Sociālā iztēlošanās

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Sociālā iztēlošanās ir vērtību, institūciju, likumu un simbolu kopums, kas ir kopīgs noteiktām sociālām grupām un atbilstošai sabiedrībai. Tā reprezentē nozīmju sistēmu, kas pārvalda sociālās struktūras. Šīs iztēlošanās jāsaprot kā vēsturiski konstrukti, ko nosaka mijiedarbības starp subjektiem sabiedrībā. Tādējādi iztēlošanās nebūt nav “īstas”, jo tās ir iztēlots noteikta sociāla subjekta iztēles koncepts.

Termina vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Žaks Lakāns (Jacques Lacan) ieviesa šo terminu 1936 .gadā un turpināja to lietot visos savos darbos kā vienu no trim kārtībām savā psihoanalītiskajā teorijā. Iztēle kā Lakāna termins attiecas uz ilūziju un iztēlojumu par ķermeni kā saskaņotu vienumu. Iztēlošanās psihoanalītiskajā aspektā atvasināta no duālajām attieksmēm starp ego un spoguļtattēlu. 1975.gadā Kornēlijs Kastoriadis šo terminu lietoja savā grāmatā “Sabiedrības iztēlošanās institūcija” (The Imaginary Institution of Society). Viņaprāt, tradicionālajām sabiedrībām ir komplicētas iztēlošanās, ko tās pauž caur dažādiem izcelsmes/radīšanas mītiem, ar to skaidrojot, kā tapa pasaule un kā tā jāstiprina. Kanādiešu filozofs Čarlzs Teilors (Charles Taylor) paplašina Rietumu iztēlošanās konceptu savā grāmatā “Modernās sociālās iztēlošanās” (Modern Social Imaginaries, 2004). Viņš tiecas aprakstīt modernitāti un moderno moralitāti kā savstarpēji izdevīgu sfēru sistēmu, īpaši Jurgena Habermasa (Jürgen Habermas) publisko sfēru, tirgus ekonomiku, pilsoņu pašpārvaldi sabiedrības iekšienē. Socio-kultūrantropologs Arjuns Apadurajs (Arjun Appadurai) noformulēja skatījumu uz kultūras aktivitātēm kā sociālo iztēlošanos. Viņaprāt, iztēlošanās sastāv no piecām globālās kultūras plūsmas dimensijām jeb ainavām: 1) etniskā; 2) mediju; 3) tehno; 4) finanšu; 5) ideju.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]