Mode 19. gadsimta vidū
 | Šis raksts neatbilst pieņemtajiem noformēšanas kritērijiem. Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu. Ja ir kādi ieteikumi, vari tos pievienot diskusijā. Vairāk lasi lietošanas pamācībā. |
 | Šis raksts ir jākategorizē. Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu, pievienojot vismaz vienu kategoriju. Ja ir kādi ieteikumi, vari tos pievienot diskusijā. Vairāk lasi lietošanas pamācībā. |
| Šim rakstam nav ievada vai ievadā nav definīcijas. Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu, uzrakstot skaidru apskatītā subjekta definīciju. Ja ir kādi ieteikumi, vari tos pievienot diskusijā. Vairāk lasi lietošanas pamācībā. |
 | Ir ierosinājums apvienot šo rakstu ar Mode. |
19.gs. vidus- Sieviete, kas seko modei. Pēc tam, kad Īzaks Singers patentēja šujmašīnu (1846) un mode kļuva pieejama ne tikai bagātajām dāmām, vidusšķiras sievietes centās atdarināt augsto modi. 1860.gadā Semjuela Bītona izdotais žurnāls The Englishwoman's Domestic Magazine sāka tirgot sieviešu ģērbu papīra piegrieztnes, kuras varēja pasūtīt pa pastu. 1863.gadā Ebenīzers Bateriks Amerikā piedāvāja vīriešu ģērbu piegrieztnes, bet 1866.gadā — arī kleitu piegrieztnes.[1]
Sieviešu mode 19.gs. vidū[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
19.gadsimta vidū sieviešu modē dominēja pārspīlēts smilšu pulksteņa siluets. Plecus atsedzošais dekoltē, cieši sažņaugtais viduklis un milzīgie, kustīgie stīpotie svārki izskatījās ļoti koķeti un sievišķīgi kontrastēja ar akurāto džentlmeni frakveida mētelī. 19.gs. 60.gadu sākumā krinolīns sasniedza savu maksimālo platumu un svārku dēļ lēdijas pavadonim vairs nebija iespējas iet viņai blakus. Dāmas ķermeņa augšdaļa bija vienkārši neaizsniedzama, tāpēc pasniegto roku pirkstu gali bija vienīgā vieta pieklājīgam skūpstam.
Vēl kāds 19.gs. dīvaino piedienības ideju paraugs bija pantaletes jeb apakšbikses, kas bija viens no pantalonu veidiem un paredzētas valkāšanai zem krinolīna. Bērnu pantaloni ar mežģīņu apmalēm, kas bija ārišķīga smalkuma pazīme, kļuva pieejamāki, kad tika ieviestas pantaletes. Tās bija no balta linu auduma šūtas bikses, ko tieši virs ceļa sasēja ar prievīti.Vakarkleitām vienmēr bija dekoltē, un pat bērnu kleitas atsedza plecus. Pelerīni ar rišām, ko dēvēja par bertu, nereti piestiprināja pie kleitas, tā nosedzot krūšu augšdaļu un augšdelmus. Parasti tas bija koķeti dekoratīvs mežģīņu un lenšu veidojums, bet vienlaikus arī zināma norāde uz kautrību pretrunīgajā viktoriānisma gaumē.
The Englishwoman's Domestic Magazine bija pirmais ne visai dārgais žurnāls vidusšķiras sievietēm. Tur tika publicēti sociāli progresīvi raksti ar mājas dzīvi un citiem sievieti interesējošiem jautājumiem. Kopš 1860.gada tas sadarbojās ar Parīzes žurnālu Le Moniteur de la Mode un publicēja krāsainas Parīzes modes paraugu lapas ar valdzinošiem aprakstiem. Universālveikala Bon Marche atvēršana Parīzē 1852.gadā bija globālās universālveikalu ēras iestašanās priekšvēstnesis, un jau 19.gs 60.gados sievietes varēja vienā vietā iegādāties visu tērpam nepieciešamo. Valkāšanai gatavie tērpi kļuva pieejamāki, un to mūžu paildzināja, mainot jaunākajai modei atbilstošus rotājumus. Vorta tērpi rosināja pircējus vērsties galantērijas tirgotavās, lai mēģinātu saviem spēkiem atdarināt viņa lenšu izšuvumus.19.gs. 60.gadu sākumā modes dāmas bija iecienījušas šinjonus- viņas vakara frizūras bieži vien papildināja ar sprogām galvas abās pusēs. 60. gadu beigās šinjonus sāka stiprināt vairāk virzienā uz augšu. Aubes atbilstoši frizūras izmaiņām kļuva mazākas, un tās valkāja atbīdītas pakausī. Desmitgades beigās aubes nomainīja platmales.[1]
Vīriešu mode 19.gs. vidū[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Šujmašīnas ieviešana ievērojami palielināja vīriešu gatavo apģērbu ražošanu. 1818.gadā Ņujorkā tika nodibināta brāļu Bruksu kompānija, kuras galvenais mērķis bija tiekties pēc nevainojamas apģērbu kvalitātes. Anglijā gatavie apģērbi nebija tik perfekti un vīriešu apģērbu veikali, kas tirgoja fabrikās un kooperatīvos šūtas drēbes, tika atvērti tikai 19.gs. 60.gados, kad izmainījās mode. Pirms 19.gs vidus nebija pieņemts no viena auduma šūt gan svārkus, gan vesti, gan arī bikses. Vārds ‘uzvalks’ (suit angļu val.) ir radies no franču vārda suivre (‘sekot’) — tātad bikses ‘seko’ audumam, no kura šūta žakete.
19.gs vidū formālos svārkus jeb frakveida mēteli joprojām valkāja tikai tie džentlmeņi, kas izvēlējās šūt ģērbus pie individuālā drēbnieka. 19.gs. 60.gados atsevišķi drēbnieku darināti ģērbi tika nosaukti prinča Alberta vārdā — arī svārki ar divrindu pogājumu. Drīz vien tie kļuva par akceptēto biznesa tērpu Lielbritānijā, Eiropā un Amerikā; pie tiem valkāja vai nu tauriņu, vai kravati.
Īsā žakete sākotnēji bija strādnieku ģērbs. Viņiem bija nepieciešamas ērtas drēbes, bet nebija ne laika, ne naudas, lai apmeklētu drēbnieku. Līdz ar to gatavo apģērbu kvalitātes pieaugumu žaketes kļuva izsmalcinātākas, labāk piekļāvās augumam un tika akceptētas gan kā neformāls tērps, gan kā uzvalks, ko valkāja kopā ar pieskaņotas vai kontrastējošas krāsas biksēm, gan arī kā vizītsvārki, tērps lauku un sporta izklaidēm.
19.gs. otrajā pusē vīriešu tērpa siluets kopumā kļuva brīvāks. Īsā žakete pamazām pārtapa par dienas uzvalku, un vīriešu apģērba modernizējums bija skaidri redzams. Frakveida mēteļa formas kļuva mīkstākas, un tas pārveidojās par uzvalku, kura bikses šūtas no viena auduma, bet svārki un veste- no cita, pieskaņota auduma. Īpaši šādi bija iecienījuši ģērbties vīrieši Amerikā.
Tā kā industriālā revolūcija bija izmainījusi žaketes formu, bija vajadzīga arī jauna veida kaklasaite. Arī tās dizains radās strādnieku vidē, un nosaukums The Four in Hand bija saistīts ar kaklasaites līdzību karietes grožiem. To pieņēma kā komfortablu un vieglu alternatīvu kravatei, kas neiederējās neformālās īsās žaketes modē.[2]
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ 1,0 1,1 Modes vēstre, NJ Stevenston, 54. lpp., ISBN 978-9934-0-2460-3
- ↑ Modes vēstre, NJ Stevenston, 58-59. lpp., ISBN 978-9934-0-2460-3