kalns Rīgā (28 metri virs jūras līmeņa). Tā bija 1 km gara un 0,3 km plata vaļņveida kāpa Baltijas ledus ezera smilšainajā līdzenumā. Kalna nosaukums cēlies no netālajām Piņku muižai piederīgā zemnieka Dzeguzes (Seggus) mājām. Šaipus Buļļu ielai kāpu vaļņu nogāzē kopš 17. gadsimta bija iekārtota apbedījumu vieta. 1845. gadā Rīgas rāte te nolēma ierīkot kapsētu pilsētas visu kristīgo konfesiju trūcīgajiem iedzīvotājiem, kur par kapa vietu nebija jāmaksā. 1907. gadā šo kapsētu slēdza. 1893. gadā vairāk nekā divu hektāru plašajā teritorijā sāka iekārtot Dzegužkalna parku, kas veidots gan ainaviskā, gan regulārā stilā — pēc pilsētas dārzu direktora G. Kūfalta projekta. 1911. gadā parks jau bija labi iekopts: bija nostiprināti celiņi, izveidoti apstādījumi, sastādīti ceriņi un citi košumkrūmi. Kalna galā uzcēla nelielu kafijas paviljonu, bet nogāzē — estrādi. No 1929. gada parka labiekārtošanas darbus veica pēc A. Zeidaka projekta.

Netālu no Dzegužkalna, aptuveni pie tagadējā Buļļu un Daugavgrīvas ielu sazarojuma 18. gadsimta vidū atradusies latviešu mastu brāķerim J. Šteinhaueram piederoša muižiņa, kuras zemes pletās uz ziemeļiem no tagadējiem Mārtiņa kapiem starp Slokas un Daugavgrīvas ielām. J. Šteinhauers te uzcēlis holandiešu tipa vējdzirnavas un pie nelielas, garāmtekošas upītes 1764. gadā ierīkojis papīra dzirnavas — pirmo Rīgas papīra manufaktūru.[8]

Dzirciema teritorijā jau 1667. gadā sāka darboties t.s. Zunda skola, kurā varēja mācīties vietējo latviešu zvejnieku un laivinieku bērni. 1689. gadā atvēra vēl vienu skolu latviešu bērniem.

Dzirciema attīstības pamatā bija koka un mūra mazstāvu dzīvojama apbūve. Senie kvartāli mijas ar jauniem daudzstāvu apbūves kvartāliem. 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma apbūve saglabājusies Buļļu ielas sākumposmā pie Dzegužkalna un Dzirciema ielas atsevišķos posmos.

Dzirciema iela ir viena no lielākajām Dzirciema satiksmes trasēm, kas ved arī caur Iļģuciemu. Tā veidojusies kā ceļš no Buļļu ielas uz Lielo muižu. 1930. gados, plānojot Iļģuciema apbūvi, bija paredzēts t.s. Dzirciema ielas caurlauzums no Buļļu ielas līdz Purva ielai. Turpmāk Dzirciema ielas līnija mainīta saskaņā ar Iļģuciema kompleksās apbūves rekonstrukcijas 1968. gada detālplānojumu.

Dzirciema ielā 16 atrodas viens no lielākajiem augstskolu kompleksiem LatvijāRīgas Stradiņa universitāte (arh. V. Čikste, 1987), kas sastāv no dažāda izmēra un augstuma būvapjomiem. Līdz 20. gadsimta sākumam aptuveni šajā vietā bija Zasu muižas (Sasenhof) zeme — purvainas pļavas, kur vēlāk ierīkots parks ar dīķi, kurā gruntsgabala īpašnieks R. Trijecs audzējis zivis.[9]

Infrastruktūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzirciemā izvietotas vairākas skolas: Rīgas 41. un 68. vidusskolas, 1. vakara maiņu vidusskola, Rīgas Pārdaugavas profesionālā vidusskola, Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas koledža, kā arī Rīgas Stradiņa universitāte.

Tirdzniecības centri un degvielas uzpildes stacijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Supernetto (Mazā Stacijas iela)
  • Rimi (Dzirciema/Lielezeres iela)
  • Statoil (Dzirciema/Lielezeres iela)
  • IKI (Dzirciema iela)
  • Maxima (Dzirciema iela)
  • Mego (Jūrmalas gatve)
  • Statoil (Dzirciema/Jūrmalas gatve)
  • Neste (Daugavgrīvas iela)

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Piezīmes un atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Rīgas ielas (encikl.), sast. Zalcmanis R., Pētersons B., Pētersone I., Sīpola I. - Rīga, 2008., 2. sēj. — 287. lpp.
  2. No Spilves līdz Zundam 14.-20. gs. arhivi.lv
  3. No Spilves līdz Zundam — 9. lpp.
  4. No Spilves līdz Zundam — 15. lpp.
  5. 5,0 5,1 Rīgas ielas (encikl.), sast. Zalcmanis R., Pētersons B., Pētersone I., Sīpola I. - Rīga, 2008., 2. sēj. — 242. lpp.
  6. No Spilves līdz Zundam — 19. lpp.
  7. No Spilves līdz Zundam — 16. lpp.
  8. Rīgas ielas. — 186. lpp.
  9. Rīgas ielas. — 230. lpp.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]