Heštabula

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Neliela telefongrāmata kā heštabula.

Datorzinātnē heštabula ir datu struktūra, kura izmanto hešfunkcijas, lai sasaistītu identificējošas vērtības, zināmas kā atslēgas (piemēram, personas vārds) ar tām piesaistītajām vērtībām (piemēram, telefona numuriem). Līdz ar to heštabula ir asociatīva masīva realizācija. Hešfunkcijas izmanto, lai pārveidotu atslēgu par indeksu masīva elementam, kurā tiek glabāta atbilstošā vērtība.

Ideālā gadījumā hešfunkcijai vajadzētu piesaistīt katru iespējamo atslēgu unikālam indeksam, bet praksē tas tiek sasniegts reti (ja vien atslēgas ir fiksētas, t.i. pēc tabulas izveides netiek pievienoti jauni ieraksti). Tā vietā vairums heštabulu realizāciju pieņem, ka atslēgu kolīzija — atšķirīgas atslēgas, kuras norāda uz to pašu indeksu - notiks un šī problēma kaut kādā veidā ir jāatrisina.

Labi veidotā heštabulā vidējās izmaksas (katrai vērtības atrašanai nepieciešamais instrukciju skaits) ir neatkarīgas no tabulā uzglabāto vērtību skaita. Daudzas heštabulu realizācija pieļauj arī iespēju ievietot un dzēst esošus atslēgu un vērtību pārus ar konstantām vidējām (amortizētām[1]) izmaksām uz darbību.[2] [3]

Daudzās situācijās heštabulas izrādās efektīvākas kā meklēšanas koki vai jebkura cita meklēšanas tabulas struktūra. Šā iemesla dēļ tās tiek plaši izmantotas dažādās datorprogrammās, galvenokārt asociatīviem masīviem, datubāžu indeksiem, kešošanai un kopu datu struktūrām.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Charles E. Leiserson, Amortized Algorithms, Table Doubling, Potential Method Lecture 13, course MIT 6.046J/18.410J Introduction to Algorithms - Fall 2005
  2. Donald Knuth (1998). The Art of Computer Programming'. 3: Sorting and Searching (2nd izd.). Addison-Wesley. 513–558. lpp. ISBN 0-201-89685-0.
  3. Cormen, Thomas H. un Leiserson, Charles E.; Rivest, Ronald L.; Stein, Clifford (2001). Introduction to Algorithms (second izd.). MIT Press and McGraw-Hill. 221–252. ISBN 978-0-262-53196-2.