Finanšu instrumenti

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Finanšu instruments ir jebkāds tirgojams aktīvs, nauda, īpašums vai īpašuma tiesības, vai līguma tiesības saņemt vai nodot naudu vai kādu finanšu instrumentu.

Finansu instrumenti, kuru dzēšanas termiņš ir ne lielāks par vienu gadu, tiek saukti par naudas tirgus instrumentiem (money market instrument);

Finansu instrumenti, kuru dzēšanas termiņš ir lielāks par vienu gadu, tiek saukti par kapitāla tirgus instrumentiem (capital market instrument).

Finanšu instrumentu klasificēšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Finansu instrumentus ir iespējams klasificēt pēc to derīguma termiņa:

· Īstermiņa finanšu instrumenti - instrumenti, kuru dzēšanas termiņš ir līdz vienam gadam;

· Vidēja termiņa finanšu instrumenti - instrumenti, kuru dzēšanas termiņš ir no viena līdz pieciem gadiem;

· Ilgtermiņa finanšu instrumenti- instrumenti, kuru dzēšanas termiņš ir virs pieciem gadiem.

Peļņas nolūkos naudas tirgus instrumentus iegādājas šādas ieguldītāju grupas:

· Komercbankas;

· Apdrošināšanas kompānijas un pensiju fondi;

· Investīciju trasta uzņēmumi;

· Pašvaldības;

· Starptautiskās institūcijas;

· Brokeri-dīleri.

Naudas un kapitāla tirgus[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Īstermiņa naudas tirgus instrumenti tiek apgrozīti vairumtirdzniecības tirgū. Valsts, pašvaldību, privātas un starptautiskās finanšu institūcijas ir galvenie kreditori un debitori naudas tirgū[1]. Tie veic aizņēmumus pret garantētu nodrošinājumu vai pat bez īpašām garantijām. Aizņēmums tiek aizdarīts emitējot vērtspapīrus.

Dažādas institūcijas izlaiž īstermiņa naudas tirgus instrumentus, piemēram:

· Finansu ministrija emitē valsts īstermiņa obligācijas, lai segtu budžeta deficītu;

· Centrālā banka izlaiž īstermiņa obligācijas, lai iegūtu līdzekļus un nodrošinātu monetāro politiku;

· Pašvaldības emitē īstermiņa obligācijas savām finansiālām vajadzībām;

· Komercbankas izdod depozīta sertifikātus, kā specifiskus finanšu instrumentus;

· Lielas bankas diskontē komercstruktūru izrakstītas parādzīmes, lai paātrinātu finanšu apgrozījumu;

· Komercstruktūras izraksta vekseļus un tratas, kā alternatīvu bankas kredītam.

Ikviena finanšu kompānija, valdība un starptautiska institūcija var izlaist vekseļus vai peldošo procentu īstermiņa obligācijas. Starptautisko ieguldītāju izvēles iespējas var tikt palielinātas, piedāvājot tiem iegādāties depozīta sertifikātus, vekseļus un peldošo procentu obligācijas Eirotirgū. Eirovērtspapīru emisija tiek veikta tieši vai caur starpniekiem. Tātad, ja finanšu instruments tiek izlaists kaut kādā valstī, ne savā valūtā, tas notiek eiro-valūtā, piemēram, ja Latvijā obligācijas tiek izlaistas jenās - tas notiek eirojenās.

Naudas tirgus instrumentu aprēķins[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Procentus nesošie vērtspapīri, tādi kā depozīta sertifikāti, tiek izplatīti par to nominālvērtību (face value), sauktu arī par principiālo maksājumu. Iegādājoties šādus vērtspapīrus, pircējs maksā to pilnu nominālvērtību. Ieguldītāja ienākums šajā gadījumā ir procentu likme, kas ir fiksēta daļa no vērtspapīra nominālvērtības. Uz vērtspapīra tiek norādīts tā darbības termiņš. Pienākot šim termiņam, vērtspapīrs tiek dzēsts un ieguldītājam tiek izmaksāta vērtspapīra nominālvērtība, kā arī norādītais procents no nominālvērtības.[2]

Procenta aprēķins dažādās valūtās un valsts emitētiem vērtspapīriem ir atšķirīgs. Galvenā atšķirība ir aprēķinam izmantojamo dienu skaits. Procentu aprēķins Latvijā emitētām LVL īstermiņa obligācijām tiek veikts par bāzi pieņemot 360 dienas gadā.

Ienākums, ko dzēšanas brīdī saņems ieguldītājs, tiek aprēķināts pēc formulas:

I=T360*c*Pf , kur

I - ienākums,

T - dienu skaits līdz dzēšanai,

c - procentu likme gadā,

Pf - nominālvērtība.[3]

Atsevišķiem naudas tirgus instrumentiem nav noteikts fiksēts procentu maksājums, kurš būtu jāizmaksā ieguldītājam šī instrumenta dzēšas brīdī. Šādi vērtspapīri tiek saukti par diskonta vērstpapīriem. Šādi vērtspapīri tiek emitēti un turpmāk pārdoti par cenu kas ir zemāka par to nominālvērtību (par value). Dzēšanas ieguldītājam tiek izmaksāta vērtspapīra pilna nominālvērtība. Ieguldītāja ienākums ir starpība starp diskontēto pirkšanas cenu un vērtspapīra nominālvērtību.[3]

Diskonta vērtspapīri arī tiek kotēti dažādi. Latvijā emitētie LVL diskonta instrumenti tiek kotēti uz 360 dienu gada un reālo dienu skaita dienu bāzes.

Diskonta lielums atņemts vērtspapīra nominālvērtībai, dod pirkšanas cenu:

P=1-T360*D*Pf

P - cena,

T - dienu skaits līdz dzēšanai,

D - diskonta procents,

Pf - nominālvērtība.[4]

Sakarība starp faktisko (nominal) un reālo (real) procentu ienesīgumu.

Tāpat kā ekonomikā tiek izšķirtas nominālās un reālās vērtības (reālās vērtības ir attīrītas no inflācijas), arī finansēs ir iespējams atšķirt nominālo un reālo procentu ienesīgumu.

Finansēs izmanto šādas formulas, lai izteiktu sakarību starp nominālo un reālo procentu ienesīgumu[6].

1+reālā procentu likme = 1+nominālā procentu likme1+inflācija

Vai arī tās pārveidojums

reālā procentu likme = nominālā procentu likme-inflācija1+inflācija

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Bodie Z., Merton R.C., Finance. 1998, p. 36
  2. Ritter L.S., Silber W.I., Udell G.F., Principles of Money, Banking and Financial Markets. 1996, p. 111
  3. 3,0 3,1 Ritter L.S., Silber W.I., Udell G.F., Principles of Money, Banking and Financial Markets. 1996, p. 112
  4. Bodie Z., Merton R.C., Finance. 1998, p. 45

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]