Antinomija

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Antinomija (sengrieķu: αντι-, pret; νομος, likums) ir paradoksāls rezultāts, kas izriet no divu vienlīdz likumsakarīgu tomēr savstarpēji pretrunīgu secinājumu pāra.[1]

Kants savā epistemoloģijā izmantoja četras antinomijas, lai pierādītu, ka tīrais (spekulatīvais) prāts nonāk konfliktā pats ar sevi, ja ar to mēģina iegūt zināšanas par "lietām par sevi" jeb nomeniem, un viņš to atrisināja, sakot, ka tīrais prāts darbojas pēc principiem, kas ir regulatīvi, nevis konstitutīvi, proti, tie nosaka tikai to, kā mēs domājam, nevis to, kā lietām ir jābūt. Kanta prāt, tas nozīmēja, ka visām metafiziskajām spekulācijām ir lemts ciest neveiksmi.

V. Kvains nošķīra antinomijas no tādiem paradoksiem, kas bija patiesību vai aplamību vēstoši (veridical un falsidical).

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Avoti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. "antinomy" The Oxford Dictionary of Philosophy. Simon Blackburn. Oxford University Press, 1996. Oxford Reference Online. Oxford University Press. University of Latvia. 17 October 2007