Šķidro kristālu displejs

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par elektronisku ierīci. Par citām jēdziena LCD nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.

Šķidro kristālu displejs jeb LCD (angļu: liquid crystal display) ir plakano displeju tehnoloģija. Šie displeji ir ļoti populāri, tos visbiežāk izmanto monitoros un dažādās pārnēsājamās ierīcēs, piemēram, portatīvajos datoros, mobilajos telefonos, digitālajos pulksteņos un plaukstdatoros to mazā enerģijas patēriņa dēļ. Šķidro kristālu ekrāni pamatojas uz šķidro kristālu spēju griezt gaismas polarizācijas plakni. Gaismas polarizācijas plaknes griešana ir atkarīga no šķidro kristālu šūnai pieliktā sprieguma.


Darbības princips[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Krāsu LCD displeja subpikselis
LCD displeja tuvplāna simulācija

LCD (šķidro kristālu displejs) sastāv no šķidrā kristāla molekulu kārtas, kas atrodas starp diviem stikliem ar caurspīdīgiem elektrodiem un diviem perpendikulāri novietotiem polarizējošajiem filtriem. Ja starp filtriem nebūtu šķidrā kristāla slāņa, displeja šūnas būtu necaurspīdīgas. Šķidrā kristāla molekulas starp filtriem izkārtojas spirālveidīgi un polarizē caur tām plūstošo gaismu. Līdz ar to filtri neaiztur gaismu, ko polarizējušas molekulas. Sprieguma pievadīšana caurspīdīgajiem elektrodiem liek šķidrā kristāla molekulām virzīties paralēli elektriskajam laukam, izjaucot spirālisko struktūru un samazinot gaismas polarizāciju. Kad šķidrie kristāli ir pilnīgi nesagriezti, otrais polarizācijas filtrs nobloķē gaismu, kas spīd tiem cauri. Pikselis netiek izgaismots. Kontrolējot šķidrā kristāla molekulu pagriezienu, gaisma caur tām tiek laista dažādos daudzumos, attiecīgi izgaismojot pikseli. Krāsainajos LCD displejos katrs pikselis ir sadalīts trīs daļās jeb subpikseļos sarkanā, zaļā un zilā krāsā ar attiecīgajiem filtriem. Neatkarīgi kontrolējot katru subpikseli, var iegūt miljoniem pikseļa krāsu. Līdzīga metode tiek izmantota arī vecākajos CRT displejos.

Pasīvās un aktīvās matrices displeji[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Digitālajos pulksteņos, kabatas kalkulatoros un vecākos monitoros tiek izmantota pasīvās matrices tehnoloģija (STN vai DSTN). Šiem displejiem ir visai vājš kontrasts un lēns attēla atbildes laiks. Augstas izšķirtspējas LCD displejos, piemēram, televizoros vai datoru monitoros tiek izmantota aktīvās matrices tehnoloģija (TFT), kurā katram pikselim ir savs atsevišķs tranzistors. Aktīvās matrices displeji ir daudz spožāki, asāki un ar ātrāku atbildes laiku nekā pasīvās matrices displeji.

LCD priekšrocības un trūkumi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Priekšrocības[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Šķidro kristālu displeji ir daudz plānāki un vieglāki par CRT displejiem.
  • Tie patērē daudz mazāk elektroenerģijas, tāpēc ir labi lietojami portatīvajos datoros, mobilajos telefonos un citās ar baterijām darbināmās ierīcēs.
  • LCD nav kaitīgi veselībai kā CRT displeji.

Trūkumi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • LCD displejiem ir zemāka kontrasta attiecība nekā plazmas displejiem vai CRT. Šī parādība notiek tāpēc, ka nedaudz gaismas vienmēr izkļūst cauri polarizējošajiem filtriem, tomēr šis trūkums veiksmīgi tiek kompensēts ar dinamiskā kontrasta palīdzību.
  • Šķidro kristālu displejiem ir lēnāks atbildes laiks nekā CRT un plazmas displejiem. Taču arvien jaunākos displejos šis trūkums tiek novērsts.
  • LCD displejiem ir ierobežots skata leņķis. Apskatot šādus displejus no malas krāsa un kontrasts pasliktinās.
  • CRT displejos ir iespējams rādīt attēlu ar dažādām izšķirtspējām, taču šķidro kristālu displeji attēlu rāda perfekti tikai to normālajā izšķirtspējā. Mēģinot lietot zemāku izšķirtspēju attēls parasti kļūst izplūdis vai stūrains.
  • LCD monitoros mēdz būt "mirušie" pikseļi, kas nevar tikt pareizi izgaismoti.

Ražotāji[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vēl[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]