Rubīnbekas
| Rubīnbekas | |
|---|---|
 Piparu rubīnbeka | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Sēnes (Fungi) |
| Nodalījums | Bazīdijsēnes (Basidiomycota) |
| Klase | Himēnijsēnes (Homobasidiomycetes) |
| Kārta | Beku rinda (Boletales) |
| Dzimta | Beku dzimta (Boletaceae) |
| Ģints | Rubīnbekas (Chalciporus) |
 Rubīnbekas Vikikrātuvē | |
Rubīnbekas (Chalciporus, pēc mikologu daļas uzskatiem - arī jaunveidotā Rubinoboletus) ir beku dzimtas sēņu ģints, kura sastāv no ap 25 sugām, bet Latvijā ir konstatētas divas no tām — rubīnbeku tipiskā suga piparu rubīnbeka un sarkanā jeb rubīna rubīnbeka, turklāt otro no tām Latvijā biežāk pieskaita samtbeku ģintij.[1] Ģints latīniskais nosaukums veidots no sengrieķu valodas un saistīts ar šai ģintij biežajām vara krāsas stobriņu atverēm.
Morfoloģija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Augļķermeņi: cepurīšu sēnes, stobriņu sēnes, nelielas sēnes ar bekām raksturīgo izskatu.
- Cepurīte: izliekta līdz plakanai. Gluda, sausa vai viegli lipīga, mitrā laikā gļotaina, ar viegli noņemamu virsmiziņu.
- Stobriņi: atveres parasti sarkanas vai brūnas.
- Kātiņš: blīvs, tievs, bez tīklojuma un gredzena. Apakšdaļā var saskatīt dzeltenas krāsas sēņotni.
- Mīkstums: dzeltens.
Ekoloģija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Rubīnbekas veido mikorizu gan ar skuju, gan ar lapu kokiem, daudzas šīs ģints sēnes ir parazītiskas. Aug mežos, retāk parkos vai pie atsevišķiem kokiem. Augļķermeņi parasti parādās no jūlija līdz oktobrim, labvēlīgos klimatiskos apstākļos no jūnija līdz novembrim.
Rubīnbeku ģints sēnes
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Index Fungorum[2] uzrāda 37 sugas vai varietātes, kas pieder vai kādreiz piederējušas pie rubīnbeku ģints, taču ne visas tās pašlaik tiek par tādām atzītas. No Mycobank uzrādītajām pašreiz pie ģints pieder ap 25 sugām:
- Chalciporus africanus
- Chalciporus amarellus
- Chalciporus aurantiacus
- Chalciporus austrorubinellus
- Chalciporus caribaeus
- Chalciporus cervinococcineus
- Chalciporus chontae
- Chalciporus corallinus
- Chalciporus griseus
- Chalciporus luteopurpureus
- Chalciporus ovalisporus
- Chalciporus phaseolisporus
- Chalciporus phlebopoides
- Chalciporus pierrhuguesii
- Chalciporus piperatoides
- Chalciporus piperatus — Piparu rubīnbeka
- Chalciporus piperolamellatus
- Chalciporus pseudorubinellus
- Chalciporus pseudorubinus
- Chalciporus radiatus
- Chalciporus rubinelloides
- Chalciporus rubinellus
- Chalciporus rubinus — Rubīna samtbeka jeb sarkanā rubīnbeka
- Chalciporus rubritubifer
- Chalciporus subflammeus
- Chalciporus trinitensis
- Chalciporus virescens
- Chalciporus xanthocystis[3]