Rūpniecības politika

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Burtisks jēdziena „Industrial policy” tulkojums. Rietumu teorijā un praksē šis termins drīzāk atbilst jēdzienam „nozaru” vai „sektoru politika”, un parasti nozīmē valsts pasākumus, atbalstot vai attīstot konkrētus ekonomikas sektorus.

Vispārējā veidā rūpniecisko politiku var definēt kā valsts rīcības kompleksu, kas ir vērsts uz ekonomikas struktūru izmaiņām, radot labvēlīgākus apstākļus noteiktu (prioritāru) sektoru un ražošanu attīstībai.


Rūpniecības politiku var klasificēt kā:

  • aizsargājošu, t.i., tādu, kas orientējas uz izveidojušās infrastruktūras saglabāšanu, nodarbinātības uzturēšanu, nacionālo firmu aizsardzību pret ārvalstu konkurenci;
  • adaptīvu, t.i., virzītu uz valsts rūpniecības struktūras piemērošanu notikušo pārbīdi pieprasījuma struktūrā un izmaiņām pasaules tirgus konkurences apstākļos;
  • iniciatīvu, kad valsts aktīvi ietekmē valsts rūpniecības attīstību, vadoties no sava vēlamā tās struktūras tēla redzējuma ilglaicīgā perspektīvā. [1]



Rūpniecības politikas mērķi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Valsts rūpniecības politikas mērķi var būt:

  • nacionālās drošības nodrošināšana un atkarības no ārējiem avotiem, kas ir kritiski šai resursu drošībai, samazināšanās;
  • sociālo problēmu atrisināšana, tajās skaitā nodarbinātības problēmu, stimulējot darbietilpīgu ražošanas nozaru attīstību;
  • reģionālo problēmu atrisināšana, ja noteikti apstākļi ļauj nodrošināt depresīvu reģionu straujāku attīstību;
  • potenciālu atsevišķu sektoru konkurences priekšrocību realizēšana, kas nevar tikt realizētas nevienādu starta apstākļu dēļ;
  • mākslīga atsevišķu nozaru (piemēram, tādu, kas saistītas ar infrastruktūras vai pētniecības un izstrāžu jomas attīstību, izveidošanu vai attīstību), kurām ir zema rentabilitāte un augsti atmaksāšanās termiņi, bet kas domājams varētu dot ievērojamu netiešu efektu blakusnozarēs, investīciju pievilcīguma mākslīga palielināšana.

Otra rūpniecības politikas puse — praktiski vienmēr aktīva rūpniecības politika nozīmē vienu ekonomikas sektoru uzlabošanos uz citu tās sektoru nosacītu funkcionēšanas pasliktināšanās rēķina. Rūpniecības politiku var uzskatīt par veiksmīgu, ja valsts ieguvums no izvēlēto, prioritāro sektoru attīstības kopumā (ieskaitot kā tiešos tā arī netiešos labumus) ir augstāks, nekā zaudējums, kas radies visu citu attīstības palēnināšanās rezultātā.[2]


Rūpniecības politika - valsts investīciju projekts[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rūpniecības politika pēc izstrādes un realizācijas shēmas ir līdzīga lielam investīciju projektam:[3]

  • mērķa noteikšana,
  • alternatīvo realizācijas veidu novērtēšana,
  • vadoties no esošo resursu un efektivitātes viedokļa,
  • konkrētu resursu izmantošanas mehānismu izstrāde.


Gadījumā ar rūpniecības politiku runa ir par valsts rīcībā esošajiem resursiem. Šos resursus nosacīti var iedalīt četrās grupās:

Atvieglojumu-tarifu Naudas-kredītu
  • atvieglotie nodokļu režīmi, amortizācijas politika,
  • muitas politika
  • tarifu politika (dabīgo monopolu cenas),
  • parādu restrukturizācija
  • tieša dažu darbības veidu valsts kreditēšana ar atvieglotām likmēm,
  • komerckredītu procentu likmju subsidēšana,
  • valsts kredītgarantijas,
  • valsts atbalsts līzingam,
  • valsts tiešās investīcijas
Infrastruktūras Politiskie (organizatoriskie)
  • kadru sagatavošana par valsts līdzekļiem noteiktās specialitātēs,
  • ZPD veikšana un rezultātu nodošana privātajam sektoram ar atvieglotiem noteikumiem,
  • ieguldījumi ražošanas tehnoloģisko infrastruktūru (transporta, komunikāciju) izveidē u.c.
  • administratīvo un regulējošo barjeru ieejai tirgū un iziešanai no tā (reģistrācija, licenzēšana, standartizācija)
    likvidēšana, antimonopolā likumdošana, saplūšanas un pārņemšanas barjeras utt.,
  • eksportētāju uz citu valstu tirgiem interešu organizatoriski politiskais atbalsts,
  • „starpnieka” funkcija starp dažādām nozaru asociācijām un dažādu sektoru interešu saskaņošana


Atvieglojumu-tarifu līdzekļi, kam gan nav nepieciešami tieši izdevumi, bet kas tā vai citādi īstermiņa periodā samazina valsts ieņēmumus. Bet tie ļauj prioritāriem sektoriem samazināt izdevumus un paaugstināt savu cenu konkurētspēju, uzkrāt pašu līdzekļus attīstībai un paplašināšanai, piesaistīt blakus līdzekļus (investīcijas).

Naudas-kredītu līdzekļiem ir nepieciešami ievērojami valsts budžeta vai citu valsts finansēšanas avotu līdzekļi.

Infrastruktūras līdzekļi ir valsts izmaksas ne tieši prioritārajā sektorā, bet blakus nozarēs, kas ļauj biznesam ieekonomēt pašu līdzekļus.

Ceturtā grupa - politiskie līdzekļi - ir visneviendabīgākā un daudzveidīgākā. Ārēji tā izskatās „vislētākā” un vienkāršākā. Taču daudzi no šiem instrumentiem ir visbīstamākie, jo

  • ir grūti novērtēt to vai citu novāciju pielietošanas izmaksas un rezultātus
  • normatīvi tiesisko noteikumu stabilitāte — viens no nepieciešamiem attīstības noteikumiem, izmaiņas šajā gadījumā nevar būt permanentas.


Apvienotās Eiropas rūpniecības politika[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Eiropas rūpniecības politikas vēstures atskaites punkts ir Eiropas Komisijas paziņojums “Rūpniecības politika atvērtos un konkurētspējīgos apstākļos: pamatnostādnes Kopienas pieejai”(1990). Sekoja šādi citi dokumenti:


Kopienas politiku jomās ir īstenoti nozīmīgi mērķi, vispirmām kārtām attiecībā uz iekšējā tirgus konsolidāciju un nesen arī attiecībā uz pakalpojumu sniegšanas brīvību. Uzmanība, kas vērsta uz šo prioritāšu kopumu (Māstrihtas kritēriju ievērošana, iekšējā tirgus regulējums, ļoti atšķirīgi ražošanas un ekonomiskie apstākļi) bija par iemeslu tam, ka ES rūpniecības potenciāla atbalsta politikas jomas tika atstātas novārtā. Šajā scenārijā rūpniecības politikai bija mazāka nozīme izaugsmes un nodarbinātības stratēģijā. Tas ir saistīts ar lēmumiem, kas praktiski ļāva dalībvalstīm izvēlēties jebkuru virzienu šajā nozarē; tā rezultātā nepietiekami tika slēgti starpvalstu nolīgumi un bija vāja koordinācija pašā ES iekšienē. Kaut arī pēdējos 25 gados tika veikts darbs un izstrādāti dokumenti, lai Eiropas Savienībā izvedotu rūpniecības politiku, kas ļautu tikt līdzi pasaules ekonomikas lielvalstīm, vispārējais iespaids ir tāds, ka pārsvaru ir guvušas valstu intereses. Daudz tika izdarīts, lai paātrinātu privatizāciju un liberalizāciju, ko uzskata par labākajiem ekonomiskās izaugsmes stimuliem, atstājot novārtā Kopienas atbalsta politiku rūpniecības un ražošanas nozarēm.

ES rūpniecības stratēģijai labvēlīga ekonomikas politika

Eiropas Komisija savā 2008.g. paziņojumā “Daži svarīgākie jautājumi Eiropas konkurētspējā — ceļā uz integrētu pieeju” uzsvēra pastāvošās rūpniecības lomas samazināšanās (deindustrializācijas) un uzņēmumu pārvietošanas tendences, kas daļēji ir savstarpēji saistītas parādības. „Nav šaubu, ka pēdējās desmitgadēs ES ekonomikā notikušas milzīgas pārmaiņas: ražošanas daļa ES ekonomikā samazinājās no 30 % 1970. gadā uz 18 % 2001. gadā, vienlaicīgi strauji augot pakalpojumu nozarei — no 52 % uz 71 %. Uzņēmumu pārvietošana īpaši skar ražošanu, kas maz izmanto tehnoloģijas, bet ir darbietilpīga. Tomēr viens no patiesiem riskiem ir tas, ka ārpus ES robežām var tikt pārvietota (un tas jau notiek) arī pētniecība un izstrāde".[4] Jaunākie dati par rūpniecības pasūtījumiem, ko 2008. gada februārī beigās publicēja Eurostat, ir satraucoši.[5]


Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. S. Gubanovs. Rupniecības politika un valsts. Ekonomists, 2004.g. № 7
  2. The Industrial Policy Debate. Congress of the United States Congressional Budget Office. 1983.
  3. S. Gribs. Rupniecības politika. Auditors, 2006.g., № 6
  4. “ES rūpniecības stratēģijai labvēlīga ekonomikas politika” (2008).
  5. Industrial new orders down by 3.6% in euro area. Euro-indikators news release. 24/2008 - 22 February 2008